(Jes.55:1-9 / Lk.13:1-9)

 „Brāļi, es gribu jums atgādināt, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša un visi gājuši caur jūru, un visi padebesī un jūrā uz Mozu kristīti, un visi baudījuši to pašu garīgo barību,  un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus. Bet uz lielāko daļu no viņiem Dievam nebija labs prāts, tie ir izdeldēti tuksnesī. Tas ir noticis mums par brīdināšanas zīmi, lai mēs neiekārojam ļaunu, kā tie darījuši. Netopiet arī par elku kalpiem kā daži no tiem, kā ir rakstīts: tauta apsēdās ēst un dzert un tad piecēlās un sāka diet. – Arī nepadosimies netiklībai, kā daži no tiem darījuši un krita vienā dienā divdesmit trīs tūkstoši. Nekārdināsim To Kungu, kā daži no tiem darījuši un gāja bojā no čūskām. Nekurniet, kā daži no tiem ir kurnējuši un maitātāja nomaitāti. Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika beigām. Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt. Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.”

430 gadus jūdi bija verdzībā Ēģiptē (2.Moz.12:40). Ēģiptieši visādi viņus kalpināja un pazemoja. Protams, ka viņi ilgojās pēc brīvības, bet tas bija pāri pašu spēkiem to iegūt. Vienīgā cerība bija Dievs. Dievs var palīdzēt, Dievs var izglābt un atbrīvot. Tādēļ viņi raidīja karstas lūgšanas pie sava Dieva. Bībele pat saka: „Viņi brēca uz Dievu”. Un Dievs uzklausīja. Viņš izraudzījās Mozu un atbrīvoja jūdus un ieveda Apsolītajā zemē.

Tikai, tas nenotika tik vienkārši un ātri, kā šeit dažos vārdos pateicu.

Faraons negribēja viņus atlaist. Sākot ar 2.Mozus grāmatas 5.nodaļu ir stāstīts par zīmēm, brīnumiem un pat mokām un nelaimēm, ko Dievs sūtīja ēģiptiešiem, jo tie negribēja jūdus atbrīvot. Beidzot faraons bija spiests viņus atlaist. Bet tūdaļ pēc tam viņš pulcināja karaspēku, lai atriebtos un nogalinātu.
Tad jūdi piedzīvoja lielu brīnumu.
Pēc Dieva pavēles Mozus izstiepa roku pār jūru un ūdeņi atkāpās un tauta izgāja cauri pa sausumu un ūdeņi bija kā vaļņi pa labo un kreiso pusi. Kad tauta bija izgājusi un viņu vajātāji atradās jūras vidū, tad Mozus vēlreiz izstiepa roku un ūdeņi atgriezās un ēģiptiešu vajātāji noslīka. Tas bija brīnums un dievišķs spēks, kas viņus izglāba.

Brīnumi nebeidzās arī tad kad viņi devās uz tuksnesi.

Dievs vadīja tautu ar neparastu parādību. Dienā tas bija mākoņa stabs un naktī uguns stabs, kas gāja tiem pa priekšu.
Dievs viņiem deva maizi no debesīm, ko tauta pārsteigumā nosauca par mannu.
Dievs deva viņiem gaļu – stiprs vējš atpūta paipalas, kas bija nogurušas un ļaudis varēja tās lasīt no zemes kā sēnes.
Kad ļaudis bija izslāpuši, tad Dievs lika Mozum un Mozus sita ar zizli pa klinti un tur tapa strauts, kas veldzēja visu nometni.
Bija arī tādi, sīki brīnumi, ko ļaudis neievēroja, bet uztvēra kā pašsaprotamu, un tomēr tas bija pārdabiski. Daudzo gadu laikā viņu drēbes nebija pārvērtušās skrandās un kājas nebija uztūkušas. (5.Moz.8:4)

Taču izrādījās, ka brīvība nebija tas, ko daudzi no viņiem bija iedomājušies. Vai gan visam nevajadzēja kļūt labākam, vieglākam un skaistākam?

