„Jānis Kristītājs nāca tuksnesī, sludinādams grēku nožēlas kristību uz grēku piedošanu. Un pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un visi Jeruzālemes ļaudis; un tie tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus. Un Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu, un sludināja, sacīdams: “Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas. Es jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.” Un notika, ka tanīs dienās Jēzus nāca no Nacaretes Galilejā un tika Jāņa kristīts Jordānā. Un tūdaļ, no ūdens izkāpdams, viņš redzēja debesis atveramies un Garu kā balodi uz Viņu nolaižamies. Un balss atskanēja no debesīm: “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man ir labs prāts.” 

Zvaigznes diena tiek svinēta 6.janvārī. To mēdz saukt arī par Epifāniju, jeb Atspīdēšanu. Retāk par Triju kungu dienu. Šie svētki saistās ar jauko Ziemassvētku stāstu no Mateja evaņģēlija par kādiem vīriem no Austrumu zemes, kuri izpētījuši zvaigžņotās debesis, pēc savas mācības nonākuši pie secinājuma, ka Jūdu zemē ir jādzimst ļoti ievērojamam valdniekam. Viņi devās ceļā, lai uzmeklētu jaundzimušo. Nonākuši Jeruzalemē, ķēniņa Hēroda pilī, viņi radīja lielu satraukumu, jo tur neviens nezināja par varena ķēniņa dzimšanu. Bet tur Viņi saņēma informāciju no Sv.Rakstu skaidrotājiem, ka Mesijam ir jādzimst Betlēmē. Pametuši Jeruzālemi, viņi devās uz Betlēmi. Zvaigzne, ko viņi savā zemē bija redzējuši debesīs, tagad gāja viņiem pa priekšu un nostājās virs nama, kurā bija jaundzimušais. Viņi iegāja šajā namā, sastapa svēto ģimeni – Jāzepu, Mariju un Jēzu silītē gulošu, pielūdza viņu un pasniedz viņam dāvanas – zeltu, vīraku un mirres. Pēc tam, sapnī saņēmuši noradījumus pie ķēniņa Hēroda neatgriezties, tie pa citu ceļu devās uz savu zemi. Tradīcijas saka, ka šie vīri ir bijuši trīs, jo atnestās dāvanas bijušas trīs, ka viņi ir katrs bijis no savas zemes un satikušies Jeruzalemē. 

Vārdu sakot, Zvaigznes dienā cilvēki nepriecājas par zvaigžņotajām debesīm, bet šī diena tā tiek saukta par godu Betlēmes zvaigznei. Arī runājot par atspīdēšanu, tiek domāta šī viena Betlēmes zvaigzne.

Ja mēs ielūkojamies dziļāk stāsta galvenajā jēgā, tad atrodam, ka runa patiesībā nav arī par zvaigzni, bet par kaut ko daudz svarīgāku.
Lūkas ev.sākumā ir sacīts: „Mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu.” Lk.1:78-79

Tas ir jautājums par Dieva atspīdēšanu.
Kur Dievs ir atklājies šajā pasaulē?
Kur mēs Viņu varam ieraudzīt un varbūt pat satikt?
Kur Dievs ir atklājies mūsu dzīvē?

Tiešā veidā Dievs šajā pasaulē atklājas reti, vai precīzāk sakot – nedara to vispār. Mozus grāmatā ir sacīts, ka neviens no dzīvajiem cilvēkiem nevar Dievu redzēt tieši – vaigu vaigā. (2.Moz.33:20). Vecajā un Jaunajā Derībā ir stāsti, kuros Dievs sūta eņģeļus kā savus vēstnešus. Viņu spožums un godība netieši norāda uz dievišķo godību, kurai jābūt vēl lielākai par šo atspulgu.

Dievu var redzēt un satikt pastarpināti – caur tiem darbiem, ko Viņš ir darījis. Piemēram, psihologi pēc rokraksta var spriest par cilvēka raksturu. Arī šī pasaule kā Dieva radība savā ziņā liecina par Dievu. Tā ir krāsainība, bagātība un neatkārtojamība. Nav vienādu cilvēku, vienādu lapu, sniegpārsliņu u.tml. Viss ir savā ziņā īpašs un oriģināls. Pēdējo gadsimtu zinātnes sasniegumi ļauj ielūkoties mikro un makropasaulē un tajās paveras grandiozs šīs pasaules turpinājums. Par cilvēku ir rakstīts, ka viņš ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Dažreiz mums liekas, ka tas nevar būt, ja redzam cilvēka vājumu un ļaunumu. Bet cilvēkā ir ielikts arī daudz kas liels un brīnišķīgs. Piemēram gars, mīlestība, gudrība, skaistums, māksla, izpratne u.c.

