Lk.2:1-14 ”Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”

Atkal ir Ziemassvētki un atkal mūs uzrunā pazīstamās rakstu vietas no Bībeles par Betlēmi, Jāzepu, Mariju un Jēzus bērniņu autos ietītu un silē gulošu.

Šie svētki izsauc skaistas izjūtas no bērnības – varbūt tā ir bijusi kopīga iešana uz baznīcu, kopīga pulcēšanās pie eglītes un mielasta. Bet katrā ziņā tas ir noticis kopā – visai ģimenei kopā. Tādēļ šos svētkus (atšķirībā no citiem) – mēs mēdzam uzsvērt kā visas ģimenes svētkus.

Vēl, protams, ir arī dāvanas. Kam gan nepatīk saņemt dāvanas? Bet vislielākais prieks par tām laikam ir pašiem mazākajiem. Kad pieaugam, tad vairāk vērības piegriežam garīgajām lietām. Mēs saprotam, ka svarīgākais jau nav iemācīties šos stāstus par Ziemassvētkiem. Bet svarīgāka ir kāda cita veida mācīšanās. Dievs mums ir dāvājis neizsakāmi lielu dārgumu un tā vērtību mēs katru gadu mācamies vairāk aptvert un saprast.

Kādēļ šī viena dzimšana tiek tik ļoti cildināta? Ko šie svētki būtisku ir ienesuši katra mūsu dzīvē?

Ja Lieldienās svarīgākā vēsts ir Kristus upuris par mums, tad Ziemassvētkos mēs uzsveram, ka Dievs ienāk šajā pasaulē. Īpaši izceļama šeit būtu vienkāršība un pazemība.

Cilvēki meklē Dievu debesu augstumos, vai gremdējoties dvēseles dziļumos. Bet Dievs ir bijis viņiem tepat līdzās. Lielās lietas ir ietvertas mazajās.

Kristus izcelsme ir dievišķā – un Jēzus dzimšanu mēs tiešā veidā nevaram salīdzināt ar parasta bērniņa dzimšanu. Un tomēr, arī šeit bija – Jāzeps, Marija un bērniņš silē gulošs. Ģimene ir viena no svarīgākajām mūsu dzīves sastāvdaļām. Tā pieved mūs ļoti tuvu pie Dieva valstības jautājumiem. Visupirms tas ir dzīvības noslēpums un sākums – arī mēs esam tā ienākuši šajā pasaulē – piedzimstot ģimenē. Mēs esam piedzīvojuši vecāku rūpes un gādību. Arī tad, kad paši to nesapratām un nenovērtējām, bet arī vēlāk, kad jau bijām paaugušies. Vecāku sirdis un domas vienmēr bija degušas par saviem bērniem. Viņi lepojās ar mūsu sasniegumiem kā ar savējiem un pārdzīvoja mūsu nelaimes kā savējās. Viņi ir cilvēki, pie kuriem mēs vienmēr varam meklēt palīdzību, jo viņi mūs mīl. Ģimenē mēs iepazīstam, kas ir mīlestība uz vecākiem un no vecākiem, ko nozīmē viņu gādība, ko nozīmē viņus klausīt, vai neklausīt, saņemt uzslavu vai sodu. Mēs iepazīstam arī mīlestību uz saviem bērniem un prieku par viņiem.

Ģimenes modelī lielā mērā balstās arī cilvēka un Dieva attiecības. „Kā tēvs apžēlojas par saviem bērniem, tā tas Kungs apžēlojas pār tiem, kas viņu bīstas” : saka psalms.

Arī Dievs par mums gādāja, kad to vēl neapzinājāmies un nespējām novērtēt. Un Viņš to turpina arī tad, kad sākam par to pateikties. Viņš atalgo un svētī un arī pārmāca un pamāca. Dievs mūs mīl un viņš to pašu vēlās sagaidīt no mums.

Un pateicoties Jēzum Kristum – arī mēs kļūstam par Dieva bērniem. Kristīgi mistiķi pat saka, ka Ziemassvētki ir mūsu dzimšanas diena, jo tādēļ, ka Jēzus piedzima kā cilvēks, tādēļ mēs varam piedzimt kā Dieva bērni.

Kā tas var notikt? Kā parasts cilvēks Dievu drīkst uzrunāt par tēvu?

„Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.”

Tiešais tulkojums skan gan nedaudz savādāk – ka Gods Dievam augstībā un miers tiem cilvēkiem uz kuriem Dievam labs prāts. Tas paver mums daudz dziļāku sapratni par Ziemassvētkiem. Lai būtu miers – mums ir vajadzīgs, lai Dievam būtu uz mums labs prāts.

Pirms Kristus dzimšanas cilvēks netiešā veidā atradās apsūdzības stāvoklī iepretim Dievam. Dievs devis cilvēkam baušļus un tie ir pareizi un labi. Bet, ja tos netur, tad tie kļūst par pārmetumu un apsūdzību. Mums nepatikt, ja kāds mūs ierobežo un apsūdz un vēl draud – pat ja tas notiek netieši. Tas ir sava veida kara stāvoklis iepretim Dievam. Pamēģiniet kādam aizrādīt par grēkiem – un jūs to sapratīsiet.

