Lasījumi Tit.2:11-14 / Lk.2:1-20
„Tu vairosi tautu, Tu tai dosi lielu prieku, tā priecāsies Tavā priekšā kā pļaujamā laikā, kā priecājas, laupījumu dalot. Jo viņu nastas jūgu un viņu iejūgu, un viņu dzinēja rīksti Tu esi salauzis kā Midiāna laikā, un bruņojums tiem, kas taisās uz karu, un drēbes, kas asinīm aptraipītas, būs tikai laupījums ugunij, uguns tās aprīs. Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.”
Lk.2,8-14 ”8 Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”
Bērniņa ienākšana šajā pasaulē vienmēr ir saistīta ar īpašām emocijām.
Vecāki īpaši gatavojas, remontē istabu, iegādājas drēbītes, gultiņu, pārdomā dažādus vārdus, ko varētu likt mazajam.
Liels notikums tas ir arī topošajām vecmāmiņām un vectētiņiem.
Bērna dzimšana šajā pasaulē vienmēr ir liels prieks.
Bet vai tā ir? Vai tiešām vienmēr bērna dzimšana ir prieks?
Kāda sieviete sacīs – esmu par jaunu, man ir lieli plāni dzīvē, labi iesākta karjera, es tagad nevaru visu pamest un sēdēt mājās ar bērnu.
Vai arī – esmu par vecu, lai auklētu mazu bērnu. Ir jau bērni izauklēti un nevēlos atkal pamperus, bērnudārzu un skolu.
Protams, vairums vecāku pieskaņo savu dzīvi jaundzimušajam un iemīl savu atvasi.
Kādas dāvanas mēs no Dieva īsti gaidām un kādas Viņš mums dod?
Dāvanām ir jāiepriecina un arī jābūt noderīgām. Vai Dieva dāvanas ir tādas?
Ziemassvētki ir skaists laiks. Skaisti piesnigušais mežs, baltums un svaigums īpašā veidā pastiprina svētvakara noskaņu baznīcā. Bet, ja gadās, ka Ziemassvētki ir bez sniega, tas arī nav slikti. Tad tie it kā aicina mūs atlikt malā ārišķīgo un tūdaļ pievērsties šo svētku galvenajam saturam.
Aptuveni pirms 2000 gadiem Betlēmē naktī piedzima kāds īpašs bērns. Tā ir Dieva lielākā dāvana mums visiem. Vai mēs to novērtējam? Vai mums ir prieks par to?
Mariju, Jēzus māti, Dieva eņģelis nostādīja fakta priekšā – „Redzi, tu tapsi grūta un dzemdēsi Dēlu.” Marija atbildēja – „Redzi, es esmu tā Kunga kalpone, lai ar mani notiek pēc tava vārda.” (Lk.1:31.38.)
Jāzeps, viņas saderinātais, vēlējās slepeni atstāt Mariju. Pateicoties eņģeļa uzrunai, Jāzeps palika pie Marijas (Mt.1:19-20).
Ķēniņš Hērods bija pat dusmu un aizdomu pilns uz šo bērnu un izsūtīja savus kareivjus, lai nokautu visus mazos bērnus Betlēmē. Viņam rēgojās, ka Jēzus varētu atņemt viņam karaļa troni (Mt.2:16).
Jēzus dzimšana bija saistīta arī ar šādām negācijām, taču ne tas ir galvenais.
Ziemassvētku centrā ir pestītāja Jēzus piedzimšana. Dievs ir dāvājis pestīšanu.
Ko tas nozīmē – to cilvēki tobrīd vēl nesaprata. Viņi ar izbrīnu raudzījās uz šo bērnu, kura dēļ bija notikušas tik daudzas pārdabiskas lietas. Bet Dieva eņģeļi to saprata – viņi gavilēja un ganiem sacīja: „Es jums pasludinu lielu prieku. Jums Pestītājs ir piedzimis.”
Vecās derības pravietis arī rakstīja: „Tu dosi tautai lielu prieku, tā priecāsies .. Jo mums ir piedzimis bērns, mums ir dots Dēls!”
Un arī es jums drīkstu šodien sacīt, ka jūsu grēki ir piedoti, ka jūs esat brīvi no savām nastām, vainām un bailēm, tādēļ, ka ir piedzimis šis bērns – Jēzus.
