„Bet sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija. Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: “Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi!” Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: kas tas par sveicienu? Un eņģelis sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.” Bet Marija sacīja eņģelim: “Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.” Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls. Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī – tā, ko dēvē neauglīgu, jo Dievam nekas nav neiespējams.” Bet Marija sacīja: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” Un eņģelis no viņas aizgāja.”

Kādēļ Dievs bieži šķiet esam tāls un neaizsniedzams?
Dažreiz pat šķiet, ka Viņš neko nedara, lai atvieglotu ļaužu ciešanas un nelaimīgās dzīves.
Visas atbildes un risinājumi ir jāmeklē vienīgi cilvēkiem pašiem.
Ja viņi tos atrod, tad ir labi, bet ja neatrod, tad nekas nenotiek.

Dievs saka, ka patiesība ir savādāka. Dievs ir daudz piedevis, glābis, sargājis un dāvājis, bet tieši no cilvēka puses tālāk nekas nenotiek. Cilvēks neko nedara, lai šīs dāvātās iespējas izlietotu sev par labu. Kur tad ir paklausīgā un ticīgā dzīve, atgriešanās no grēkiem un visi Dievam dotie solījumi? Saņemtais labais ātri aizmirstas un cilvēks atkal jautā: Kur tad ir Dieva palīdzība? Kādēļ Viņš nedzird, kādēļ Viņš neuzklausa?

Šīsdienas Dieva vārds stāsta par divām mātēm: Elizabeti un Mariju. Sievietes spēja ieņemt un dzemdēt bērnu senajā pasaulē tika īpaši augstu vērtēta. Tā ir pat tikusi tik tālu pārspīlēta, ka no tās izveidoja reliģiju. Bībeles pasaulē nepielūdza pašu auglību, bet uzskatīja to kā lielāko Dieva svētību un dāvanu.
Savukārt bija arī pretējais – neauglība tika uzskatīta par lielu nelaimi. Lai gan sabiedrība bija līdzcietīga, tomēr sieviete to pārdzīvoja kā lielu savas dzīves nepilnību.

Piemēram, V.D. ir stāstīts par pravieša Samuēla māti. Viņa ilgu laiku bija neauglīga. Reiz viņa nāca Dieva templī un lūdzās un lūdzās, lai Dievs dāvā, ka viņai varētu būt bērni, ka viņa pirmdzimto novēlēs Dievam. Kad piedzima Samuēls, viņa to uzaudzināja līdz pusaudža gadiem un tad aizveda audzināšanā un mācīšanā templī.

Piemēram, Vecajā Derībā Ārbarhāms un Sāra ļoti vēlējās bērnu, bet Sāra bija neauglīga. Dievs bija apsolījis un viņi gaidīja un beigās Sāra vairs negaidīja, bet smējās, ja kāds par ko tādu ierunājās. Vienīgi Ābrahāms ticēja. Dievs piepildīja savu apsolījumu – Sārai piedzima dēls un viņam deva vārdu Īzaks, kas ir no vārda smieties.

Senajā pasaulē cilvēkiem ļoti daudz nozīmēja pēcnācēji. Arī mūsdienu cilvēki bērnus uzskata kā lielāko Dieva dāvanu un vērtību savā dzīvē.

Tomēr, ja laulātajiem nevar būt bērnu, tad viņi var Dievam par savu dzīvību pateikties ar saviem labajiem darbiem. Lielākā dzīves nozīme ir dot no sevis un nevis izšķērdējot, bet jēgpilni to ieguldot. Piemēram, ir laulāti pāri, kuri pieņem audzināšanā kādu zēnu vai meiteni, kura ir pamesta dzemdību namā, bērnu namā, vai pat uz ielas. Kad šādi bērni pieaug un saprot notikušo, tad viņi bieži ir pateicīgi saviem audžu vecākiem un nešaubīdamies sauc viņus par tēvu un māti. Un tas ir labs darbs, ko Dievs katrā ziņā atalgos arī Debesīs. „Ko jūs esat vienam no šiem vismazākajiem darījuši, to jūs esat Man darījuši”, saka Kristus.

Šīsdienas pārdomu galvenā tēma ir auglība. Elizabete, Jāņa Kristītāja māte, bija krietni gados, viņu dēvēja par neauglīgu un šajā stāstā viņa bija cerībās un jau 6. mēnesī. Jo Dievam nekas nav neiespējams.
Marija bija jaunava, kura tapa grūta no Svētā Gara.

