Lasījumi: 1)Jes.6:1-8 / Rom.8:12-19
“Bija kāds cilvēks starp farizejiem, vārdā Nikodēms, viens no jūdu varasvīriem. Tas atnāca naktī pie Jēzus un viņam sacīja:“Rabi, mēs zinām, ka tu esi Skolotājs, no Dieva nācis. Jo tādas zīmes, kā tu dari, nevar darīt neviens, ja vien Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja un viņam sacīja:“Patiesi, patiesi es tev saku:ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.” Nikodēms viņam sacīja:“Kā var cilvēks piedzimt, vecs būdams? Vai tad var otrreiz ieiet savas mātes miesās un piedzimt?” Jēzus atbildēja:“Patiesi, patiesi es tev saku:tas, kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā! Kas piedzimis no miesas, ir miesa, un, kas piedzimis no Gara, ir gars. Nebrīnies, ka es tev sacīju:“Jums jāpiedzimst no jauna!” Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet tu nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara.” Nikodēms viņam jautāja:“Kā tas var notikt?” Jēzus viņam atbildēja:“Tu esi Israēla skolotājs, un tu to nezini? Patiesi, patiesi es tev saku:mēs runājam to, ko zinām, un liecinām to, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja es jums runāju par zemes lietām un jūs neticat – kā jūs ticēsiet tad, kad es runāšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi tas, kas no debesīm nokāpis – Cilvēka Dēls. Un, kā Mozus čūsku ir paaugstinājis tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikvienam, kas viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē, nevis lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta.”
Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā! Tā Baznīcā tiek iesāktas daudzas lietas. Piemēram, dievkalpojumi un svētbrīži. Ar šiem vārdiem tiek dāvāta Dieva svētība. Trīsvienības apliecinājums jau kopš pirmsākumiem ir kristietības vizītkarte.
Mēs ticam un apliecinām, ka Dievs ir lūk tāds – Trīsvienīgs. Ir viens Dievs, bet ir 3 personas: Tēvs, Dēls un Svētais Gars.
Varētu pacelties jautājums: Nu un tad? Kas no tam, ka tā ir? Vai tas ko manā dzīvē izmaina, vai tas man palīdz?
Šīsdienas Dieva Vārds vēstī par kādu vēlu ciemiņu, ko Jēzus uzņēma. Nokodēms nāca pie Jēzus naktī. Pirmais, ko mēs ievērojam šajā lasījumā ir neparastais. Kādēļ tas notika naktī? Citi nāca Jēzu izjautāt dienā, bet Nikodēms naktī. Man šķiet, ka svarīgāks ir jautājums – kādēļ Nikodēms vispār nāca? Kādēļ viņš nevēlējās šajā laikā labprātāk gulēt? Nē, Nikodēmam miegs nenāca. Viņam bija jautājumi, kas nedeva mieru. Viņš vēlējās zināt, saprast un iepazīt. Mūsdienu garīgi kūtrajā sabiedrībā tas ir vērtīgs aizrādījums. Mūsdienu cilvēkam ir grūti svētdienas rītā piecelties, lai stundu kopā ar ar draudzi godinātu un pielūgtu Dievu. Varētu vēlēties, kaut mūsdienās būtu vairāk šādu Nikodēmu – cilvēku, kuriem interesē garīgā lietu kārtība, Dieva spēks, mūžība, atdzimšana, Jēzus persona, un ne tikai saņemt ārēju rituālu.
Kā aizdegt cilvēkos interesi par Jēzu?
Svētais Gars ir tas, kas var modināt interesi, lai mēs justos iesaistīti, aizrauti, lai vēlētos vairāk uzzināt par Dievu, vēlētos tuvoties Viņam. Tā ir garīgā un neredzamā pasaule, kas nosaka cilvēka interesi un piederību.
Svētais Gars Jaunajā Derībā ir pieminēts kā putns, jeb balodis, kas pēc kristības nolaidās uz Jēzus. Ir pieminēts, ka Gars izskatījās kā uguns liesmu mēles, kas parādījās virs mācekļu galvām un izklausījās kā stipra vēja pūšana. Mūsdienās cilvēki ir runājuši par Svētā Gara klātieni kā par karstumu, vai ko līdzību elektriskai strāvai, ko viņi sajutuši. Svētais Gars ir izpaudies kā īpašs prieks, miers, kā īpaša atmosfēra. Arī to, ka viņi spējuši runāt dīvainā nevalodā un tas viņiem liecinājis par Sv.Gara klātieni. Bet citi kristieši to apstrīdējuši, sakot, ka tam nav saistības ar Sv.Garu. Svētais Gars ir nenotverams, nenofiksējams izpētei un aprakstīšanai. Viņš nav pakļauts cilvēciskajām kaprīzēm. Tomēr, tieši šī neredzamā, netveramā pasaule ir sākums visam, kas īstenojas redzamajā pasaulē.
