Lasījumi: Ps.34:15-23 / Fil.4:10-20

„Un Jēzus nosēdās ziedojumu šķirstam pretī un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz. Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants. Un Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: “Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši. Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.”

Ķēniņš Zālamans tempļa iesvētīšanas dienā upurēja Dievam divdesmit divus tūkstošus liellopu un simtu divdesmit tūkstošus sīklopu (1.Ķēn.8:63) Grūti pat tik lielu daudzumu iztēloties. Tie bija svētki un tas bija ķēniņš. Vienkāršie ļaudis savos pienesumos bija pieticīgāki. Bauslība arī noteica, ka nabadzīgākie drīkst upurēt jaunus baložus un turīgākie aunus. Vecās Derības Bauslība deva priekšrakstus par upurēšanas kārtību – kā priesterim ir jāizdara ceremonija un kādi dzīvnieki ir jāupurē.

Šodien cilvēki neved uz dievnamu dzīvniekus upurēšanai, jo ir pienests pilnīgākais un mūžīgais upuris, kuram vairs nav vajadzīgs nekas papildinājums vai turpinājums. Jēzus Kristus Dieva Dēls mira mūsu labā pie krusta staba Golgātā. Un šī bezvainīgā Dieva Jēra asinis šķīstī mūs no visiem grēkiem un atjauno draudzīgas attiecības ar Dievu.

Ziedošana baznīcā un tieši dievkalpojumā ir reliģiska rituāla sastāvdaļa. Trauku, kurā savāc ziedojumus sauc arī par upurtrauku. Tad nu to, ko mēs tur ieliekam, to mēs pienesam Dievam, kā savu upuri. Citās baznīcās mēdz vēl darīt tā, ka dievkalpojuma laikā baznīcas kalpotāji apstaigā solu rindas, savāc ziedojumus un pilnos traukus noliek uz altāra, kur tiks svinēts Sv. Vakarēdiens. Un ikviens cilvēks redz, ka arī viņa devums līdz ar citiem stāv uz baznīcas altāra.
Svarīgākais nav tas, cik daudz mēs ieliekam upurtraukā, kā tas, ka mēs piedalāmies šajā procesā. Tas ir vēl viens vienojošs elements draudzes dievkalpojumā.
Svētdienas rītā mēs esam sapulcējušies dievnamā, mēs sakām kopējas lūgšanas, vienojamies kopīgās dziesmās, baudām vienu maizi un vīnu (Kristus miesu un asinis). Mēs kopā esam līdzdalīgi pie šī īpašā, lielā, garīgā notikuma, kas ir dievkalpojums.

Un šīsdienas lasījumā dzirdējām, ka kāda atraitne bija ielikusi 2 artavas. Varēja jau viņai sacīt, ka tas ir tik maz, ka šīm 2 artavām tāpat nav praktiskas nozīmes, ka varēja mierīgi tās mierīgi paturēt pie sevis – varbūt pašai vairāk noder. Bet viņa tomēr gribēja piedalīties un ielika tās ziedojuma traukā.
Nav īsti labi nākt uz dievnamu tukšām rokām.
Otrā Mozus grāmatā Dievs saka: „Nenāciet Mana vaiga priekšā tukšām rokām” 2.Moz.34:20

Jo arī Dievs nevienu baznīcēnu neatlaiž mājās tukšā. Viņš piedod mūsugrkus un dziedē vainas, viņš dod savu Svēto Garu. Dažreiz Dieva klātbūtnes piedzīvojums mūs atspirdzina un stiprina, bet citreiz šis piedzīvojums ir tik liels, ka visa dzīve izmainās pilnībā un esam atbrīvoti, dziedēti un ielīksmoti. Kad pie Kristus nāca ļaudis ar savām lūgšanām, viņš nevienu lūdzēju neatlaida tukšā. Pat ja Viņš nepiepildīja burtiski lūgšanu, tad tomēr deva labu padomu, norādīja uz garīgo pasauli un neliedza savu klātbūtni un draudzību.

