Mk.8,27-38. 14.sv. pēc Trīsvienības sv.13.09.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Lasījumi: Īj.5:17-26 / Rom.10:9-13

„Un Jēzus un Viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cēzarejas ciemiem un vaicāja Saviem mācekļiem ceļā, tiem sacīdams: “Ko ļaudis saka Mani esam?” Bet tie Viņam atbildēja, sacīdami: Tu esot Jānis Kristītājs; un citi: tu esot Ēlija; vēl citi: viens no praviešiem. Un Viņš tiem sacīja: “Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?” Bet Pēteris, atbildēdams uz to, sacīja: “Tu esi Kristus.” Un Viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par Viņu neko nesaka. Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties. Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt. Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.” Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā.”

Cilvēkiem patīk palielīties, ja viņi pazīst kādu populāru cilvēku. Varbūt tas ir viņa paziņa, draugs, vai kāds no attāliem radiem. Ja nav iespējama tik tuva pazīšanās, tad vismaz var pieminēt, ka pazīst šī slavenā cilvēka vecākus, dēlu, meitu vai dzīves draugu un tā kaut nedaudz iegūt spožumu.

Bet mēdz būt arī otrādi. Ir nepatīkami, ja sabiedrībā jākaunas tuvu cilvēku dēļ. Piemēram, dzīves drauga, brāļa, māsas, vai vecāku dēļ. Tad šķiet, ka arī mēs esam atbildīgi par otra cilvēka darbiem un vārdiem.
Lai kaunētos, nav jābūt vienmēr negatīvam iemeslam. Piemēram, bija laiki, kad latvieši kautrējās no savas latvietības un labāk gribēja izskatīties kā vācieši vai krievi.

Varbūt ikdienā esam piedzīvojuši situāciju, kad kāds pazīstams cilvēks, garāmejot uz ielas, pagriež galvu uz otru pusi. Var jau būt, ka patiešām neievēroja.

Kas ir Jēzus? Ko Jēzus var palīdzēt? Kādas būtu atbildes, ja šodien uz ielas pienāktu žurnālists ar mikrofonu un kameru, un jautātu: „Kas priekš tevis ir Jēzus?”
Daudzi droši vien sacītu, ka Jēzus ir Dieva Dēls, un ir viņu Pestītājs un kungs.
Gan jau būtu arī kādi, kas jautātu: „Bet kas tas Jēzus tāds ir?”
Daudzi droši vien sacītu: „Jēzus man nenozīmē pilnīgi neko un ļaujiet man dzīvot manu dzīvi bez reliģiskā fanātisma.”
Un var būt arī tā, ka ticīgs cilvēks, kurš ikdienā nāk uz baznīcu, kuram negaidot ir uzdots šāds jautājums, apjuktu, sakautrētos un sacītu, ka viņš jau tikai bērnus ir kristījis un dažreiz Ziemassvētkos atnāk uz baznīcu, bet citādi jau ir gluži normāls cilvēks.
Vai arī sacītu, ka ticība ir sarežģīts un dziļš jautājums un to nav viegli atbildēt.
Lai gan patiesā atbilde būtu ļoti vienkārša: „Jā, es ticu Dievam.”

Kad apustulim Pēterim Ģetzemanes naktī jautāja, viņš teica, ka nepazīstot Jēzu. Pirms dažām stundām viņš bija gatavs savu skolotāju aizstāvēt ar zobenu rokās, bet apstākļi mainījās un augstā priestera nama pagalmā viņš noliedza Jēzu un apstiprināja to vēl trīs reizes.

Jēzus šīsdienas Sv. Rakstu vietā saka nopietnus vārdus: „Kas kaunas manis un manu vārdu dēļ šai grēcīgajā ciltī, viņa dēļ kaunēsies arī Cilvēka Dēls, kad nāks ar eņģeļiem sava Tēva godībā.” „Kas mani apliecina cilvēku priekšā, to es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs un kas mani aizliegs cilvēku priekšā, to es arīdzan aizliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.”

Par pazīšanos ar Jēzu būtu jālepojas, bet dažkārt kristieši par to sakaunas. Kādēļ tā notiek?
Varbūt kāds nejutās cienīgs tikt saukts par Jēzus mācekli savu grēku dēļ.
Cits negribēja, ka cilvēki sāktu viņam pārmest to, ko dažkārt mēdz pašam Dievam pārmest: kādēļ nevainīgie cieš, bet ļaundariem veicas, un kādēļ Dievs pieļauj netaisnības.
Cits sabiedrības priekšstatu un stereotipu iespaidā domāja, ka kristieši ir nevarīgie un vājie, jo stiprie paši visu zina un visu izdara, bet kristieši lūdz tikai Dievu. Un viņam negribējās, lai šie „stiprie” viņu pieskaita vājajiem.
Varbūt arī tādēļ, ka ticība ir personisks piedzīvojums un negribējās publiski savu dvēseli atvērt. Ja nu kāds sāktu smieties.