Jūdi ceļoja pa tuksnesi 40 gadus. No Ēģiptes līdz Palestīnai nav liels attālums, tomēr viņi staigāja šurpu turpu. Mēs tagad zinām, ka tie bija 40 gadi, bet tad ļaudis to nezināja. Tas varēja izskatīties bezgalīgi, vienmuļi un bezjēdzīgi. Nevarēja zināt, vai pēc 40 nebūs vēl 40.

Cilvēcīgi spriežot, nav nesaprotami, ka tautā radās neapmierinātība un dumpīgums. „Kādēļ Mozus mūs vada?”, viņi sprieda. Vai tiešām Dievs ir tieši Mozu izvēlējies? Viņi kurnēja un sacīja, ka labāk bija tomēr Ēģiptē. Kaut viņi bija vergi, bet viņiem tomēr bija gaļa ko ēst. Vai Dievs viņus būtu izvedis tuksnesī, lai tur nomirtu? Viņi kurnēja un kārdināja Dievu

Tad viņi izdomāja dažādas izklaides. Kamēr Mozus bija 40 dienas Horeba kalnā, saņemt Bauslību, tikmēr tauta savāca zeltlietas un izlēja sev teļa tēlu un sāka to pielūgt kā Dievu. Ēda, dzēra un sāka diet. Viņi padevās netiklībai. Katrs šāds grēks izraisīja postu un ciešanas.

Jūdu ceļojumā cauri tuksnesim uz apsolīto zemi, mēs šodien varam saskatīt līdzību ar visas kristīgās Baznīcas un arī ikviena kristieša šīs pasaules gājumu.

Kādus gadus atpakaļ laikrakstā „Svētdienas Rīts” bija publicēts stāts „Piligrima ceļojums”, kas attēloja kristieša svētceļojumu caur šo pasauli uz mūžību.

Mūsu apsolītā zeme ir mūžīgā dzīvība un šī pasaule garīgā nozīmē līdzinās tuksnesim. Dievu mēs varam sastapt tikai pastarpināti – caur Bībeli un Sakramentiem, un tad arī to piedzīvojot vienīgi ticībā. Mēs Dievu nevaram satikt tik tieši, kā Ādams Paradīzes dārzā. Šis vairs nav Paradīzes dārzs, kur Dievs dienas vēsumā staigā, bet dārzs ir kļuvis par tuksnesi.
Jēzus par šo pasauli saka: „Netaisnība ies vairumā un mīlestība daudzos izdzisīs.”
Skumjas, ciešanas, pārbaudījumi, kārdinājumi, grēki, nogurums, pagurums, šaubas, mazticība un pāri visam nāves perspektīva līdzinās tuksneša izdegušajām smiltīm, kurās nevar iesakņoties un uzaugt Dieva valstības labā sēkla.

Tomēr, neskatoties uz visu, mūs uztur spēks no augšienes. Dievs mūs pavada un uztur ar savu vārdu un dāvanām. Pāvils šeit piemin klinti, no kuras iztecēja veldzējošs ūdens un izskaidro to, sakot – šī klints ir Kristus. Kristus iet mums pa priekšu, mūs vada un beidzot ievedīs mūžīgajā dzīvībā.

Arī katra kristieša personīgo ticības pieredzi var līdzināt šādam ceļojumam. Tur ir gan sava veida Ēģiptes verdzība, gan brīnumi, prieks un sajūsma, gan tuksnesis un kārdinājumi, gan apsolītā zeme.

