„Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.” Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: “Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekāms viss sarūga.” Visu to Jēzus runāja uz ļaudīm līdzībās, un bez līdzībām Viņš uz tiem nerunāja, lai piepildītos, ko pravietis runājis, sacīdams: es atdarīšu savu muti līdzībās, es runāšu lietas, kas apslēptas no pasaules iesākuma”
Pirms nedēļas kādā TV pārraidē par dzīvniekiem bija rādīts, kā pieauguši lauvas nokoda jaguāra mazuļus. Nekādas žēlastības, augstsirdības, vai cēlsirdības, ka tie būtu mazi vai neaizsargāti. Visu noteica agresīvs mednieka instinkts. Ar vienu kodienu sprandā lauvenes tos nogalināja.
Kādēļ kaut kas pastāv tā vietā, lai nepastāvētu?
Mēs esam dzīvi, veseli un spriest spējīgi. Kā gan tas varētu būt savādāk? Daudzas lietas mūsu dzīvē notiek pašas par sevi. Mēs tās īpaši neievērojam un nenovērtējam un mums liekas, ka citādāk tas nemaz nevarētu būt. Tomēr, var gan būt savādāk, ja netiktu pielikts spēks un mēs netiktu pasargāti.
Jēzus stāstīja līdzību: Kāds cilvēks sēja sēklu, tad viņš par to aizmirsa. Viņš cēlās un gāja savos ikdienas darbos. Tikmēr sēkla pati no sevis izdīga un nobrieda. Rauga darbība nav ar aci saskatāma. Tas tiek iejaukts mīklā un pēc mirkļa ievērojam, ka mīkla jau nāk pāri bļodas malām. Par sinepju sēklu Jēzus runā kā par mazāko no sēklām, bet tajā ir ietverta vesela pasaule. Ja tai ir atbilstoši apstākļi, tad tā var uzdīgt un izaugt par lielu koku. Mūsdienu zinātne spēj daudzkārt palielināt un redzēt, ka, piemēram, pat vienā ūdens pilienā ietilpst vesela mikropasaule.
Dieva valstība ir dzīvība. Tā aptver visu. Pravietis Ecehiēls aprakstīja redzēto Dieva vīziju: Tur bija Dieva tronis un tam apkārt lidoja eņģeļi, serafi, kas bija gatavi Viņam pakalpot un slavēja Viņu dienām un naktīm. Pat riteņi, kas bija piesaistīti tronim un dzīvajām būtnēm, bija dzīvi – dzīvības gars mājoja arī riteņos.
Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs: sacīja Jēzus. Dievs var ikvienu un arī veselu tautu saukt no nebūtības gaismā un dzīvībā.
Veco Derību mēs varam lasīt arī kā jūdu tautas vēsturi. Šīs, salīdzinoši skaitliski nelielās tautas pastāvēšana ir ievērības vērta. Vēstures gaitā tai līdzās bijušas varenas un agresīvas tautas un impērijas, piemēram, Asīrija, Babilona, Ēģipte, arī Romas impērija. Tās uzplauka spēkā un varenībā, un centās asimilēt šo tautiņu, bet tas nenotika. Pagāja laiks un varenās valstis piedzīvoja savu norietu un pat izzušanu, bet jūdu tauta, neskatoties uz visiem likteņu pavērsieniem, vēl joprojām ir dzīva.
Mēs stāvām mūsu Latvijas valsts svētku priekšvakarā. Mums nekad nevajag beigt apbrīnot un sajūsmināties par to, kā 1918.g. dzima neatkarīga Latvijas valsts. Kā tas bija, ka tā radās tā vietā, lai nerastos?!! Kaimiņu lielvaras – gan Krievija, gan Vācija bija gatavas aprīt un iekļaut sevī šo mazo zemi. Ja vien būtu tāda iespēja, tad nav šaubas, ka tas tā arī notiktu. Tomēr Latvija piedzima. Pēc neilgiem brīvības gadiem Krievija tomēr okupēja Latviju, bet arī šeit jāredz brīnums, ka latvieši netika sagremoti un nepārvērtās par daļu no vienotās Padomijas, bet arvien saglabāja savrup savu pašapziņu, un, kaut īso, bet nacionālo vēsturi. Tā ir dāvana un tas brīnums, ko nekad nebūs par daudz apbrīnot un par to pateikties Dievam. Līdzīgi, kā katru gadu jūdiem savās Lieldienās ir jāpateicas Dievam par izvešanu no Ēģiptes verdzības, tā mums katru gadu novembrī ir jāpateicas Dievam par mūsu nacionalitāti, patriotismu un brīvību.