Jēzus saka: „Kas kaunēsies manis un Evaņģēlija dēļ, no tā kaunēsies arī Cilvēka dēls, kas nāks savā godībā. Un ka apliecinās mani cilvēku priekšā, to Es apleicināšu arī Tēva priekšā debesīs.”
Apustulis Pāvils raksta: „Ja tu sirdī ticēsi, un ar muti apliecināsi, ka Dievs Jēzu uzmodinājis no mirušiem – tu tiksi glābts”. (Rom.10:9)

Evaņģēlija pasludināšana var nest cilvēkiem lielu svētību. Protams, tāda, kas ir Sv.G. mudināta un mīlestības vadīta. Īstais vārds īstajā laikā ir ļoti liela vērtība, tas var palīdzēt vairāk, kā mēs varētu to iedomāties. Dievs taču arī tevi mīl, viņš tevi neatstās un nepametīs ciešanās un grūtībās.
Arī tevis dēļ Dievs sūtīja savu Dēlu šajā pasaulē. Tici Viņam, uzticies Viņam un lūdz Viņu. Ļoti daudz dod un palīdz, ja varam atļauties pastāstīt otram, ko Kristus ir tieši manā dzīvē darījis. Katru, ko ir aizskārusi Dieva mīlestība, top pats par šīs mīlestības nesēju.

Pārsteidzošā kārtā, ar dažu Bībeles pantu atstatumu Jēzus saka ko pretēju. Pēc tam, kad Jēzus bija jautājis: „Ko jūs par mani sakāt, kas es esmu”, viņš mācekļiem piekodina, lai nevienam par Viņu neko nesaka. Kādēļ tāda slepenība un pretējas prasības?  No vienas puses nedrīkst kaunēties un baidīties apliecināt, bet no otras – neko nedrīkst teikt?
Kad Jēzus ar dažiem mācekļiem kāpa no apskaidrošanas kalna, kur tie bija tikušies ar augšāmceltajiem Mozu un Eliju, tad Jēzus piekodināja nevienam neko nestāstīt, tiekams Viņš nebūs augšāmcēlies no mirušajiem.

Aicinājums uz klusēšanu norāda uz nepieciešamību pēc gudrības. Lai pareizi mācētu runāt ir jāprot klusēt.  Klusēšana ir Evaņģēlija klausīšanās, paturēšana sevī un pārdomāšana. Klusēšana nozīmē, lai Kristus evaņģēlija vēsts dzen saknes dziļumā – mūsu sirdī un dvēselē.

Svarīgs apstāklis ir arī tas, ka aicinājums uz klusēšanu bija izteikts saistībā ar Jēzus gaidāmajām ciešanām un nāvi. Ciešanas nekad nav bezpersoniskas. Kad dzirdam pieminam lielu bojāgājušo skaitu – tūkstošos, tad šķiet, ka tā ir liela (bezpersoniska) cilvēku masa, bet tā nav. Katrs cilvēks ir dzīva dvēsele, kurš domā, jūt, pārdzīvo un cieš. Ciešanas ir kauss, kas jāizdzer katram pašam. Vai arī – tas ir krusts, kas jānes katram pašam. Kristus cieta un mira mūsu dēļ, mūsu vietā, lai mūs atpestītu no grēkiem un mūžīgās nāves.
Tavas personīgās mūžīgās ciešanas un nāvi, Kristus uzņem kā savu krusta nāvi. Tā ir ļoti personiska vēsts un tas ir personisks notikums, kas jāsargā sevī svētā klusumā.

Jēzus šīsdienas Sv.Rakstu vietā negaidīti un skarbi apsauc savu mācekli, Pēteri: „Atkāpies no manis, sātan, jo tu nedomā pēc Dieva prāta, bet pēc cilvēku prāta.” Kas nu Pēteris bija par sātanu? Viņš bija dedzīgs un uzticams māceklis. Šie Jēzus vārdi drīzāk bija kā velna izdzīšana no paša Pētera.

Varbūt arī mēs kādā brīdī esam attapušies, ka neesam kādos jautājumos domājuši pēc Dieva prāta, ka esam nonākuši savu cilvēcisko domu un sajūtu gūstā. Vai nu kauna dēļ, baiļu dēļ, vai meklējot pasaulīgu godu, vai gribot būt modernam un populāram, lēnām un nemanot kā zirnekļa tīkliem apvīti esam nonākuši sātana iespaidā, kurš dara visu, lai cilvēks noraidītu, nicinātu un aizmirstu Dievu. Un arī kristīgs cilvēks ar laiku var sāk tam pakļauties – sāk kaunēties un baidīties un justies neērti ar savas ticības dēļ.

„Atkāpies no manis sātan, jo tu nedomā, pēc Dieva prāta.” Šādi vārdi, kas sacīti arī mums – tie izbiedē.
Dažreiz tos dzirdam ne kā vārdus, bet kā skarbus notikumus dzīvē. Tās ir ciešanas, bēdas un grūtības, kas nes līdzi dziedināšanu un brīvību. Tie it kā sacītu: „Izej tu nešķīsts gars un dod vietu Svētajam Garam!”
Atkāpies no manis sātan, jo tu nedomā pēc Dieva prāta.
Un pienāk laiks arī apliecināt un pasludināt Evaņģēliju.

Āmen

Post a comment