Jņ.15,26-16,4. Svētdiena baznīcas gadā – Exaudi. Katlakalnā 4.05.2008.g.(Māc.M.Ziemelis)

„Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani. Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis “To Es jums esmu runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā. Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani. Bet to Es uz jums esmu runājis, lai jūs, kad viņu laiks nāks, atcerētos, ko Es jums esmu teicis. To Es jums no sākuma neteicu, tāpēc ka biju pie jums.”

Melns kļūs balts un balts – melns.
Sajūk kas labs un slikts, kas ļauns un kas labs.
Ļaundaris kļūst par varoni, bet tas, kad dara labu tiek izsmiets. Krāpnieks tiek godāts, kā cilvēks, kurš ir mācējis dzīvē izsisties – bet godīgs pilsonis, – kā vientiesis un nejēga. Uzticīgais vīrs vai sieva tiek izsmieti kā nemoderni – bet tie, kuri (vai kuras) var dabūt ko vien vēlās – tie tiek apbrīnoti kā veiksminieki. Jaunieši, kas neielaižas seksuālās attiecībās pirms laulībām tiek nievāti kā vecmodīgi, bet tie, kuriem ir daudz šādas pieredzes – tie ir lielie varoņi, kuriem visi grib līdzināties. Dzērāju sabiedrībā – varonis ir tas, kurš var vairāk turēt lielāku alkohola devu, bet atturībnieki tiek izsmieti kā pareizie vientieši.

Kā tas iespējams, ka viss sagriežas ačgārni un galīgi nepareizi? Pareizais kļūst izsmiets, bet aplamais cildināts.
Kādēļ tā notiek? Kā Dievs to pieļauj?

Tie, kas jūs nogalinās – domās ar to Dievam kalpojam – saka Jēzus.
Šķiet neiespējami – kā vispār kādam varētu ienākt prātā slepkavošanu saistīt ar kalpošanu Dievam? Un turklāt vēl kristiešu un ticīgo nogalināšanu uzskatīt par labu un Dievam tīkamu darbu?

Vecajā Derībā mēs varam daudz piemērus lasīt par šādu sajukumu, kā svētā tauta atmeta un nogalināja praviešus, ko Dievs pie tās sūtīja. Visspilgtākais piemērs, laikam ir pravietis Jeremija, kuru turēja par tautas nodevēju un ķēniņa ienaidnieku. Jaunajā Derībā Augstais priesteris nolēma, ka tas ir pareizi, vienam cilvēkam mirt, ja to prasa tautas labums – tā viņš nodeva Jēzu nodot nāvei. Sauls nikni vajāja kristīgo draudzi, būdams svētā pārliecībā, ka dara svētu darbu, iznīdējot Nācarieša sektu. Vēlāk, kad Sauls piedzīvoja Jēzus Kristus atklāsmi un pats kļuva par kristieti (Pāvilu), viņš pieredzēja daudz netaisnības un galu galā nogalināšanu ticības dēļ. Par cilvēku ačgārno domāšanu Pāvils īpaši spilgti raksta vēstulē Romiešiem, ka vīrieši nomainījuši dabisko kopdzīvi ar sievieti un iedegušies viens pret otru iekārē, un tāpat arī sievietes. Un turklāt viņi ne vien paši dzīvo aplami, bet priecājas par visiem, kas dara tāpat. Tas šķiet viņiem gods, lepnums, skaistums un vērtība pēc kā tiekties. Turpat Pāvils arī skaidro, ka iemesls tam ir atsacīšanās no Dieva dotās patiesības mērauklas. – tas ir tādēļ, ka Dievu viņi nav turējuši godā, bet savā sirds neprātā iegrimuši tumsā. Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi Paradīzes dārzā aizliegto koku taču sauca par „laba un ļauna” atzīšanas koku. Tad nu cilvēks arī dara to, kas viņam šķiet labs, bet bez Dieva – viss sanāk ļauni.

Bībelē Dieva sods simboliski ir parādīts, ka Dievs dod dzert reibinošu dzērienu – un bezdievji, vai personificētas valstis (tautas) noreibst un runā un dara pavisam aplamas lietas, ar to pārliecību, ka rīkojas pareizi. Un tā pati sagādā sev pazudināšanu. Ja kādreiz ir dzirdētas piedzērušo runas, tad varbūt esam ievērojuši cik daudz tur lielības, lepnības un tanī pat laikā aplamības, nepatiesības un posta.

Ja cilvēks atsakās no Dieva vārda patiesības, tad viņš nonāk reibuma stāvoklī, tad viss izskatās relatīvs, nosacīts un atkarīgs no tā, kā uz kuru jautājumu skatās un katram ir sava patiesība un katram ir sava taisnība.
Tādēļ, ka viņi nav godājuši Dievu un krituši sava neprāta tumsā. Jo viņi nav atzinuši ne mani, ne manu Tēvu – saka Jēzus.

Svētais Gars ir skaidrība, tīrība, svētums, gaisma un patiesība.
Kā uguns priekšā izkūst vasks, tā Dieva Gara priekšā atklājas viss, kas ir aplams un nepatiess. Kad Jēzus nonāca tuvumā kādam ļaunu garu apsēstam cilvēkam, tad nešķīstais gars nevarēdams izturēt Jēzus klātbūtni, metās zemē, vai centās uzbrukt un apdraudēt Jēzu – bet nekad viņš nebija vienaldzīgs. Viņš labi zināja, ka ar Jēzu nebūs nekādas diskusijas. Jēzus padzina nešķīstos un atbrīvoja cilvēku.

Svētais Gars aizstāv un vērš cilvēku domas atpakaļ pareizā virzienā – tā, kā tas ir bijis pēc Dieva prāta un ieceres. Viņš liek cilvēkam ilgoties pēc tā, kas ir labs, patiess, svēts un tiekties pie Dieva. Vispirms Sv.G. iedarbojas uz cilvēka sirdsapziņu. Bet Viņš nepadara cilvēku par vergu – Viņš liek izšķirties.

Vai tu gribi, lai tavā dzīvē ienāk garīga pareizība, veselība un svētība?
Vai Tu gribi, lai Sv.Gars valdītu arī Tavu dzīvi?
Šis ir lielā jautājuma laiks gan atsevišķam cilvēkam, gan tautai un valstij?
“Vai tu gribi būt kristīgs? Varbūt, ka vairs negribi?”

Ja nav Svēts Gars, tad ir nesvēts gars.
Āmen

Ps.68:2-11.33-36. Ap.d.1:6-14