„Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties. Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt. Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.” Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā.””
Pēteris bija vēlējies tikai labu. Viņš gribēja savu skolotāju izglābt. Un par savu labo nodomu saņēma šādus vārdus: „Atkāpies no manis sātan, jo tu nedomā, kas Dievam vajadzīgs, bet kas cilvēkiem.” Kas gan Pēteris bija par sātanu? Viņš nebija sātans, bet labs un uzticams māceklis. Jēzus atbilde bija negaidīta un pat šokējoša. Kādēļ Jēzus tā runāja? Šeit nebija runa vienīgi par Jēzus īpašo uzdevumu, ka Viņam jānes pasaules grēki un jāsagādā pestīšana. Jēzus to vispārina un attiecina uz visiem: „Kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs un kas savu dzīvību zaudē manis un Evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Kas neņem savu krustu un nenāk man pakaļ, tas nevar būt mans māceklis.”
Ko tad īsti nozīmē būt par Jēzus mācekli? Ko nozīmē ņemt krustu? Kas ir krusts?
Kas tad galu galā ir dzīvības zaudēšana, vai dzīvības izglābšana?
Šī ir Dieva veidotā pasaule, kurā Viņš ir radījis arī cilvēku un licis, lai mēs šeit dzīvotu un ar savu dzīvi pagodinātu Radītāju. Šajā pasaulē ir daudzas lietas, ko ticīgi cilvēki vienmēr ir uzskatījuši par svētību. Mēs tās vēlamies, mēs tās meklējam un cenšamies pasargāt. Piemēram: veselība, darbs, ģimene, ticība un piederība baznīcai, izglītība, draugi u.tml.
Mārtiņš Luters skaidrojot Mazajā katehismā Tēvreizes vārdus „dienišķā maize”, rakstīja: Tas ir „viss, kas nepieciešams uzturam un dzīves vajadzībām: ēdiens, dzēriens, drēbes, apavi, māja, sēta, lauki, lopi, nauda, manta, dievbijīgs laulāts draugs, dievbijīgi bērni, dievbijīga saime, dievbijīgi un uzticami priekšnieki, laba valdība, labs laiks, miers, veselība, kārtība, gods, labi draugi, uzticami kaimiņi un tā joprojām”
To Dievs cilvēkam ļauj iemantot, kā savu svētību. Ir pareizi, ja mēs Dievam pateicamies par visu, ko no Viņa saņemam. Mūsu pateicība ir, ka turam Viņa baušļus un darām labus darbus, nākam uz baznīcu Viņu pielūdzam un slavējam. Tas savukārt veido pamatu tālākai un lielākai Dieva svētības saņemšanai. Dievs pats to ir solījis savā Vārdā, ka Viņš „svētīs tos, kas Viņa baušļus tur līdz tūkstošajam augumam.” (2.Moz.20:6)
Piemēram, Ījaba grāmatā ir sacīts, ka Dievam patika Ījabs, viņa izturēšanās pret Dievu un cilvēkiem un viņa labie darbi. Dievs bija Ījabu svētījis ar ģimeni, bērniem, laukiem un lopiem un bija „uzcēlis ap viņu garīgu žogu”, ka nekāds ļaunums nevarēja viņam tuvoties.
Šāds dievbijības princips īpaši raksturīgs Vecajā Derībā, bet tas darbojas arī Jaunajā Derībā un arī mūsdienās, jo arī mēs jau esam tādi paši cilvēki un arī Dievs ir tas pats un viņa baušļi un apsolījumi arī ir tie paši.
Bet, ja notiek, ka jāpiedzīvo slimības, bēdas vai ciešanas, tad cenšamies tās izārstēt, pārvarēt un novērst. Būtu savādi, ja kāds censtos uz ko pretēju, piemēram, meklētu slimību.
Dievs mūs radīja šajā pasaulē, lai mēs šeit dzīvotu un Viņu slavētu, un mums tas arī jādara.
Mācekļi bija pārliecināti, ka Jēzus ir mesija. Jo vairāk viņi tuvojās Jeruzalemei, jo priecīgāki viņi kļuva. Viņi iedomājās, ka drīz Jēzus sēdīsies ķēniņa tronī un sāks valdīt gan pār Jeruzalemi, gan pār visu pasauli. Viņš būs labs valdnieks. Caur viņu īstenosies Dieva valdīšana. Būs miers un drošība. „Un ikviens dzīvos droši, zem sava vīna koka un zem sava vīģes koka sēdēdams” (1.Ķēn.5:5)
Šeit Jēzus mācekļiem saka ko citu: „Mēs tuvojamies Jeruzalemei, kur Cilvēka Dēls cietīs un tiks krustā sists un trešajā dienā augšāmcelsies.” „Ja jūs neņemat uz sevis savu krustu un nesekojat man, jūs nevarat būt mani mācekļi. Ja jūs gribat savu dzīvību izglābt – jūs to zaudēsiet.” Šādi Jēzus vārdi neiekļāvās Vecās Derības svētības izpratnē. Kas tad var būt vēl labs, ja Mesija nevaldīs, bet aizies bojā? Par kādu svētību un labumu vispār var runāt, ja nebūs tā visa, ko viņi ir domājuši un cerējuši.
Jēzus mūs noved pie kādas robežas, kur beidzas tā pasaule, kuru mēs redzam, pazīstam, mīlam un kurā labi jūtamies, un ar kuru ir saistītas mūsu domas un priekšstati par labumu un svētību un tālāk ir nedrošība, tukšums un neziņa.