Jēzus nosēdās netālu no ziedojuma trauka un vēroja ļaudis. Daudzi bagātie ziedoja daudz. Un te starp visiem nāca kāda atraitne, kura ielika 2 artavas. Jēzus par viņu sacīja, ka tā ir ielikusi vairāk nekā visi pārējie, jo viņa bija devusi visu, kas tai bija – visu savu padomu.
Šis evaņģēlija stāsts ir daudz dziļāks nekā aicinājums piedalīties ziedošanā un ka Dievs redz katru ziedotāju un to svētī. Ievērosim to, kas pirmajam iespaidam paslīd garām.

Ja cilvēks savā darbā nopelna puslīdz labi, tad pēc nepieciešamo maksājumu nokārtošanas atliek vēl līdzekļi citām lietām un, protams, labajiem darbiem.
Ja saņem vēl vairāk, tad var kaldināt lielākus plānus, īstenot sapņus, vai vienkārši iekrāt.
Ja saņem vēl daudz vairāk, tad var plānot lielus darījumus. Var pārcelties dzīvot uz prestižāku rajonu un vēl daudz ko, ko mēs droši vien pat šobrīd iedomāties nevarētu.

Bet, ja ģimenes budžetā ienāk maz, tad jāatliek vēlmes malā un jākoncentrējas uz nepieciešamībām un galvenajām vajadzībām.
Ja vēl mazāk tiek saņemts, tad svarīgi ir sagādāt ēdienu, lai nenomirtu badā.
Bet ja ir vēl mazāk …
Piemēram, ja saņem 20 Ls mēnesī, tad ar to izdzīvot laikam jau nevar. Tomēr, neskatoties uz to, var mēģināt kaut ko plānot un dalīt.
Bet ja saņem 20 santīmus …? Tur vairs nav ko dalīt. To visu tad var ieslidināt upurtaukā.

Senajā pasaulē galvenais, vai precīzāk sakot, vienīgais pelnītājs un uzturētājs bija vīrietis. Tādēļ sievietei kļuvušai par atraitni bija ļoti, ļoti grūti. Bauslība paredzēja par tādām gādāt un būt žēlsirdīgiem – bet vai tas vienmēr tika ievērots?

Atraitne iemeta ziedojumu traukā 2 artavas. Tas ir – visu, kas tai bija, visu savu padomu. Tas patiesībā parādīja to dzīves situāciju un dvēseles stāvokli, kurā atradās šī sieviete. Divas artavas! Par to varēja nopirkt 5 zvirbuļus.(Lk.12:6) Tā bija izmisuma un bezcerības zīme. Nauda, kas uztur un nodrošina pasaulīgo eksistenci – tās nav. Nav vairāk uz ko paļauties un cerēt, kā vienīgi uz Dievu. Viņa ielika visu savu padomu. Tas nozīmē, ka viņai padoma vairs nav – kā tālāk dzīvot.

Tas būtu pārāk vienkārši – skaidrot, ka Jēzus pasludināja šo atraini par uzvarētāju sacensībā, kas saucas – kurš vairāk noziedos. Visi ziedoja no savas pārpilnības, bet atraitne no savas nabadzības – visu ielika. Viņa ir visvairāk ziedojumi, viņa ir uzvarējusi. Šeit svarīgāks ir kas cits. Jēzus bija tur un viņa satika Viņu tieši šajā smagajā dzīves situācijā. Nav rakstīts, kas tālāk notika šīs sievietes dzīvē. Bet sastapt Kristu tā ir liela dieva žēlastība. Tas nevar iet pazušanā, ja Dievs viņu uzlūkojis un apžēlojies. Ikviena cilvēka šīs dzīves garīgā sūtība – sastapt Dievu, atrast savu Pestītāju un dvēseles glābēju, atrast vārtus uz mūžību. Un to ne vienmēr ir viegli izdarīt.

Evaņģēlijā ir stāsts par kādu bagātu jaunekli. Bagātais jauneklis varēja darīt labu un dzīvot laimīgi ar apziņu, ka ir daudzem palīdzējis, bet kaut kas viņam nedeva mieru. Viņš nāca pie Jēzus un jautāja – ko man darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību, kā man vēl trūkst? Jēzus viņam sacīja: „Pārdod visu, kas tev pieder, izdali nabagiem un tad seko man.” Viņš aizgāja bēdīgs, jo bija ļoti bagāts. Pēc tam Jēzus sacīja mācekļiem: „Cik grūti bagātajam ir ieiet Dieva valstībā. Vieglāk kamielim izlīst caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā. Bet kas nav iespējams cilvēkam, tas ir iespējams Dievam.