Ikviens miesīgi dzimušais cilvēks piedzimst ar iedzimto grēku. Tā ir pretestība un noraidījums pret Dievu.
Šī pasaule, kurā ienākam, nav pilnīga, lai neteiktu vairāk, pat dažkārt grēcīga un ļauna. Un, gribot, vai negribot, mēs iespaidojamies no vides, kurā dzīvojam. Mēs iespaidojamies no cilvēkiem ar kuriem tiekamies.
Piemēram, lieli spēki ir bailes un iekāre, ka tā iespaidā cilvēks nav brīvs. Viņš nerīkojas tā, kā būtu rīkojies, ja šo spēcīgo emociju nebūtu.
Verdzības stāvoklis ļoti tieši izpaužas pie cilvēkiem, kuri cieš no dažādām atkarībām. Piemēram, alkoholisma, narkotikām vai no smēķēšanas.
Varbūt kādreiz esam apņēmušies sākt veselīgu dzīvesveidu, ēst veselīgu pārtiku, turēt diētu, kaitīgo nedarīt un veselīgo darīt.
Varbūt esam nolēmuši piedalīties Baznīcas lielajā gavēnī ar kādu savu atturību.

Kamēr cilvēks neko pie sevis negrib mainīt, tikmēr ir ilūzija par brīvību un viņš domā, ka ja vien viņš vēlētos un nolemtu sākt dzīvot savādāk, tad viņš to arī bez grūtībām izdarītu. Bet, kad sāk kaut ko īstenot no labajām iecerēm, tad tikai viņš piedzīvo, cik ļoti grūti ir savā dzīvē ko nopietni izmainīt. Un nemaz ne tik reti notiek, ka pēc neveiksmīga mēģinājuma viss atkal atgriežas vecajās sliedēs.

Kristīgā vēsts saka, ka vienīgi Dievs var palīdzēt tev izmainīt savu dzīvi. Jēzus saka: „Ja Cilvēka dēls darīs jūs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.”

Tāpat kā Dievs atbrīvoja jūdus no Ēģiptes verdzības, tā Dievs atbrīvo kristieti no grēka, velna un nāves varas.

Tie ir tie daudzie kristiešu stāsti par to, kā Dievs ir mainījis viņu dzīves.
Citiem tas ir noticis salīdzinoši īsā laikā un bijis kā sprādziens vai zemestrīce, kad viņi no nekrietniem ļaudīm, kļuva par patiesi ticīgiem.
Citiem tas noticis lēnām un pakāpeniski, domājot, iedziļinoties un meklējot atbildes uz šīs pasaules lielajiem jautājumiem, iepazīstot vairāk arī pašiem sevi, viņi nonāk pie atziņas un sastop Dievu.

Kad kristietis piedzīvo pirmās Dieva žēlastības straumes, tad viņā notiek lieli brīnumi. Mainās uztvere, attieksme un domāšana. Dievs svētī pat ar fizisku, garīgu un emocionālu dziedināšanu. Tad jaunais kristietis spēj paveikt, ko pats nekad nebūtu varējis un arī apstākļi uz to palīdz un ir labvēlīgi. Pat „jūra” atkāpjas un dod ceļu. Un ir skaidrs Dieva plāns savā dzīvē.
Tā ir vienreizēja Dieva klātbūtnes izjūta un, galvenais, Dieva plāns ir viennozīmīgi skaidrs.

Ja tik saviļņojošs ir Dieva klātbūtnes un spēka piedzīvojums, tad kas būs vēl tālāk, ja Viņu vairāk iepazīsim. Un Dievs runā par zemi, kur piens un medus tek. Tas izklausās brīnišķīgi un pat teiksmaini.

Bet tad sagaida tuksnesis …

Apustulis Pāvils šīsdienas Sv.Rakstu vietā velk šādas zīmīgas paralēles. Tas ir noticis mums par brīdinājumu.
Netopiet par elku kalpiem, nepadodieties netiklībai, nekurniet un nekārdiniet Dievu.

Elks var būt jebkas, kas nostājas starp cilvēku un Dievu. Arī labas lietas, kas tiek pārspīlētas, var kļūt par elku. Taču galvenā problēma ir mānīgā drošības sajūta. Mozus bija 40 dienas prom, viņš bija uzkāpis kalnā, lai saņemtu no Dieva baušļus. Tauta gaidīja. 40 dienas nav īss laiks. 40 dienas neviens nekur uz priekšu nevirzās. Var rasties šaubas par Mozu, vai viņš nav pametis nometni. Tad viņi paši izgatavoja sev dievu – zelta teļa attēlu un varēja justies mierīgi, jo viņu dievs bija pie viņiem. Uz to varēja paskatīties un pat tam pieskarties. Bet tā bija viltus drošība. Šī elka dēļ nāca Dieva dusmas un pār daudziem iznīcība.