Medicīniski bērna tapšanas un attīstība šodien vairāk vai mazāk ir izprasta. Apaugļotai olšūnai ir jānonāk dzemdē un jātop par bērniņu. Ja kāds no šiem posmiem nenotiek, vai notiek nepareizi, tad vai nu bērns netiek ieņemts, vai arī rodas komplikācijas.

Dažreiz cilvēki samulst un domā, ka tas nav iespējams bez vīrieša klātbūtnes. Vecās Derības pravietis saka: „Vai tas, kurš radījis aci, nezina kā ar to var redzēt.” Mēs varam to pārfrāzēt: vai tas, kurš radījis dzīvību, vīrieti un sievieti nevar radīt arī bērnu Marijas miesā.

Taču galvenā uzmanība šajā stāstā būtu jāpievērš kam citam.
Marija tapa grūta no Svētā Gara.
Ziemassvētki mūs māca un atgādina lūkoties uz bērna dzimšanu arī kā uz lielu garīgu notikumu.
Dzīvības tapšana ir brīnums, noslēpums, vai pat, varētu sacīt, tā ir kaut kas no sakramenta. Līdzīgi kā sakaramentā notiek matērijas un Sv.Gara savienošanās, tā arī bērna piedzimšanā, tas ir – cilvēkā top apvienota miesa un dvēsele.

Šo Marijas stāstu mēs varam aplūkot arī dziļāk un vispārīgāk, ka tas uzrunā ikvienu.
Cilvēks ir auglīgs tikai tad, kad viņš var saņemt un noturēt, to, kas viņam tiek dāvāts.
Krūze ir derīga tikai tad, ja tā var noturēt sevī šķidrumu. Ja māla trauks tiek sasists, tad dzīvības ūdens izplūst zemē.

Jēzus stāstīja kādu līdzību. Sējējs izgāja sēt. Tā sēkla, kas krita uz akmenāja, ceļmalā vai ērkšķos vai nu neizdīga vispār, vai arī izdīgusi nonīka. Tikai tā, kas krita labā augsnē, nesa daudzkārtīgus augļus. Sējējs ir Jēzus Kristus un sēkla ir Dieva vārds. Zeme ir dažādas cilvēku sirdis. Ērkšķi un akmeņi – ir cilvēku grēki. Dieva vārds nevar iesakņoties un izaugt iedomīgā, ļaunā, vienaldzīgā un cietā sirdī, bet tikai labā un ticīgā sirdī.

Dievs cilvēkam ir devis Svētos Rakstus, Baušļus un praviešus. Dievs Ziemassvētkos ir dāvājis savu Dēlu Jēzu Kristu. Vasarsvētkos Viņš deva savu Svēto Garu. Dievs piedod grēkus, nomierina sirdsapziņu, dziedina dvēseli, dod žēlastību un iespēju atgriezties.Piemēram, cilvēki labprāt piedalās labdarībā, ja viņi redz, ka viņu devums kādam ir patiešām palīdzējis. Bet ja viņi redz, ka notiek krāpšana, vai izšķērdēšana, ka visi viņu ziedojumi krīt kā caurā maisā un nekādu labumu nedod, bet tikai ļaunu, tad negribas vairs ziedot.

Ko lai dara Dievs, ja Viņš ir tik daudz devis un palīdzējis. Ja tik daudz garīgas bagātības ir dots, bet cilvēks atkal un atkal izrādās nabags, ka viņam nekā nav un viņš vēl kurn, ka Dievs neko nedara un viņam nepalīdz. Labi, ka Dieva pacietība ir lielāka par cilvēka pacietību, bet īsti pareizs šāds stāvoklis nav.

Bet tā sēkla, kas krita labā augsnē – tā uzdīga, izauga un nesa daudzkārtīgus augļus.

Ar Mariju notika kāds liels pavērsiens cilvēces vēsturē. Līdzīgi kā grāmatā tiek pāršķirta jauna lapaspuse un iesākta jauna nodaļa, tā Marija iesāka ko pavisam jaunu.

Lai to labāk izprastu, mēs varam salīdzināt un pretnostatīt divas sievietes.