Mēs stāvam Latvijas Neatkarības svētku priekšvakarā. Pavisam drīzi mēs priecāsimies par jaunā Dienvidu tilta atklāšanu, lai gan tikai tā pirmo kārtu un tomēr. Tanī pat laikā mēs piedzīvojam ekonomiski un arī politiski sarežģītus laikus. Svarīgāks par ārējām lietām un dažādiem rādījumu skaitļiem ir attieksme – gan valdībai pret tautu, gan tautai pret valdību, gan vienam pret otru. Vai tauta ir aunu bars un vai valdība ir gani, kas gana paši sevi? Protams, ka mēs pārdzīvosim grūtības, – jo vai tad mums būtu cita izvēle. Ir jādodas tālāk un jādzīvo tā, kā mēs varam un protam. Ikviena problēma un jautājums atrisinās, tas ir tikai laika un veida jautājums. Ja mēs esam dzīvi, tad mēs meklējam atbildes – ja raugs ir iejaukts, tad mīkla rūgst. Tikai ar kopības izjūtu un pozitīvu attieksmi tas varētu būtu vieglāk.
Šīsdienas Dieva vārdā Jēzus piemin divas līdzības – sinepju sēklu un raugu.
Raugs Jaunajā Derībā parādās arī ar negatīvu nokrāsu. Piemēram, Jēzus brīdina savus mācekļus: uzmanieties un sargieties no farizeju rauga. Farizeju raugs ir liekulība, lepnība, iedomība un Dieva likumu sagrozīšana. Farizeji vienmēr skatījās uz Jēzu ar aizdomīgumu un neticību. Viņi mēģināja ar viltu Jēzu apsūdzēt un nomaitāt. Evaņģēlijā Jēzus veltī viņiem daudz skarbus vārdus: vai jums, jūs farizeji, jūs liekuļi – jūs uzliekat cilvēkiem smagas nastas, bet paši tās nepalīdzat nest; jums patīk smalki ģērbties un ielas stūros tikt sveicinātiem; jums patīk mielastos ieņemt pirmās vietas; jūs aprijat atraitņu namus un sagrozāt taisnību un likumus. Farizeju raugs ir lipīgs, tādēļ Jēzus saka – sargieties, ka tas arī jūs nesaraudzē.
Sēklas Jaunajā Derībā pārsvarā parādās pozitīvā nozīmē. Jēzus pats ir kā grauds, kurš krīt zemē, mirst un tad ceļas augšām jaunai dzīvībai un arī daudziem citiem dod dzīvību. Grauds ir simbols augšāmcelšanai un uzvarai pār tumsu un nāvi. Sēklas ir kā labais un pozitīvais impulss, ko dod Dievs. Pat ja daudzas krīt ērkšķos, uz akmenāja, vai ceļmalā, tomēr ir arī tās, kas krīt labā un auglīgā augsnē, un nes daudzkārtīgus augļus.
Tēlaini izsakoties, ir jācenšas sevī glabāt labās un gaišās domas un neļaut kurnēšanas un dusmu raugam tās samaitāt. Nekad nav bijis tā, ka nebūtu problēmu un grūtību. Arī Latvijas pirmās neatkarības laikā bija daudz grūtību, bet tautas ticība un cerība palīdzēja.
Patriotisms ir skaista un garīga īpašība. Tā izaug no 4 baušļa: „Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājās un tu ilgi dzīvo savā zemē”.
Lai priecīgi un cerības pilni ir mums šie Latvijas valsts neatkarības svētki!
Āmen.