Lk.7,11-16. 14.sv.pēc Trīsvienības sv. Katlakalnā 24.08.2008. (Māc.M.Ziemelis)

“Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, – un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” „”

Ja vecuma pilnbriedā, kā nobriedis kūlītis, cilvēks ieslīgst kapā, tad mēs mēdzam sacīt, ka tāda ir lietu kārtība un tur nekā izmainīt nevar. Visi cilvēki kaut kad ienāk šajā pasaulē un visiem kaut kad šī pasaule ir jāatstāj.

Ja no dzīves tiek aizsaukts jauns cilvēks vai bērns, tad tas ir ļoti traģiski. Tas padara mūs mēmus. Mēs nezinām ko atbildēt un ar kādiem vārdiem mierināt vecākus vai varbūt arī paši sevi.
Kādēļ ir jāmirst bērniem?
Tas ir neatbildams jautājums.
Protams, medicīniski to var izskaidrot – slimības, nelaimes gadījumi u.tml. Bet teoloģija, kas runā par lietu jēgu, to nevar izskaidrot.

Pareizticīgo mācītājs, tēvs Antonijs kādā lekcijā to centās skaidrot sekojoši: ja Dievs no dzīves priekšlaicīgi aizsauc kādu kristītu bērnu, tad Dievs savā viszinībā un visgudrībā tādā veidā viņu glābj. Ja šis bērns būtu pieaudzis, tad viņš būtu izdarījis tādas lietas, kā rezultātā zaudētu ticību un mūžīgo dzīvību. Tādēļ priekšlaicīga aizsaukšana viņu paglābj no mūžīgās pazušanas. Augšāmcelšanās dienā vecāki atgūs savus bērnus dzīvus un veselus, kas citādā gadījumā nebūtu iespējams.

Protams, šāds skaidrojums ir savā ziņā spekulatīvs, jo mēs nevaram zināt, kas būtu, ja būtu un nevaram zināt, kā būtu, ja nebūtu.

Bet šādā skaidrojumā mums jāierauga kāda daudzkārt svarīgāka lieta – Dievs ir žēlastības un mīlestības Dievs. Viņš vienmēr tāds ir bijis un vienmēr tāds būs. Visos laikos un jebkādās situācijās. Arī tad, kad mums to ir grūti saprast un visi pārējie apstākļi norāda tieši uz pretējo – Dievs ir un paliek mīlestība un žēlastība.

To centās pasacīt Antonijs un to mums pasludina arī Sv.Raksti. Tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāks par labu. 

Guldot zemes klēpī nekas vēl nav zudis. Zeme neko neatņem. Ikviens kristīgs cilvēks tic un zina, ka augšāmcelšanās dienā zeme atdos visus savus mirušos. Mēs atgūsim savus vecākus, brāļus, māsas, draugus un bērnus. Jo Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.

Zaudēšana notiek savādāk.
Jēzus stāstīja līdzību par pazudušo dēlu. Kāds jauneklis vienudien prasīja tēvam mantojumu, kas viņam pienāktos tēva nāves gadījumā, un to dabūjis viņš aizceļoja uz tālu zemi. Tur viņš dārgi un palaidnīgi dzīvoja un notērēja visus savus līdzekļus un gandrīz pats neaizgāja bojā.

Arī šodien ir ne mazums tamlīdzīgu stāstu par pazudušajiem dēliem vai varbūt – pazudušajām meitām.  Piemēram, var būt palaidnīgs dēls, kuram nekas neinteresē, ne mācīties, ne ko prātīgu darīt, bet vienīgi muļķības. Viņam patīk klaiņot apkārt, dzert, vai lietot narkotikas un palaidnības vien strādāt.
Kas gan no viņa izaugs?
Vai viņš mainīsies un kļūs apzinīgs, un krietns cilvēks?
Šādos gadījumos vecāki ir ļoti norūpējušies. Tas ir izmisums un bēdas, lielas sirdssāpes un sirmi mati. Lai gan šādi bērni ir dzīvi, – viņi tomēr ir kā miruši.
Līdzībā tēvs, atgūdams savu dēlu sacīja: „mans dēls bija miris un nu, tas ir dzīvs.” „Mans dēls bija miris ..”