Sv.Gars apgaismo, aicina, atmodina, atgriež no grēkiem, izraisa dievišķas skumjas un pieved pie Kristus un pasargā no velna un grēka. Dieva Gars dāvā ticību. Tas ir pats svarīgākais – Sv.Gars dāvā ticību Jēzum Kristum. Ap.Pāvils ir teicis, ka neviens nevar sacīt, ka Jēzus ir Kungs, kā vien Svētajā Garā (1.Kor.12:3).
Jēzus Kristus ir Dieva pasniegtā roka mums. Viņš ir palīdzības piedāvājums. Dievs ir radījis cilvēku brīvu un piespiedu veidā nevienu nepestī, bet Dievs dāvā palīdzību. Dievs dāvāja pestītāju Jēzu Kristu. Jēzus ir Dieva līdzjūtības, žēlsirdības, mīlestības un pestīšanas spēka iemiesojums. Jēzū neizpaudās Dieva tiesājošās īpašības, viņš nenosodīja, nesodīja, nepazudināja nevienu. Kad mācekļi bija sašutuši par Samāriešu nepateicību, tie aicināja izsaukt uguni no debesīm, lai nodedzinātu šo liekulīgo ļaužu ciemu. Jēzus to neļāva un teica: “Vai jūs nezināt kādam Garam jūs piederat?”
Kad Jēzus bija piesists krustā un viņa tautieši vēl viņu zaimoja, apsūdzēja, izsmēja, tad būtu pilnīgi saprotams, ja Jēzus iedegtos taisnīgās dusmās un liktu iznīcībai nākt pār šiem ļaundariem, nepateicīgajiem un nesaprātīgajiem ļautiņiem. Tomēr Jēzus pat arī tad nevienu nenolādēja, bet aizlūdza par tiem. Viņš teica: “Dievs, Tēvs piedod viņiem, jo viņi nezina, ko viņi dara.”
Viņa dusmas, kas parādījās dzīves laikā, piemēram Jeruzalemes templī par tā apgānīšanu ar lopu pārdošanu un naudas mijējiem, arī Jēzus dusmas par farizeju liekulību un neīstumu, – tās bija pedagoģiskas, lai tās nāktu par labu tiem, kas rīkojās aplam. Tās nebija pazudinošas dusamas, jo tad šie vaininieki aizietu bojā.
Jēzus kalpošana bija atbrīvot cilvēkus no tumsības varas un ievest Dieva valstībā. Tas bija nepelnīti, jo grēcinieki nav pelnījuši Dieva tuvumu un Viņa mūžības valstību, bet Jēzus tomēr atvēra Dieva valstības vārtus. Mēs varam priekā izsaukties: “Ak šī svētīgā netaisnība, laimīgā netaisnība! Mums ir piedots Kristus dēļ un mēs esam brīvi Kristus dēļ!” Mēs tiekam nosēdināti pie Dieva valstības mielasta. Grēki ir piedoti, dāvāta jauna sirdsapziņa, dāvāts miers, kas pavada un pasargā ik dienas. Tiek dāvāta Kristus klātbūtne caur žēlastības līdzekļiem.
Tie, kas saka, ka viņiem nav vajadzīgs Jēzus, lai nostātos Dieva priekšā, tie nesaprot ko tie runā, vai arī tas ir kāds cits Dievs, kura priekšā viņi iedomājas stāvam. Ja nav cilvēkam Jēzus, tad viņa grēki uz viņa paliek. Dievs nepiedod grēkus bez Jēzus Kristus. Viņš vienkārši to nedara, jo tādēļ pasaulē tika sūtīts Jēzus. Ja kāds nāk pie Dieva bez Jēzus aizstāvības, tad viņam nāksies tiesāties ar Dievu, atbildēt par visiem saviem darbiem, vārdiem un domām. Pat ja viņš būtu tik taisns kā Ījabs, vienalga, viņš Dieva svētuma priekšā nespētu pastāvētu.
Jēzū bija iemiesojušās Dieva vienīgi žēlsirdības, līdzjūtības, palīdzošās īpašības. Baznīca joprojām sludina Jēzu Kristu, jo šis Dieva piedāvājums vēl joprojām ir spēkā esošs. Nāciet pie Jēzus un jūsu grēki tiks dzēsti un jūs, un viss jūsu nams dzīvosiet mūžīgi! Nāciet tuvāk Jēzum!
Atvadoties no mācekļiem Jēzus teica (atbilde bija domāta māceklim Filipam, bet tā der arī mums): “Kas ir redzējis mani, tas ir redzējis arī Tēvu.” Es un Tēvs, mēs esam viens. Dēls nerīkojas pats no sevis, bet visu, ko redz, kā Tēvs dara, tā arī viņš rīkojas. Jēzus dzīve un kalpošana bija cieša vienotība ar Dievu.
