Apd.2:1-21 / Jņ.6:53-63
Ech.37:1-14 “Tā Kunga roka nāca pār mani, un Tas Kungs mani garā aizveda kādas ielejas vidū, kas bija pilna ar miroņu kauliem. Un Viņš mani vadāja starp tiem pa klajumu šurpu turpu, un to bija ļoti daudz, un tie bija pavisam izkaltuši. Un Viņš man jautāja: “Cilvēka bērns, vai šie kauli var kļūt atkal dzīvi?” Es atbildēju: “Kungs mans Dievs, Tu to zini.” Tad Viņš man pavēlēja: “Sludini šiem kauliem un saki tiem: jūs, sakaltušie kauli, klausaities Tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs Tas Kungs šiem kauliem: Es iedvesīšu jums garu, ka jūs kļūstat atkal dzīvi. Jūs dabūsit dzīslas, miesu un ādu; un Es jums piešķiršu dvašu un dzīvības garu, lai jūs topat atkal dzīvi un atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs.” Tad es sludināju, kā man bija pavēlēts. Un tur čirkstēja, kad es sludināju, un redzi, tur kustējās, kauli sadevās kopā cits ar citu. Un, kad es apskatījos, es redzēju, ka tiem bija dzīslas un miesa, un āda pārklāja tos, bet dzīvības gara viņos nebija. Tad Viņš man sacīja: “Cilvēka bērns, sludini dzīvības garam, saki tam: tā saka Tas Kungs: nāc, gars, no četriem vējiem un apdves šos nokautos, ka tie kļūst dzīvi!” Kad es tā sludināju, kā man bija pavēlēts, tad dzīvības gars nāca kaulos, tie tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām, varen liels pulks. Tad Viņš man sacīja: “Cilvēka bērns, šie kauli ir viss Israēla nams. Redzi, tie saka: mūsu kauli ir sakaltuši, mūsu cerība ir zudusi, mēs esam beigti. Tādēļ sludini un saki tiem: tā saka Dievs Tas Kungs: redzi, Es atvēršu jūsu kapus un izvedīšu jūs, Mana tauta, no jūsu kapiem un aizvedīšu jūs atpakaļ Israēla zemē. Tad jūs atzīsit, ka Es esmu Tas Kungs, ja Es veru vaļā jūsu kapus un vedu ārā jūs no jūsu kapiem, Mana tauta. Es likšu jūsos ieiet Savam Garam, ka jūs topat dzīvi, un jūs aizvedīšu atpakaļ jūsu zemē, un jūs atzīsit, ka Es, Tas Kungs, to apsolīju un arī izpildīju,” – tā saka Tas Kungs. ”
Šodien svinam skaisto Vasarsvētku dienu. Ja Ziemassvētkus varētu saukt par Dieva Tēva svētkiem, Lieldienas par Jēzus svētkiem, tad Vasarsvētki ir Svētā Gara svētki.
Dievu Tēvu un Jēzu Kristu varam iztēloties, piemēram kā tēvu un brāli, bet kas gars? Kāds ir gars? Kur mēs varam Viņu satikt un iepazīt?
Apustuļu darbu grāmatas otrā nodaļa mums stāsta par pirmajiem kristiešu Vasarsvētkiem. Šajā svētku dienā Jeruzalemē bija pulcējušies daudz ļaužu. Arī Jēzus mācekļi bija tur un tad, piepeši, atskanēja rūkoņa no debesīm, it kā stiprs vējš pūstu, un uz cilvēku galvām parādījās uguns liesmas. Mācekļi spēja runāt dažādās valodās, Tā ka sapulcējušies viesi saprata sludināto kā dzimto valodu. Tas lika brīnīties – kā tas ir iespējams? Kā mācekļi varēja runāt valodās, ko iepriekš nebija zinājuši.
Tālāk Apustuļu darbu grāmatā mēs varam lasīt, ka Svētais Gars veica daudz zīmju un brīnumu ar apustuļu un mācekļu vārdiem un rokām.
Notika dziedināšanas, ļauno garu izdzīšanas, mirušo atdzīvināšanas, parādījās dažādas spējas – vīzijas, pravietošana, diskusijās ar oponentiem mācekļi parādīja tādu gudrību, ka visi brīnījās, kā nemācīti ļaudis var tik labi pārzināt Sv.Rakstus. Apustuļu sludināšana bija panākumu pārbagāta. Pētera sprediķis Vasarsvētku dienā atmodināja 3000 dvēseļu.
Arī mūsdienās tās kristiešu draudzes (konfesijas), kuras īpašu uzsvaru liek uz Svētā Gara darbību, tās parasti uzsver arī visas šīs Svētā Gara brīnumainās izpausmes un vēl pie tā visa arī “runāšanu mēlēs” kā īpašu Svētā Gara darbību. Lai gan šī runāšana nav tāda kā Vasarsvētku dienā, jo, ko mūsdienās runā mēlēs,to parasti neviens nesaprot, atšķirībā no Vasarsvētku dienas, kad visi to saprata (Apd.2:8). Bet lai nu kā – tiek uzskatīts, ka Korintas draudzē arī esot bijušas šādas “eņģeļu valodas” (1.Kor.13:1) un tādēļ nevajagot to noliegt (1.Kor.14.nod.).
