„Bet viņa vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus tiem bija norādījis. Un tie, viņu ieraudzījuši, pielūdza viņu, taču daži šaubījās. Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”

Pilsētas ielās mēs varam redzēt daudzus cilvēkus. Pārsvarā mēs viņus nepazīstam un arī viņi mūs. Mēs nezinām kā viņus sauc, nezinām par ko strādā, vai viņi ir precējušies, vai ir bērni, kas viņiem patīk, kas nepatīk, nezinām, kur tie dzīvo un pat nezinām, kā viņus sauc. Un, tāpat, arī viņi par mums – neko nezina. Vienīgi tik daudz, kā izskatāmies, bet pēc mirkļa arī tas ir aizmirsts. Ja esam iepazīstināti, vai iepazinušies, ja ir kopīgs darbs, vai kādi apstākļi ir saveduši kopā, tad mēs uzzinām vairāk. Iepazīstinot ar sevi, parasti nosaucam savu vārdu un otrs cilvēks – savējo. Ja diendienā kopā jāstrādā, vai kādu citu iemeslu dēļ jābūt kopā, tad uzzinām par otra cilvēka raksturu, gaumi, spējām u.c. lietām. Ja saskan intereses un raksturs, tad var izveidoties draudzība un mēs iepazīstamies tuvāk. Uzzinām par otra privāto dzīvi, mājām un ģimeni. Tā mēs iepazīstamies ar cilvēkiem. Un katra laba draudzība mūs garīgi bagātina. Vismaz tā tam būtu jābūt. Jo mums ir ko dot otram un ir arī vajadzīga otra draudzība.

Šajā laikā cilvēki mēdz būt arī egocentriski, ja vienīgais, kas viņiem interesē ir viņi paši, bet citi – par tik, par cik no viņiem var gūt kādu labumu: naudu, pagodinājumu vai ko citu. Līdzīgi arī Dievs tiek vērtēts pēc tā, ko no viņa varētu vērtīgu dabūt. Piemēram, svētību, lai veiktos biznesā, svētību, lai atrastu labu dzīves draugu, lai saņemtu dziedināšanu, lai Dievs izvestu no kādas sarežģītas situācijas. Protams, ka Dievs to var, Viņš svētī, dāvā un palīdz, bet vai mums patiktu būt kopā ar cilvēku, kurš mūs vienīgi izmanto. Attiecības ar Dievu ir aplamas, ja cilvēks meklē tikai labumu no Dieva, bet nemeklē Dievu pašu. Dievs kļūst kā līdzeklis viņa mērķa sasniegšanai.

Vai mums interesē, kāds ir Dievs? Ir agnostiķi, kas apgalvo, ka par Dievu neko nav iespējams zināt. Dievs ir tik ļoti augstāks, ka mūsu zināšanas ir neiespējamas. Tomēr Dievs par sevi ir arī daudz ko atklājis. Sv. Raksti  mums par to stāsta. Jesaja redzēja Dievu kā kungu sēžam augstā tronī.

Ābrahāms redzēja kā uguni, kas nāk pār upuriem derības slēgšanas brīdī.

Elija teiktu – Dievs viņu uzrunājis kā lēna vēsmiņa. Arī pravieši Ecehiēls un Daniēls redzēja Dieva vīzijas. Jaunajā Derībā – atklāsmes grāmatā Jānis redz Dieva troni uz kura sēdēja kāds, no kura bēga debess un zeme un tai nebija kur palikt. Un kāds ir Dievs, kuru jūs pazīstat?

Šīsdienas Dieva vārds ir pazīstams kā kristību pavēle. Taču šajos vārdos ir paslēpta vēl kāda pērle. Šī ir viena no tām vietām, kas runā par Dieva trīsvienību. “Kristījiet ļaudis Dieva Tēva, Dēla un Sv. Gara vārdā!” Šodien Baznīca svin Trīsvienības svētkus. Tā ir pati būtiskākā kristietības mācība. Tā iezīmē robežu starp kristietību un citām reliģijām. Jo par Dievu vispār, vai par dievībām runā gandrīz visas reliģijas, bet Trīsvienība ir tikai kristietībā. Tā ir arī lielākā atklāsme par Dievu.  Tajā mēs uzzinām vairāk un tuvāk par to – kāds ir Dievs.

Trīs ekumēniskās ticības apliecības (Apustuļu, Nīkajas, Atanāzija) visas kā viena mums to māca. Dievs ir viens un Viņš ir trīsvienīgs: Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Trīs – vienība. Jau šis vārds pats par sevi ir brīdinājuma zīme, ka mūsu saprāts ne pilnībā varēs palīdzēt izprast Dievu. Matemātikas skolotāja būtu neapmierināta, ja mēs uzrakstītu, ka viens ir vienlīdzīgs ar trīs. Bet par Dievu ticības apliecības mums to māca. Tēvs ir Dievs, Dēls ir Dievs un Svētais Gars ir Dievs. Tie nav trīs neatkarīgi Dievi, bet šie visi trīs ir viens Dievs.