Vispirms ir Ieva, kura Paradīzes dārzā ņēma aizliegtā koka augli un, to paņēmusi, deva arī savam vīram. Ieva simbolizē grēku un atkrišanu no Dieva un arī visu, kas to pavada – neticība, ātrsirdība, varaskāre un ļaunums.
Senajā pasaulē un arī šodien mēdz notikt tik aplamas un ļaunas lietas, ka nevaram aptvert, kā kaut kas tāds ir iespējams un kā cilvēkam kas tāds var ienākt prātā.

Piemēram, Vecajā Derība ir minēta kāda sieviete vārdā Izabele. Viņa bija ķēniņa Ahaba sieva. Ķēniņš bija nodomājis ierīkot sev skaistu sakņu dārzu. Viņš atpirka zemes, kas robežojās ar viņa īpašumu un tā viņa dārzs kļuva plašāks un plašāks. Bet tad viens no zemes īpašniekiem vārdā Nabots negribēja ķēniņam pārdot savu zemes gabalu, jo tas bija mantojums no tēva. Ķēniņš par to ļoti noskuma. Viņš apgūlās savā gultā, pagrieza seju  pret sienu un neko neēda. Tad lietu ņēma savās rokās Izabele. Viņa aizņēmās no vīra valsts zīmogu, uzrakstīja pavēli apcietināt Nabotu, uzpirka viltus lieciniekus, kas sacīja, ka Nabots būtu zaimojis Dievu un ķēniņu, un tādēļ Nabotam izpildīja nāves sodu. Kad Nabota vairs nebija, tad šī „brīvā” zeme varēja nonākt ķēniņa rīcībā un viņš varēja tur iekārtot ļoti skaistu dārzu.
Pēc šī notikuma, pie ķēniņa nāca pravietis un pasludināja lāstu gan pār Izabeli, gan pār visu ķēniņa namu.

Piemēram, vēl cits stāsts. Tas ir no Jaunās Derības, bet saturiski ļoti līdzīgs. Jāņa Kristītāja laikā ķēniņš Hērods valdīja pār zemes ceturto daļu. Jānis Kristītājs bija vairakkārt aizrādījis ķēniņam, ka ir grēks dzīvot kopā ar sava brāļa sievu. Hērods par to Jāni bija licis mest cietumā, bet tomēr neuzdrošinājās nogalināt. Hērodam esot paticis klausīties Jāņa runās un dažkārt viņš kļuvis domīgs. Bet tad pie lietas ķērās Hērodija. Kad ķēniņam bija dzimšanas diena un viesi bija ieskurbuši, tad Hērods izteica kādu neapdomīgu solījumu. Viņam patika kā dejoja Hērodijas meita un viņš par skaisto deju viesu klātbūtnē apsolīja dot tai visu, ko tā lūgs, līdz pat pusei no savas karaļvalsts. Meita konsultējoties ar savu māti, pieprasīja Jāņa Kristītāja galvu.

Briesmīga un neapturama savā ļaunumā sieviete. Neviens neuzdrošināsies viņai stāties pretim, viņa panāks savu par katru cenu un neviens viņu neapturēs.

Marija bija pilnīgi savādāks cilvēks.
Viņa atbildēja eņģelim: „redzi, es esmu tā Kunga kalpone, lai ar mani notiek pēc Viņa prāta.”
Marija ir pelnījusi godu un apbrīnu ar savu pazemību, ticību, paļāvību un tikumību. Svētie Raksti saka, ka viņa ir svētīgākā starp sievietēm, viņa ir Dieva Dēla māte. Marija necīnījās, neiekaroja, nerealizēja savus plānus. Viņa vienkārši un pazemīgi pieņēma Dieva nolikto ceļu. Un šī pazemība pacēla viņu augstā godā.

Šodienas cilvēks reti kad ļauj Dievam darboties un mainīt savu dzīvi. Šodienas cilvēks pats grib vadīt, iespaidot un kontrolēt. Marija mums māca pazemību un paļāvību.

Vajag pieņemt visu ko Dievs mums dāvā savā Vārdā un Sakramentā un ļaut Viņam pārveidot mūsu dzīvi, un noturēt un izmantot Viņa dāvātās iespējas. Pat dažkārt  šķietami neticams un neiespējams un cilvēka dzīvi satricinošs un apdraudošs, ja tas ir Dieva darbs tad tas katrā ziņā nesīs un laimi.

„Redzi, es esmu tā Kunga kalpone, lai ar mani notiek pēc Viņa prāta.”

Āmen.