„Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs. Šeit mēs nopūšamies, ilgodamies būt ietērptiem savā mājoklī, kas ir no debesīm, tiešām, ja būsim ietērpti, tad nebūsim kaili. Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti, lai to, kas mirstīgs, pārņem dzīvība. Bet Dievs ir tas, kas mūs tam sagatavojis, Viņš arī mums devis Garu par ķīlu. Tāpēc mēs arvien turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no Tā Kunga. Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāk atstāt miesas mājokli un būt mājās pie sava Kunga. Tāpēc, vai pie Tā Kunga mājās būdami vai vēl svešumā, mēs cenšamies, lai būtu Viņam patīkami. Jo mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu. Tad nu pazīdami bijību Tā Kunga priekšā, mēs pārliecinām cilvēkus, bet Dievam esam pazīstami; es ceru, ka arī jūsu sirdsapziņā esam pazīstami. Mēs jums sevi atkal neieteicam, bet jums dodam pamatu ar mums lepoties, lai varat nostāties pret tiem, kas lielās ar ārišķīgo un ne ar to, kas sirdī. Ja aizrāvāmies līdz neprātam, tas notika Dievam par godu; ja esam apdomīgi, jums par labu. Jo Kristus mīlestība mūs vada, kad tā spriežam: tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši. Un Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts. Tad no šī brīža mēs neviena nepazīstam pēc miesas; un, ja arī mēs Kristu esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad vairs nepazīstam. Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. Bet tas viss nāk no Dieva, kas mūs ir salīdzinājis ar Sevi caur Kristu un mums devis salīdzināšanas kalpošanu. Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu.  Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu! To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.

Šodien daudzās seno laiku pilīs ir izveidoti muzeji un pa nelielu samaksu ikviens var izstaigāt pils zāles, aplūkot iekārtojumu un iztēloties, kā cilvēki tur savulaik dzīvojuši. Kādreiz vienkāršie ļaudis pat sapņot nevarēja, ka drīkstētu tur tikt iekšā. Šīs greznās celtnes viņi varēja aplūkot tikai no ārpuses un pa gabalu, arī tad, ja tas bija iespējams un viņus laida tuvumā.

Telts ir pagaidu dzīvojamais miteklis. Tā ir daudz vienkāršāka, nekā akmens vai koka celtne, bet toties tā ir mobila. Atkarībā no vajadzības, to var nojaukt un uzcelt atkal citā vietā.

Mēs visi kaut kad esam cēluši teltis. Tur ir viens vai vairāki atbalsta mieti, kuriem tiek pārvilkts un nospriegots audums. Uzcelta telts izskatās kā neliela mājiņa.

Kādreiz teltis šuva no ādām. Un tas apustuļa Pāvila vārdos izskanēja kā savdabīgs attēlojums cilvēka laicīgajai dzīvei. Telts ir kā cilvēka pagaidu miesīgais mājoklis. Kas atliek no cilvēka tad, kad Dievs viņam atņem savu garu? Pīšļi un putekļi. Mirstīgās atliekas. „No zemes tu esi ņemts, par zemi tev jāpaliek.”
Līdzīgi kā teltij, kurai izrauts noturētāja balsts, ir cilvēks, kad Dievs atņem viņam savu Garu.

Šīsdienas Dieva Vārdā, nodaļas sākumā Pāvils runā par laicīgo mājokli un debesu mājokli.
„Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs. Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti.”

Šī mājokļa maiņa skars ikvienu cilvēku. Ikvienam būs jānomirst un savs miesīgais ķermenis jāatstāj.

Apustulis mūs šeit mierina, sakot, ka Dieva nodoms nav mūs iznīcināt, vai ko atņemt, bet gan dāvāt ko daudz labāku un vērtīgāku. Viņš raksta: „mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs.”

Tomēr nav tik vienkārši, ka cilvēks nomirstot dabiski pāriet labākā pasaulē. Mūžība var būt dažāda un tā ir saistīta ar to, kā šajā pasaulē ir dzīvots. (Mt.25:41; 2.Pēt.3:7) Sv. Raksti brīdina, ja ir iets bezdievības un grēka ceļš, tad pēc nāves šo ceļu vairs mainīt nevar un tas cilvēku aizved pilnīgā atšķirtībā no Dieva.
Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus (Gal.6:7).
Nevar taču gaidīt, lai no iesētiem dadžiem izaugtu vārpas un vēl pilnas ar graudiem!

Pēc grēkā krišanas cilvēks ir ienaidā ar Dievu. Kad Dievs ar bauslību apsūdz un aizrāda uz grēkiem, tad cilvēks kļūst dusmīgs un grib labāk Dievu pašu apsūdzēt, vai slēpties no Viņa, vai kurnēt: kādēļ gan tik daudz no viņa tiek prasīts? Kādēļ Dievs grib neiespējamo? Kādēļ Viņš nedara brīnumu, lai mēs spētu Viņa prasības viegli piepildīt?