Bauslība ir Dieva likumu sakopojums. Tā ir atklāsme, ko Viņš devis savai tautai. Dievs sūtīja praviešus, kuriem bija jāsludina Viņa vārds. Un tie cēlās un sauca – uzklausiet Dieva vārdu, tā saka Tas Kungs …
Tā bija atklāsme un Dieva klātbūtne Vārdā. Piemēram, 19.Psalms ir nosaukts – „Dievs godība radībā un bauslībā”. Visi Svētie Raksti ir Dieva klātbūtnes un atklāsmes avots.

Jaunā zvaigzne, kas atspīdēja pie debesīm bija simboliska norāde uz jaunu un ļoti īpašu Dieva atklāšanos. 

Dievs Betlēmē piedzima kā cilvēks.  Šajā bērnā mājoja visa Dieva godība un spožums. Jēzus Kristus par sevi saka – es esmu pasaules gaisma, kas man sekos, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma. Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Jēzus Kristus piedzimšana ir lielākā, tiešākā un pati personiskākā Dieva atklāsme.

Šīsdienas Dieva vārdā mēs klausījāmies stāstu par Jāni Kristītāju, kurš sludināja atgriešanos no grēkiem un uz to arī kristīja – uz atgriešanos no grēkiem. „Sataisiet tuksnesī ceļu Tam Kungam. Nāk pats Dievs. Sataisiet Viņam ceļu. Katra ieleja, lai top piepildīta un katrs kalns un pakalns lai top nolīdzināts.” To Jānis sacīja par cilvēku sirdīm, domām un dzīvēm – izlabojiet savas dzīves un atgriezieties no grēkiem. Ja kur ir bijuši nepiepildīti labie darbi, tagad tos vajag piepildīt. Ja kur ir padarītu grēku kalns, tad tas ir jānolīdzina, jāizlīdzina un nevajag vairs grēkot.
Patiešām, jo vairāk cilvēks savu dzīvi sakārto, piemēram, atgriežas no rupjiem grēkiem – pārstāj dzert, uzdzīvot, spēlēt un citus netikumus, ja sāk interesēties par dzīvi, darbu un apkārtējiem, tad cilvēks patiešām jūtās it kā piedzimis no jauna. Atgriezies viņš tikai ierauga, ka īstā dzīve viņam ir gājusi garām, kamēr viņš dzinās pēc grēkiem. Nu beidzot viņš var sākt patiesi dzīvot. Cik labi būtu mums visiem, ja mēs nedarītu sliktas lietas un vienmēr dzīvotu pareizi.

Jānis simbolizē augstāko prasību pret cilvēciskajiem spēkiem. Kurš gan spēj tā dzīvot kā Jānis Kristītājs un, pat ja spētu, viņš svarīgāko savā dzīvē neatrisinātu. Jo cilvēciskie resursi ir par niecīgiem, lai atrisinātu būtiskākās lietas.
Piemēram, ja cilvēks atzīst savas kļūdas un atgriežas no grēkiem, tas pats par sevi vēl nenozīmē, ka viņam ir piedots. Jūda Iskariots arī saprata, ka bija nepareizi rīkojies un to pat nožēloja, bet pie Jēzus viņš negāja, un piedošanu nesaņēma.
Jānis sludināja, ka pēc viņa nāks kāds cits, kurš ir daudz spēcīgāks. Viņš būs mesija un Jānis Viņam neesot cienīgs pat kurpes nest. Šīs – nākošais kristīs ar uguni un Svēto Garu.
Jānis sagatavoja cilvēkus uz Kristus ierašanos.

Ja cilvēks grib nākt pie Dieva, meklēt Dievu, tad bez atgriešanās iztikt nevar. Neatgriezīgajam Dievs izskatās kā ienaidnieks, vai viņš vispār to neievēro un paiet Viņam garām. Ja neatgriežas, tad garīgajā dzīvē nekas nenotiks. Atgriešanās ir tikai ceļa sagatavošana. Ir jānāk kaut kam citam, ko cilvēks vēl nepazīst, kas ir daudz lielāks un spēcīgāks.