Ziemassvētkos Dievs sūtīja savu dēlu un Viņā nodibināja mieru debesīs un virs zemes. Eņģeļu dziesma nozīmēja – ka cilvēks un Dievs vairs nav ienaidnieki. Kad cilvēks izlīgst ar Dievu, tad viņa dvēselē sāk mājot mirs. Šis miers, ir lielāks kā mūsu prāts un saprašana un tas dziedina, atjauno un ceļ mūsu dzīvi. Tas ir Dieva miers. Mēs atklājam, ka Dievs nav pazudinātājs, bet mīlošs debesu Tēvs.

To, ko Dievs ir devis garīgajā pasaulē un mūsu dvēselē, viņš vēlās, lai tas aug, vairojas. Lai miers valda mums apkārt (tur kur mēs dzīvojam, kur strādājam), un lai mēs paši kļūstam par miera nesējiem.

Miers mums ir ļoti vajadzīgs arī šodien. Īpaši lūkojoties uz visām šī laika pasaules negācijas – kariem, terorismu, noziedzību, kas viss notiek, neskatoties uz cilvēces tik augsto attīstību. Bet arī katra mūsu dzīvē ir gana vietas savām negācijām – gan nicinājumam, gan nenovīdībai, skaudībai, pazemojumiem, atriebībām. Gandrīz katram ir savi konflikti un savi ienaidnieki. Bet vislielākais postījums ir tad, ja šī karadarbība ienāk ģimenē. Ja ģimenēm vairs nedod drošību un patvērumu, tad ir ļoti, ļoti skumji. Vīrs nav apmierināts ar sievu, sieva pārmet vīram, bērniem liekas, ka viņus nesaprot, vecāki saka, bērni ir slinki. Sievasmāte nevar ne ieredzēt znotu, vīramāte negrib pat dzirdēt neko labu par vedeklu. Tad vēl starp brāļiem un māsām dažreiz var izcelties tik nežēlīgas cīņas. Es nedomāju bērnu savstarpējās ķildas, bet pieaugušos, kuri gatavi iztiesāt un pazudināt otru pilnībā zem zemes. Arī draudzē, dažkārt mēdz būt konflikti.Ziemassvētki ir arī ģimenes un piedošanas svētki – Kristus piedevis ir tev un man … Svētā lūgšana māca: „Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Mēs varbūt pie tā nepiedomājam, bet tas ļoti būtiski ietekmē mūsu attiecības ar Dievu. Ja cilvēks pats nav piedevis, tad viņš nespēj saņemt no Dieva piedošanu. Dievs to gan dod, bet viņš nespēj to pieņemt.

Ne vienmēr piedot ir viegli – dažreiz tas ir pat ļoti grūti.

Ziemassvētkos mēdzot notikt brīnumi. Kāds šāds Ziemassvētku brīnums ir aprakstīts 2003. g. Vācu žurnālā Štern. Tas bija pirmā pasaules kara laiks – 1914.g. Kāds jauneklis rakstījis vēstuli vecākiem: „Tas skanēs neticami, bet tā ir tīra patiesība. Jau kad sākās Ziemassvētku diena – brīžiem virs ierakumiem parādījās angļi, kuri māja mums un mūsu ļaudis viņiem atbildēja. Pamazām viņi nāca laukā, un mūsu cilvēki aizdedza Ziemassvētku eglīti, un nolika to uz vaļņa un zvanīja zvanus. Tad visi nāca laukā no ierakumiem, un nevienam pat prātā nebija šaut. Ko es pirms dažām stundām uzskatīju par neiespējamu, to tagad es varēju redzēt pats ar savām acīm… Starp ierakumiem pulcējās niknie ienaidnieki un ap eglīti dziedāja Ziemassvētku dziesmas. Šo brīdi es savā mūžā neaizmirsīšu. Citi dāvāja tabaku un cigaretes un vēlēja priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno Gadu. Citi starp frontēm kareivji spēlējuši futbolu. Kāds angļu frizieris uz sasalušā lauka bija nolicis tabureti un apgriezis matus kā draugiem tā ienaidniekiem.” Ģenerāļi bijuši bezspēcīgi. (Klaus Wiegrefe. Wunder der Verbrüderung, Spiegel 45 / 2003, S. 68 f. – Michael Jürgs: Singen mit dem Feind. Spiegel 45 / 2003, S. 68 – 75)

Piedot ne vienmēr ir viegli. Bet varbūt mēs pamēģinātu, kaut šajā Ziemassvētku laikā – šajās dažās dienās neturēt ne uz vienu ļaunu prātu – kaut lai vienreiz piedzīvotu – kāds ir – šis Ziemassvētku miers. Kā ir tad, kad mums nav jābūt ne uz vienu neapmierinātam, sabozušamies un pārmetošam.

Un tā būtu liela dāvana – ļaut kādam ar mieru svinēt Ziemassvētkus, zinot, ka ir mūsu piedots.

Dievs mums ir sūtījis Pestītāju, lai starp mums ir mīlestība un miers.

Priecīgus un mierpilnus Ziemassvētkus Jums visiem!

Āmen

(Lasījumi: Jes.9:2-6 / Kol.1:11-23)