Dievu nav daudz, bet Dievs ir tikai viens. Cilvēki par dieviem sauc tos, kas nemaz nav Dievs. Citreiz ļaudis domā, ka kalpo Dievam, bet patiesībā nekalpo Viņam. Jaunā Derība brīdina, ka tie, kas kalpo svešiem dieviem, kalpo velnam, melu tēvam un mulsinātājam garam. Pagānu elki nav dievi. Labākajā gadījumā tās ir tukšas tradīcijas, kādi svētki, kas palikuši vien kā ārēja forma, jo saturs tur nemaz nav bijis.
Dievs ir viens vienīgs, mūžīgs un svēts. Viņš mīt nepieejamā gaismā. Cilvēks nedrīkst Viņu redzēt, paliekot dzīvs. Dievs ir taisnīgs, visu varens, svēts. Dievs ir neaptverams, visu spēcīgs, visu gudrs. Lasījumā dzirdējām Dieva vārdu no pravieša Jesajas grāmatas, kur bija aprakstīta Dieva godība un varenība. Dievs ir radījis šo pasauli un arī cilvēkus. No Viņa mēs nākam un pie Viņa mēs atgriežamies.
Līdzīgi kā cilvēku mēs varam atpazīt pēc viņa rokraksta, tā Dieva klātieni mēs varam saskatīt arī Viņa rokrakstā. Piemēram, mēs varam Dieva godību nojaust no tā, kas atklājas dabā , skaistumā, harmonijā, arī varenā stihijas spēkā. Mēs Dievu varam ieraudzīt mīlestībā, draudzībā, ko mēs sastopam līdzcilvēkos. Dieva rokrakstu varam samanīt taisnības izjūtā un sirdsapziņā, kas piemīt katram cilvēkam. Šīs labās lietas var būt sagrozītas, bet to pastāvēšana mums norāda uz to īstumu un pilnību. Galu galā, tā ir arī esība, kurā arī mēs katrs iegūstam savu mazo esību. Citiem vārdiem, mēs pastāvam tādēļ, ka Dievs ir. Tomēr tas viss ir rokraksts, norādes, liecība, pēdas, bet ne pats Dievs. Pie Dieva cilvēks nevar tikt tā vienkārši, kā piezvanīt, vai aiziet uz īpašu vietu, vai nostāties zem kāda īpaša koka, vai pie liela akmens. Cilvēku centieni un izdoma neaizsniedz debesis viena iemesla dēļ, jo cilvēks piedzimis grēcīgs un ir grēcīgs, un tas izslēdz tiešu piekļuvi. Bet Dievs iepretī cilvēku centieniem ir devis savu ceļu kā Viņam tuvoties un mēs kristieši to zinām, tā vārds ir Jēzus Kristus.
Kādēļ Nikodēms nāca naktī? Mēs tanī varam saskatīt simbolismu. Cilvēks no tumsas nāk gaismā. No tumsas, kur valda neziņa, šaubas, bailes viņš sper nedrošus soļus Jēzus virzienā un Jēzus klātbūtnes gaisma viņu apžilbina. Ja mēs uzmanīgi ielūkojamies šajā dialogā, tad ievērosim, ka Nikodēms nesaprot gandrīz neko no tā, ko Jēzus viņam saka: “Tev jāpiedzimst no augšienes.” Nikodēms: “Kā cilvēks var piedzimt vecumā? Kā var atgriezties mātes miesās?” Jēzus: “Vējš pūš kur grib, tu to dzirdi, bet nezini kur tas sākas. Tev jāpiedzimst ūdenī un Garā.” Vēl nebija nedz Sv.Kristības nedz Sv.Vakarēdiena sakramentu, nedz Jēzus krusta nāves. Tā, ka Nikodēms to nevarēja vēl šādā veidā saprast. Lai gan Nikodēma prāts nebija saņēmis atbildes, viņa dvēsele un gars to bija saņēmis. Viņš tika apgaismots, darīts gaišāks, līdz pienāca laiks, kad viņš drosmīgi apliecināja Jēzu.
Mēs visi, kā vispārējie priesteri, esam aicināti aizlūgt par savējiem un par citiem cilvēkiem, kas mums līdzās un tā nest Kristus gaismu, Kristus labo pestīšanas smaržu. Tad ir liels prieks redzēt, ka Dievs atkal un vēl kādam parāda ceļu pie sevis uz savu pestīšanu, mieru un Dieva Valstību. Tad varam gavilēt līdz ar eņģeļiem par katru grēcinieku, kurš atgriežas.
Tāds ir Trīsvienīgais Dievs. Tādu mēs viņu pazīstam: Taisnīgu un reizē žēlsirdīgu. Ieinteresētu ikviena cilvēka dzīvē, bet, kurš nesola vieglāko ceļu.
Dieva Gars mūs apgaismo, Kristus mūs atrod un atbrīvo, un Debesu Tēvs tad mūs uzņem kā savus mīļos bērnus – dēlus un meitas.
Priecīgus Dieva Trīsvienības svētkus!
Āmen