Un kopīgais visās šajās izpausmēs ir brīnumaini pārdabiskais, kas izpaužas visdažādākajās formās.
Šīsdienas pārdomām veltītais Dieva Vārds mums runā arī par Dieva Gara darbību. Bet nedaudz citādākā veidā.
Pirmā lieta, ar ko pārsteidz šī vīzija, ir bailes. Iedomāsimies veselu ieleju, kas pildīta ar miroņu kauliem – cilvēku kauliem. Vai nav baiss skats? Šķiet, ka ikviens no šiem kauliem mums sludinātu: “Piemini, ka arī tu reiz tāds būsi. Arī tu esi cilvēks un šie ir cilvēku kauli.” Tad, pēc Dieva pavēles šie miroņu kauli sāka kustēties. Tie sadevās kopā, pārklājas ar audiem, ādu un kļuva kā īsti cilvēki. Ja mēs to dzīvi iztēlotos, tad skats varētu būt iespaidīgs. Gandrīz kā šausmīgā filmā.
Bet pēc pirmā iespaida varam ieraudzīt arī otro lietu, ko māca šī Rakstu vieta, un tas ir brīnums. Šī Rakstu vieta stāsta par ko neiespējamu, ko mēs neviens savā dzīvē neesam redzējuši. Miroņu kauli, kas zaudējuši jebkādu dzīvības saikni un vēl izkaltuši, tagad pārtop par dzīviem cilvēkiem. Tas ir brīnums! Dievs ir visspēcīgs! Viņš spēj pilnīgi visu!
Trešā lieta, kad esam atguvušies no izbrīna par šo notikumu, tad pamanām pašu dziļāko un būtiskāko Dieva Gara darbu.
Par ko tad ir šis stāsts? Un stāsts ir par dzīvību. Izkaltušie kauli tapa par dzīviem cilvēkiem.
Tas ir patiesais un varenākais Svētā Gara darbs: darīt dzīvu, atjaunot dzīvību, uzturēt dzīvību.
Pašā Bībeles sākumā, par radīšanu ir teikts, ka zeme bija neiztaisīta un tukšā un tumsa bija pār dziļumiem un Dieva gars lidinājās pār ūdeņiem (1.Moz.1:2). Un tad tapa radīta šī skaistā un dzīvības pārpilnā pasaule.
Pie cilvēka radīšanas ir piemetināts, ka Dievs izveidoja cilvēku no māla un tad iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu – tas ir garu un cilvēks tapa par dzīvu dvēseli (1.Moz.2:7).
Vasarsvētkiem paredzētais psalms (Ps.104) runā par dzīvības radīšanu, atjaunošanu un uzturēšanu. “Cik lieli ir Tavi darbi, ak, Kungs! Cik daudz ir to, un tos visus Tu esi ar gudrību radījis; zeme ir Tavu radījumu pilna. Redzi, jūra – cik liela un plaša tā uz visām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā daudzumā visādi kustoņi, lieli un mazi… Kad Tu sūti Savu Garu, tad viņi top dzīvi radījumi, tā Tu atjauno zemes seju.”
To visu dara Dieva Gars.
Bet ir vēl kas dižāks un neaptveramāks.
Dievs ne vien radījis šīs pasaules dzīvību, bet viņš to arī atpestī. Viņš ir gatavs atdot savu dzīvību, lai izglābtu mūsu dzīvību (Jņ.10:18).
Jēzus bija ieņemts no Svētā Gara. Viņš bija vispatiesākais Dieva Gara liecinieks un viņš uzņēmās uz sevis ciešanas un krusta nāvi, lai mūsu grēki varētu tikt piedoti un lai mēs būtu no tiem atsvabināti kā putns no ķērāja cilpas un varētu pacelties debesīs – izglābti un dzīvi pie sava Debesu Tēva.
Dzīvība pret dzīvību – Dieva dēla dzīvība, pret jūsu mūžīgo dzīvību. Jūs esat atpirkti. Jēzus Kristus krusta dēļ jūs esat brīvi! “Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība” (2.Kor.3:17)
Kad cilvēks tuvojas Dievam, tad mēdz piedzīvot ko līdzīgu, kā stāstīja Ecehiēla līdzība. Vispirms tās ir, ja ne bailes, tad zināma nedrošība. Tādēļ, ka cilvēks jūt, ka viņš atveras un ielaiž savā dzīvē spēku, kas lielāks par viņu, un tas var radīt neatgriezeniskas izmaiņas. Un ja šīs izmaiņas būs kas tāds, kas nepatiks? Ja Dievs liks iet tur, kur negribam, darīt to, ko nemākam … u.t.t.