Nauda ir zīme kādai vērtībai, ko var samainīt pret kaut ko derīgu, vai arī nederīgu. Mūsu dzīvē ir arī citas, nemateriālas vērības, kas dara mūs bagātus. Piemēram, zināšanas, spēks, apsviedība, jaunība, veselība, draugi, ģimene un vēl kas cits. Uz to mēs varam šajā pasaulē paļauties.

Hermans Hesse savā darbā „Stikla pērlīšu spēle”, stāstā par biktstēvu rakstīja par diviem vientuļniekiem – tuksneša tēviem. Viens no viņiem ir māceklis un otrs skolotājs, vārdā Dions Pugils. Reiz pie Diona atnāca kāds astrologs un jaunais māceklis bija pārsteigts, kad Dions ar interesi un aizrautību uzklausīja tā stāstus par visām savām gudrībām.
Diona māceklis bija sašutis par skolotāja labvēlīgo attieksmi, jo kristietība taču šādas lietas neatzīst. Dions atbildēja skolniekam: „Cilvēkam, kuram klājas labi, tādiem kā mēs nav ko teikt. Lai viņš uzdrīkstētos noticēt lielajam atpestīšanas brīnumam, viņam jāklājas ļoti slikti. Viņam jāpārdzīvo vilšanās un ciešanas, rūgtums un izmisums, viņam jājūt, ka ūdens smeļas mutē.”
Tad Dions atcerējās savu jaunību. Viņam ar citiem biedriem paticis rotaļāties un diskutēt par sentēvu gudrībām. Viņi filozofēja, strīdējās, viens otram izklāstīja savus viedokļus par Dievu, par radīšanu un viņiem likās, ka ar savām pār gudrībām palīdz Pestītājam un gara mūžībai. Bet notika, ka jauneklis Dions smagi saslima un nāves drudža murgos bez mitas bija spiests noņemties ar savām idejā un filozofijām. Viņam bija murgos jākaro un jāizlej asinis. Rēgi, kas biedēja kļuva vēl briesmīgāki, līdz kādu nakti, kad drudzis kļuva sevišķi stiprs, viņam likās, ka jānogalina māte, lai izpirktu savu piedzimšanu. Dions pats par šo laiku sacīja: „Drudža murgos velns vajāja mani, palaidis vaļā visus savus suņus. Kad sāku atlabt un šaušalīgie murgi bija rimuši, tad gulēju dziļā miegā un katru nomoda brīdi jutu sev līdzās Pestītāju. Es jutu spēku, ko viņš izstaro un iedveš man. Atveseļojies skumu, jo vairs nejūtu tik ļoti Kritu savā tuvumā. Bet manai prātošanai un teoloģiskai spriedelēšanai bija pienāca gals.
Ja šis mācītais, pārtikušais pagāns (astrologs) vēlāk jautās, kādēļ jūs neteicāt man jau toreiz patiesību par Kristu, tad mēs atbildēsim, ka toreiz tev vēl neklājās slikti diezgan.” (Hermanis Hese. Stikla pērlīšu spēle. Lpp.378-380.)

Katrs posms cilvēka dzīvē ir svarīgs. Gan labais, skaistais, saulainais, gan arī tas, par kuriem sakām – tas mums nepatīk. Ir laiks, kad Dievs mums daudz dod un arī daudz no mums sagaida. Un ir arī jāpiedzīvo tukšums un pilnīga atkarība no Dieva. Taču arī krīzi Dievs var vērst par labu un lielu garīgu ieguvumu.
Kurš ir bijis labākais un svētīgākais dzīves posms, to pilnībā sapratīsim tad, kad lūkosimies uz to no augšas.

Apustulis Pāvils rakstīja:
„Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā. Protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Fil.4:12)

Āmen