To mums uzskatāmi māca un parāda sakramenti un īpaši Sv.Kristība. Cilvēks tāds, kāds viņš ir ienācis šajā pasaulē – pat ja viņš vēl zīdainis būdams neko nav ļaunu darījis, vienalga – arī viņam ir vajadzīga kristība grēku piedošanai. Pat ja mēs darītu, runātu un domātu visu vispareizākajā veidā – mums vienalga ir vajadzīga Dieva žēlastība, Dieva svētība, palīdzība un klātbūtne.
Fiziski mēs nespējam izdzīvot, ja nesaņemam ēdienu un dzērienu no ārpasaules, lai pat cik uzmanīgi un pareizi dzīvojam. Gluži tāpat garīgai dzīvei mums ir vajadzīga Dieva svētība un žēlastība. Nepietiek ar to, kas mūsos. Nepietiek ar mūsu garu un dvēseli.
Dieva piedošana un žēlastība ir lielāks spēks. Tikai ar to mēs varam iemantot arī mūžīgo dzīvību. 

Šīsdienas evaņģēlijā lasām, kā Jordānā, kristību ūdenī sastopas Jānis Kristītājs un Jēzus. Kad Jēzus bija kristīts, tad atvērās debesis un Svētais Gars baloža izskatā nolaidās pār Viņu un balss no debesīm sacīja: „Šis ir mans mīļais dēls uz ko man labs prāts”.
Svētajā Kristības sakramentā Dievs ir piedevis grēkus un mēs esam saņēmuši Svēto Garu. Tā ir liela dāvana un liels spēks.

Svēto Garu mēs nevaram saskatīt ar acīm un mums Viņš neparādās baloža izskatā. Taču mēs varam ievērot šī simbola nozīmi, kas daudz pasaka par to, kāds ir Dievs.
Jēzus neiejāja Jeruzalemē uz kara zirga, bet uz ēzelīša.
Jēzus simbols Jaunajā Derībā bija jērs, kurš nesa pasaules grēkus, ko ved kaušanai un upurēšanai.
Svētais Gars nenāca kā ērglis, bet kā balodis.
Balodis nav plēsīgs, nav kareivīgs un ārēji spēcīgs, bet gan izsaka maigumu, mierīgumu un pat zināmu vientiesību.

Tāda parasti ir arī cilvēka sastapšanās ar Dievu. Dievs nenāk ar ārēju spēku, kā biedējošs, briesmīgs, ar tūlītējām milzīgām pārvērtībām. Dievam nav jācīnās par savu autoritāti un jāpierāda savs spēks. Viņam nav skaļi jākliedz un jāizskatās draudošam. Tā parasti rīkojas tie, kuri jūtās vāji.

Dievs ir kā balodis. Viņš ir mierīgs un pat maigs, bet tanī pat laikā visuvarens. Ja Viņš saka tik vienu vārdu, tad izmainās visa pasaule. Ja viņš saka vienu vārdu, tad cilvēks no nāves pāriet dzīvībā. Un ne velns, ne cilvēki, ne kas cits nevar Dieva prātu kavēt vai izjaukt. Tādēļ velni no Viņa tā baidījās, kaut arī Viņš neuzbruka un Viņa vārda priekšā atkāpās ikviena slimība un pat nāve. Tādēļ Jānis neuzskatīja sevi par cienīgu nest pat viņa kurpes.

Betlēmē ir dzimis Pestītājs, kurš ir Dievs, tas Kungs. Tā ir lielākā un varenākā Dieva atklāsme.

Dievs ir atspīdējis ikviena cilvēka dzīvē. Var pat teikt vēl tiešāk, ka nav neviena cilvēka, kura dzīvē Dievs nebūtu runājis un nebūtu kaut kādā veidā atklājies. Jautājums tikai ir par to, kā cilvēks uz to ir atbildējis, un vai viņš to ir pamanījis un pieņēmis?

Lai tam palīdzētu, tika sūtīts Jānis ar vēsti: „Atgriezieties no grēkiem, jo Dieva valstība ir jums pavisam līdzās.”

Āmen.