Ziemassvētkos vēl ir grūti aptvert, kādā veidā Jēzus dzimšana sasaistās ar grēku piedošanu un pestīšanu, bet eņģeļi, kuriem ļauts ielūkoties Dieva darbos un paredzēt vairākus notikumus uz priekšu, jau priekšlaikus sāk slavēt Dievu par viņa lielo dāvanu.
Patiess prieks nedrīkst būt tukšs. Tam ir jābūt balstītam uz patiesa un stabila pamata.
Tam ir jābūt kā priecīgam, burbuļojošam strautam, kas izplūst no klints dziļuma un kas tālāk pārtop par upi un svētī krastus ar auglību un mieru.
Priekam jābūt kā svecei, kas likta dziļi lukturī apgaismo gan pašu lukturi, gan arī visu istabu.
Prieks nav saistīts ar mūsu izpratni, bet ar Dieva darbu. Tas ir prieks, kas nāk no Dieva mīlestības un klātbūtnes. Lūk, Betlēmes silītē Viņš guļ uz salmiem un siena.
Kristīgie mācītāji ir sacījuši, ka Jēzus bērnam ir jāpiedzimst arī ikviena cilvēka dvēselē. Katram kristietim ir kādreiz jāpiedzīvo savi Ziemassvētki. Lai arī viņā aizdegtos prieks par Jēzus dzimšanu.
Bez prieka cilvēkam ir grūti dzīvot šajā pasaulē. Mēs nevaram dzīvot bez prieka.
Piemēram, ja laulātais neatrod vairs prieku pie sava dzīves drauga, neatrod prieku ģimenē, tad visticamāk, viņš to meklēs ārpus ģimenes.
Ja ir zaudēts prieks par savu darbu, tad tas ar laiku pārtop par smagu pienākumu vezumu.
Ja cilvēks zaudē vienkāršu prieku par dzīvi, tad tas kļūst kā labvēlīga augsne dažādām atkarībām, kas ieved vēl dziļākā nelaimīgumā.
Arī izpriecas dod tikai īslaicīgu prieku, kam seko nogurums un tukšums.
Mēs droši vien pazīstam īgnus, nepamierinātus, aizvainotus un mūždien kurnējošus cilvēkus. Viņi nav slikti– viņiem pietrūkst prieka.
Mūsdienu cilvēki ir labi aktieri. Viņi māk labi notēlot, ka viss ir kārtībā. Mums nav pieņemts problēmas izrādīt, jo negribam citus apgrūtināt, jo negribam izskatīties vāji un neveiksmīgi, jo gribam paturēt savu darbu. Un mēs smaidam, smejamies un jokojamies.
Bet Dievs redz un pazīst cilvēku sirdis.
Tā nebija nejaušība, ka Jēzus apstājās pie Caķeja un sacīja: „Šodien es nākšu pie tevis ciemos” (Lk.19:5).
Tā nebija nejaušība, ka Jēzus uzrunāja muitnieku Leviju: „Nāc man līdzi, esi kopā ar mani” (Mk.2:14).
Jēzus redzēja to, kas parastam skatienam palika apslēpts un ko mēs arī nemaz nevēlamies redzēt pie otra un pie sevis. Jēzus redzēja šo vientulību un tukšumu. Viņš redzēja, ka šiem cilvēkiem ir viss, ko viņi varētu vēlēties, bet viņiem nav prieka un tādēļ viņi ir nelaimīgi.
Nav nejaušība, ka Jēzus piedzima šajā pasaulē.
Dievs mums dāvināja to, kas mums no tiesas ir vajadzīgs un pat nepieciešams.
Bez šīs pašas lielākās dāvanas, Dievs mums dzīvē dod vēl daudz ko citu. Un var būt līdzīgi, kā ar Betlēmes dāvanu, ka to nenovērtējam, vai sākumā nenovērtējam. Varbūt pat gluži otrādi – mums var sākumā likties, ka tā nav nekāda dāvana, bet ierobežojums, apgrūtinājums, neērtība, un pat sods.
No Dieva mēs varam saņemt ko patiesi ļoti vērtīgu.
Kaut mēs tā nenovērstos savā neizpratnē, bet bijībā pieņemtu, lai arī mūsu sirdīs reiz varētu dziedāt eņģeļi pateicību un slavu Dievam: „Gods Dievam augstībā!”
Āmen