Dusmas un naids nav vienīgā problēma. Pretpols mīlestībai drīzāk ir nevis dusmas, bet vienaldzība. Tieši tas visvairāk raksturo šodienas cilvēkus. Šodienas cilvēki nav pret Dievu, viņi neienīst Dievu. Viņiem ir pilnīgi vienalga, vai Dievs ir, vai nav un kāda ir viņu atbildība Dieva priekšā.

Vienaldzība var būt pat lielāka problēma nekā dusmas vai naids. Apustulis Pāvils kādreiz bija dedzīgs kristietības vajātājs, jo uzskatīja to par Dievu zaimojošu sektu. Bet ceļā uz Damasku Dievs viņu pārsteidza un pārliecināja par pretējo (Apd.9.nod.). Un tad Pāvils ar tik pat lielu dedzību sāka sludināt Evaņģēliju par Kristu. Maldīgo var pārliecināt un atgriezt, bet ko lai dara ar remdeno?
Ko lai dara ar to, kurš nav ne auksts, ne karsts (Atkl.3:16)?

„Ļaujieties salīdzināties ar Dievu! Izlīgstiet ar Dievu!” Salīdzināšanās nozīmē izlīgšanu. Salīdzināšanas amats, jeb salīdzinātājs ir tas, kurš nāk starp divām konfliktējošām pusēm un palīdz tām pieņemt vienai otru.

Salīdzinātājs ir kā tilta būvētājs. Tie, kas kādreiz bija svešinieki, tad kļūst par pazīstamiem un draugiem. Cilvēku savstarpējās attiecībās dažreiz ir tā, ka iepazīšanās var novest pie labas un uzticamas draudzības.
Ja tie ir puisis un meitene, tad iepazīšanās var novest ne tikai pie draudzības, bet arī pie mīlestības un laulībām.

Vīra un sievas attiecības kā līdzību izmantoja jau Vecā Derība, lai aprakstītu Dieva attiecības ar savu tautu. Bieži tur ieskanējās rūgtums par neuzticību un tautas aizraušanos ar svešiem dieviem, bet daudz vairāk izskanēja prieks un vēsts par Dieva uzticīgo mīlestību.

Reiz Jānim Kristītājam jautāja, vai viņš neesot Kristus. Uz to Jānis atbildēja, ka viņš tas neesot. Un tālāk viņš sacīja: „Kam pieder līgava, tas ir līgavainis; bet līgavaiņa draugs, .. priecājas par līgavaiņa balsi.” (Jņ 3:29)

Jāņa atklāsmes grāmata arī simbolos to attēlo, ka Jēzus ir līgavainis, bet draudze ir Viņa līgava (Atkl.19:7)

Vīra un sievas laulības ir līdzība ko izmanto arī luterāņi, lai skaidrotu taisnošanas mācību.

Ja bagāts jauneklis apprec nabadzīgu meiteni, tad viņa vairs nav nabadzīga, jo vīrs nomaksā visus parādus un vīra īpašumi kļūst arī par jaunās sievas īpašumiem.

Kad bagāts princis apprec pelnrušķīti, tad viņa vairs nav nabaga, noskrandusi un netīra. Viņa tiek tērpta godā un tiek vesta ķēniņa pilī, kas turpmāk kļūst par viņas mājām.

Dievs Kristu, kurš grēku nepazina , mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs kļūtu par Dieva taisnību.
Caur Sv.Kristības sakramentu un ticību mēs piederam Jēzum Kristum.
Viņa asinis šķīstī mūs no visiem grēkiem” (1.Jņ.1:7).
Viņš ņem uz sevis mūsu grēkus un mirst par tiem pie krusta.
Bet mums viņš dod savu taisnību un svētumu.
Tā, ka mēs neesam vairs grēcinieki, bet mēs esam labi un svēti.
Ne savu nopelnu dēļ, bet tādēļ, ka mums pieder Kristus taisnība,.

Tā ir brīnišķīgā apmaiņa – Kristus paņem mūsu grēkus, bet mēs – Viņa taisnību.

Iemesls, kādēļ tā notiek ir – „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlēja (Jņ.3:16).”
Jēzus pats sacīja: „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem” Jņ.15:13.

Tādēļ mēs drīkstam un drīkstēsim ieiet Dieva mūžības pilī, tādēļ mēs drīkstam gaidīt un cerēt, ka „mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs”

Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums. Kas bijis, ir pagājis – viss ir tapis jauns.

Citā vēstulē apustulis apzīmē šī laika grūtības kā nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums. (Rom.8:18)
Gluži, kā nevar salīdzināt telti ar varenu godības pilnu pili.

Āmen.