Par pazīstamo baznīctēvu Augustīnu ir rakstīts, ka viņš jaunībā bijis ļoti palaidnīgs. Viņa māte Monika bija ”izraudāja visas acis” un nomocījusi savu mācītāju – bīskapu ambroziju ar jautājumiem par savu dēlu, ka nekas viņu nav varējis vest pie saprātīgas dzīves. Bīskaps mātei atbildējis – nevar būt, ka dēls, par kuru tik daudz asaru liets, ietu pazušanā. Šie vārdi piepildījās un Augustīns atgriezās.

Mēs ievērojam un nosodām lielos grēciniekus – tādus, kā dzērāji, narkomāni, zagļi, netikļi, klaidoņi. Arī viņi paši sevi bieži nosoda. Viņi zina, ka nedara pareizi, bet kaut kādu iemeslu vēl joprojām paliek tajā visā. Bet tanī pat laikā ir grēki, kas nav tik acīmredzami. Piemēram, iedomība, mantkārība, lepnība, svētulība u.tml. Tie, kuriem tādi piemīt, parasti tos neredz un neatzīst.
Kā farizeji nosodīja muitniekus un grēciniekus, bet neievēroja problēmas paši pie sevis, tā arī šie.
Ar šādiem cilvēkiem ir daudz grūtāk, jo viņiem ir grūtāk atgriezties, viņi nejūt, ka viņiem tas vajadzīgs. Bet atgriezties vajadzīgs ir visiem, jo visi ir grēkojuši un visiem vajadzīga Dieva žēlastība. Jēzus Kristus ir nācis, lai būtu visu cilvēku pestītājs. Kristus ir miris pie krusta par visiem, arī viņiem.

Svētie Raksti saka – mēs savos pārkāpumos un grēkos bijām miruši. Mēs esam tie, kas guļ zārkā un raudošā māte ir baznīca, kas sēro par tiem, ko viņai neizdodas izglābt un nosargāt. Šajā īsajā laikā, kamēr gājiens sasniedz kapus, tas patiešām ir īss laiks -70, 80, 90 gadi, mums ir jāsastop Kristus. Citādi viss ir veltīgi un mēs nogrimstam kapa tumsā.

Šī ir viena no nedaudzajām Bībeles vietām, kurā Jēzus paveic ļoti lielu brūnumu. Ko tādu nav spējuši pat tie, kas apgalvo, ka viņi ar Svēto Garu dziedina slimos un izdzen velnus. Nav pat dzirdēts, ka kāds spētu piecelt mirušo. Evaņģēlijos ir aprakstīti 3 šādi gadījumi. Jēzus pieceļ no nāves sinagogas priekšnieka Jaira meitiņu, tad Lācaru, kurš trīs dienas kapā gulējis un šīsdienas Sv.Rakstu vietā – atraitnes dēlu. 

Šis notikums ir rakstīts mums par ticības stiprināšanu, lai mēs droši paļaujamies, un ticam, ka Dievs visas lietas var vērst par labu. Ka nav tādu bēdu un tumsas, kurā Dievs nevarētu ienākt un palīdzēt. Dievam nav neatrisināmu problēmu.

Vai grēcinieks var kļūt brīvs? Vai slimais var kļūt vesels? Vai atkarīgais var kļūt svabads?

Ir daudz dzīvu un brīnišķīgu liecību, ka tas notiek. Dievs palīdz un izglābj. Mēs sacītu, – bet ir arī negatīvi piemēri, ka cilvēkam arī ar ticības palīdzību neizdodas tapt brīvam. Tomēr – ir arī gadījumi, un ne mazums, kas apliecina – tas ir iespējams un tas notiek. Šādi gadījumi mums dod cerību. Cerība mums ir ļoti, ļoti vajadzīga. Bez cerības nevar, bez cerības nekas nevar notikt. Ar cerību tikai viss var sākties.
Cerība savienojas ar ticību un tas ir gars un arī dzīvība. Un „sirds” sāk sisties. 

„Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei.”

Āmen.

Lasījumi: Īj.5:17-26 / Gal.5:25-6:10