Cilvēks dažkārt ir piepildīts ar nepareiziem priekšstatiem par Dievu. Kaut gan tam nav liela pamata, bet viņš no tiem neatlaižas. Piemēram, ka Dievs neļaus dzīvot priecīgu un laimīgu dzīvi, bet sūtīs vienīgi ciešanas. (Ps.40:6)
Kad esam izgājuši cauri baiļu mākonim, tad pamānām, ka Dievs ir daudz labāks nekā mēs spējam par viņu domāt. Mēs pamanām savā dzīvē ļoti pozitīvas pārmaiņas. Mēs pamanām savā dvēselē sakustamies spēkus, ka mums Dievs sāk aizvien vairāk patikt. Tad notiek arī brīnumi un brīnumiņi ,un tad nevaram vien beigt brīnīties un pateikties par visu, ko Dievs pie mums dara.
Bet tam seko arī trešais solis, kad esam nomierinājušies no brīnīšanās un sajūsmas, tad varam objektīvi pārskatīt savas dzīves bilanci kopā ar Dievu un tad atzīt īsto darbu, ko Dievs ir veicis mūsu dvēseles pašos dziļumos.
Viņš mūs darījis dzīvus kādā citādākā veidā, ne tā kā dzīvo šī pasaule. Tā ir kāda īpata un citādāka dzīvība, kas sāk izpausties arī jau šajā laikā. Pāvils raksta – kaut mūsu ārējais cilvēks sadilst dienu no dienas, bet mūsu iekšējais cilvēks atjaunojas dienu no dienas (2.Kor.4:16).
Dieva dāvātā dzīvība nav kā šī, kas kā smilšu pulkstenis iztek un beidzas, un katru brīdi paliek gausāka un mazāk. Dieva dāvātā jaunā dzīvība ir kā rīta zvaigzne, kas vēstī par dienas tuvošanos. Ar katru brīdi šī dzīvība kļūst lielāka un varenāka.
Un, pat ja mēs mirstam, pat ja mēs pārtopam baltos un izžuvušos kaulos, tad nevar apturēt šo jauno dzīvību, Tādēļ , ka tā nav mūsu ķermeņos, bet tā ir Dieva Dēlā.
Jēzus saka: “Es dzīvoju un jūs dzīvosiet!” (Jņ.14:19)
“Ja kas man tic, tas dzīvos, pat ja tas būtu miris.” (Jņ.11:25-26)
Jēzus sacīja: “Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība un es to piecelšu no viņa kapa.” (Jņ.6:54)
Svētā Gara svētdarošais darbs sākas jau šajā pasaulē.
Šī Ecehiēla vīzijai ir sava nozīme un vieta savā laikā. Ecehiēls dzīvoja jūdu tautai grūtā laikmetā. Daudzi jūdi bija izsūtīti trimdā uz Babilonu. Protams, ka viņi vēlējās atgriezties dzimtenē, bet tas nebija atļauts. Tad Ecehiēls pravietoja, ka Jeruzāleme ir aplenkta. Un pēc neilga laika ieradās kāds bēglis, kurš stāstīja, ka svētā pilēta ir nepostīta. (Dišlers G. Dievs un cilvēku vēsture Vecajā Derībā,. – Rīga, Jumava. – 2001. – 540.-541.lpp.) Šī vēsts trimdiniekus galīgi satrieca un izdzēsa vēl pēdējās cerības – jel kad atgriezties dzimtenē. Tas nebija iespējams ne vien tādēļ, ka viņus nelaiž, bet arī tādēļ, ka nav vairs kur atgriezties.
Miroņkaulu ielejas vīzija bija vēsts par pilnīgu bezcerības tumsu. Ja cilvēks ir miris, mēs vairs nelolojam cerības viņam palīdzēt, bet ja mūsu acu priekšā ir nevis nesen miris cilvēks, bet jau izkaltuši kauli, tad tas būtu pilnīgs neprāts domāt, ka mēs varam kaut ko palīdzēt šiem kauliem, lai cilvēks atdzīvotos. Bet Dievs ir tāds Dievs, kurš izved pat no visbiezākās bezcerības tumsas.
Tieši šajā, jūdu tautai visskumjākajā brīdī sākās ceļš uz augšu, uz jaunu cerību, kas iegūst materiālus apveidus, kas it kā apvelkas ar audiem un ādu un kļūst pavisam īsta un galu galā – kad to skar Dieva Gars, tad šī cerība kļūst arī dzīva.
“Jūs atgriezīsieties dzimtenē un atzīsiet, ka es esmu tas kungs.”
Tādas ir Svētā Gara svētības – Dievs atjauno mūsu dzīves miroņu kaulu ielejas.
Sen norakstītās cerības, sapņi var kļūt īsti. Tie piepildās un top īsti varbūt pārtopot jaunā kvalitātē un kādā daudz labākā formā. Tādā, kā mēs nevarējām to nedz paredzēt nedz iedomāties. Dievs liek tam, kas miris, tapt dzīvam. Dievs dara dzīvu mūsu dzīvi.
“Es likšu jūsos ieiet Savam Garam, ka jūs topat dzīvi, un jūs aizvedīšu atpakaļ jūsu zemē, un jūs atzīsit, ka Es, Tas Kungs, to apsolīju un arī izpildīju,”
Priecīgus Vasarsvētkus!
Āmen