Vai mēs esam gatavi dzirdēt patiesību? Kā cilvēks izturas, ja uzzina, ka viņam drīz būs jāmirst? Tas nevar tā būt, tā nav patiesība! Ir jācīnās, jārisina, jāmeklē izeja un jādara viss, lai nenovērstu apdraudējumu.
Kad sākas sarunas par nāvi, tad mēs apmulstam. Mēs cenšamies slimnieku mierināt un drošināt, ka viņam vēl ilgi gadi ir jādzīvo un, ka nemaz tik slikti nav. Ir pienācis laiks atstāt laukus, lopus, sakrāto. Arī ģimene jāatstāj un jādodas prom no šīs pasaules. Pat ja veiksmīgi spējam pagarināt savu mūžu, kaut kad mums būs jāaiziet.
Nāve un krusts simbolizē to, no kā cilvēks visvairāk baidās. Nāve ir beigas. Tur vairs neko nevar labot un nevar palīdzēt. Un ja pat cilvēks saka, ka viņš nebaidās no nāves, tas nevarētu būt patiesība. Tā var runāt tikai tad, ja nāve ir pietiekami tālu. Ikviens grib dzīvot, ikviena radība cenšas saglabāt savu dzīvību. Kad radība sajūt nāves elpu, tad rodas arī bailes. Baidīšanās vai nebaidīšanās nav atkarīga no mūsu gribas, bet tie ir instinkti, kas piemīt katrai dzīvai radībai. Arī domas par iespējamām ciešanām un mokām sagādā bailes, varbūt pat lielākas, nekā pati nāve.
No savām bailēm mēs nekur aizbēgt nevaram, tās ir mūsos, tā ir daļa no mūsu dzīves. Nāve kaut kad pienāks un arī ciešanas (mazas vai lielas), tās kaut kā mums pieskarsies. Tas ir uzdevums, kurš katram pašam ir jāatrisina. Bet ja mēs no tā vienmēr izvairīsimies, tad arī nekad to neatrisināsim.
Jēzus, zinādams, ka viņu Jeruzalemē sagaida ciešanas un nāve, nenovērsās un nebēga, bet turpināja savu ceļu. Ir ļoti svarīgi, lai tu spēj ar ticību tuvoties savām bailēm. Neviens nevar šajā pasaulē ienākt nelaikā un arī aiziet par agru. Nevar piedzīvot pārāk daudz vai pārāk maz ciešanas.
No mūsu puses raugoties, mēs redzam šajā pasaulē neskaitāmas nejaušības un sakritības, kas nosaka mūsu likteni. Bet kaut mēs spētu saprast un ticēt, ka Dievam nepastāv nejaušības. Dievs tur tevi savās rokās, viņš tevis sargā un glabā. Tas nozīmē, ka tu nomirsi tieši tad, kad Dievs to būs licis, ne par agru, ne par vēlu. Un tas notiks nekādā citādā veidā, bet tieši tā, kā Dievs to paredzējis.
Tas, kas mūsos nobijies ir dvēsele. Tā ir izbijusies, kā mazs bērns, kuram vajag mierinājumu. Un tikai ticība un paļāvība uz Dievu var viņu aizsniegt un mierināt. Ticība ir miers. Ticība ir drošība.
Katrā gadījumā aizbēgt no savām bailēm nav iespējams, bet tieši to Jēzum piedāvā Pēteris. Lai Dievs pasargā, ka tev tas nenotiek. Citiem vārdiem domāsim un mēģināsim, lai tu vari no tā izvairīties. Skaidri paredzot ciešanas un krusta nāvi, Jēzum nemaz nav viegli turpināt ceļu uz Jeruzalemi un Pēteris ar savu glābšanas plānu kļūst par kārdinājumu. Nav jau kur bēgt. Ko gan Jēzus citu var darīt? Vai nomirt vēlāk, sirmā vecumā, mokās un ar grēka smagumu, ka esi atteicies no Dieva dotā uzdevuma?
Kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, bet kas savu dzīvību zaudē manis un Evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.
Ar pēdējo teikumu Jēzus drošina mūs ticēt, ka mēs dzīvojam un mirstam Viņa dēļ un Evaņģēlija dēļ. Kā Ap. Pāvils raksta: ja dzīvojam, tad dzīvojam Kristum un ja mirstam, tad arī mirstam Kristum.
Jēzus saka: Mans Tēvs ir lielāks par visiem un neviens neko nevar izraut no viņa rokas.
Un savu mieru es jums dodu, ne kā pasaule dod, es jums dodu, jūsu sirdis, lai neizbīstas un neiztrūkstas. Ticiet Dievam un ticiet man.
Es noeju jums vietu sataisīt un kad būšu to darījis, tad nākšu un ņemšu pie jūs pie sevis. Lai tur kur es esmu, būtu arī jūs.
Tas, kas mūsu dvēseli visvairāk baida, ir grēki. Tādēļ Jēzus gāja uz Jeruzalemi un mira pie krusta, lai visi mūsu grēki patiesi tiktu piedoti un dzēsti. Lai no tiem atbrīvoti mēs meklētu un steigtos pie Kristus.
Aiz šīs pasaules robežas, aiz nāves tumsas, aiz visiem uztraukumiem, ciešanām un bailēm mūs sagaidīs mūsu Pestītājs un Ķēniņš Jēzus Kristus.
„Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība, kas man tic, tas dzīvos, arī ja tas būtu miris”, saka Kristus.
Āmen.