Ir kārdinājums savās neveiksmēs un sliktajā vainot kādu citu, un, iespējams, arī Dievu. Neizprotot pilnībā Dieva darbu un klusumu, cilvēks var sākt kurnēt. Vai tad tāda ir Dieva palīdzība, vai tādai ir jābūt kristieša dzīvei, vai tāda izskatās Dieva svētība?! Es tā negribu, tā es nebiju domājis, šeit ir kaut kas nepareizi. Ko es esmu darījis nepareizi un grēkojis? Kādēļ tieši ar mani tā notiek?

Nebija viegli 40 gadus ceļot pa tuksnesi – šķiet, bez jēgas, tikai ar solījumu par labāku dzīvi.

Kaut kas no šāda tuksneša izpaužas arī 40 gavēņa dienās. Lai gan ne burtiski, jo 40 dienas nav 40 gadi un tomēr, gavēnis ir saistīts ar sava veida atturību un askētismu.

Arī savādākā nozīmē mēs piedzīvojam kaut ko no tuksneša. Mūsu zemes grūtais ekonomiskais un politiskais stāvoklis. Tajā ieskanas kaut kas no šī jūdu tuksneša. Varbūt kādos gadījumos ir pat burtiski, cilvēks nonācis uz 40 gadiem (mazāk vai vairāk) kredītu verdzībā. Bet gan jau ekonomiskā krīze neturpināsies 40 gadus. Šajā ziņā varam atcerēties Pāvila vārdus no šīsdienas Sv. Rakstu vietas: „Jūs ir piemeklējis cilvēcīgs pārbaudījums, Dievs darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat to panest.”

Daudziem no mums pazīstamais vācu mācītājs Franks Gottšalks pirms vairākiem gadiem kādā savā sprediķī, kas tika publicēts arī „Svētdienas Rītā”, rakstīja: „Tuksnesi mums vajag iemīlēt.” Var likties savādi, jo kā gan var iemīlēt to, kas nepatīk un sagādā grūtības un ciešanas.

Svarīgi ir saprast, ka ne vienmēr negatīvais mūsu dzīvē notiek kā sods par grēkiem, lāsts, vai kļūda un nepareizs stāvoklis.
Tuksnesim ir lielāka nozīme, kā mums sākumā varētu likties.
Tuksnesī Dievs strādā ar mūsu dvēseli un ticību. Tuksnesis māca pazemoties un pakļauties zem Dieva vadības. Ja tas nebūtu svētīgs un vajadzīgs, tad Dievs to nebūtu licis piedzīvot.
Lūk, arī tādam posmam ir jābūt mūsu dzīvē.

Svarīgi ir ievērot ka, vienmēr līdzās smagajam ir arī kas labs. Pāvils saka: „Un klints, kas jūdiem deva tuksnesī ūdeni – tas bija Kristus. Un šī klints gāja kopā ar viņiem.” Kristus – Dieva žēlastība un mīlestība deva viņiem spēku un pasargāja.

Labā ziņa bija tāda, ka tuksnesim vienmēr pienāk gals. Gluži kā ziema kaut kad beidzas, nakts paiet un pienāk rīts, tāpat pēc tuksneša sagaida apsolītā zeme.
Tā ir ne tikai mūžība, bet jau šeit bagāta un dziļa Dieva svētība.
Jūdi netika iznīcināti un pazudināti, bet Dievs piepildīja apsolījumus un ieveda viņus apsolītajā zemē, jo Dieva domas ir žēlastības un glābšanas domas.

Viņš atbrīvo, izvada mūs cauri visām grūtībām un ieved savos apsolījumos.

Āmen.