Dieva daba un būtība ir noslēpums. Dievs mums sevi atklāj un arī tad, mēs viņu izprast nespējam. Reiz Augustīns, mācīts baznīcas tēvs, gājis gar jūrmalu, prātojot par Dieva dabu – trīsvienību. Viņš ievērojis bērnu, kurš lej ūdeni izraktā bedrītē. Smeļ no jūras un lej bedrītē. Viņš jautājis, ko bērns tur darot. Bērns viņam atbildējis, ka gribot izsmelt jūru. Augustīnam sanākuši smiekli. “Tas tev nekad neizdosies!”: smējies mācītais vīrs un tad apmulsis.  Arī viņš tieši tā dara, kad cenšas Dievu izprast ar savu ierobežoto prātu. Viņš sniedzis bērnam roku un pateicies par pamācību.

Kāda etiopiešu paruna vēstī: Dieva trīsvienība ir kā saule:

Tēvs ir riņķis.

Dēls ir gaisma.

Sv. Gars ir siltums.

Tas viss nav atdalāms, bet kopā tā ir viena saule.

Ir dzirdēti  arī salīdzinājumi ar cilvēku: kā miesa, dvēsele un gars veido vienu cilvēku, tā Dieva trīsvienība veido vienu Dievu. Šādi salīdzinājumi ir ilustratīvi, bet patiesībā neko neizskaidro, jo Dievs ne saule, ne cilvēks.

Šīsdienas Sv. Rakstu vieta mums stāsta par Trīsvienību, bet tā vienlaicīgi ir arī pavēle kristīt. Dievs grib, lai cilvēki tiktu kristīti. Mācītājs Roberts Feldmanis pieaugušajiem, kuri nebija kristīti, ir teicis: “Cik vien ātri novērsiet to kaunu un meklējiet un saņemiet kristību!” Kristība ir Dieva gribas izpildīšana, bet ne tikai. Tas ir sākums patiesai Dieva iepazīšanai.

Pie mums jānotiek kādām būtiskām izmaiņām ,lai mēs sāktu spēt Dievu iepazīt. Kristības sakraments nes cilvēkā šīs izmaiņas. Cilvēks piedzimst kā Dieva bērns.

Pāvils saka “Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā. Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars. Bet mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet to Garu, kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis. ” (1.Kor.2)

Dieva pazīšana nav vienīgi intereses apmierināšana – tā arī ir pestīšana un dzīvība. Grēcīgs cilvēks to nevar. Gan tādēļ, ka bail no Dieva, gan tādēļ, ka nespēj. Grēks ir garīgs aklums un kurlums. Jēzus nāca pasaulē kā pestītājs – mira pie krusta, lai mūsu grēki netraucē tuvoties Dievam, viņu garā uzlūkot, lai nav jābaidās un jādomā par sodu, ko būtu pelnījuši. Kristus mūs ir pārvedis mājās pie Dieva, kā pie mīloša Debesu tēva.

Kur Kristus vārdi, tur ir arī Sv. Gars. Dieva Gars arī šodien uztur savu baznīcu un katru kristieti vada tuvāk Dievam, pilnīgākai atziņai, pieaugšanai dievbijībā, ticībā, labos augļos un darbos.

Kristībā cilvēks piedzimst no Sv. Gara un pieaug ticībā, soli pa solim Dievu vairāk iepazīstot un iemīlot un atklājot Dieva mīlestības un labestības lielumu. Mūsu pieredze un prāts nespēj aptvert, cik patiesībā Dievs ir labs. Bet cik spējam un Dievs mūs aicina, tik daudz mums ir jātuvojas viņam.

Tas ir ceļš, ko Dievs veic ar kristību un Svētais Gars pārveido. Mēs augam un pārveidojamies. No verga, par algotni, no algotņa par bērnu.

Vergs ir tas, kurš baidās, ka Dievs viņu sodīs par grēkiem, un baiļu dēļ arī dara savus darbus. Labus darbus, bet tomēr baiļu dēļ no soda.

Algotnis ir tas, kurš sagaida atlīdzību. Kurš gan nevēlās īpašu svētību no Dieva. Un ja mēs Dievam klausām, kalpojam un darām Viņa prātu, tad Viņš mūs arī tālāk dzīvē svētī.

Bet Bērns ir tas, kurš mīl savus vecākus, kurš pats ar laiku saprot, jo ir piederīgs ģimenei un savam Debesu Tēvam.

Tur – bērna stāvoklī- mēs sākam tik apjaust Dievu un saņemt atklāsmi vai sapratni par Rakstiem.

Mēs šo stāvokli saņemam Kristības sakramentā, bet dažkārt paiet ilgs laiks, kamēr mēs beidzot apzināmies, ko esam saņēmuši un ko tas nozīmē mums:

Augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību.

Āmen.