Jņ.13:1-15. Zaļā ceturtdiena. Katlakalnā 20.03.2008.g.(Māc.M.Ziemelis)

„Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam. Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis. Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: “Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?” Jēzus atbildēja viņam: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” Pēteris Viņam saka: “Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja viņam: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” Sīmanis Pēteris saka Viņam: “Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus saka viņam: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.” Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.” Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: “Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.”

Nemūžam kungs tu man kājas nemazgāsi – Pēterim kļuva neomulīgi, kad Jēzus pienāca ar mazgājamo trauku.

Viena lieta ir, ja nespējam paši sevi apkopt un ir kāds labs cilvēks, kurš palīdz, bet ja esam veseli un stipri – tad tas ir savādi un man šķiet – būtu neērti, ja kas tāds notiktu ar mums.

Mūsdienās mēs staigājam noslēgtos zābaciņos un kurpēs, kas pasargā no ievainojumiem un lieliem netīrumiem. Kā tas bija Jēzus laikā – mēs to labāk varam saprast, piemēram, ja vasarā esam uz kailām kājām uzvilkuši sandales un nostaigājuši veselu dienu ekskursijā pa smilšainiem un kalnainiem ceļiem un tad pārnākam mājās. Ir patīkami nogurušās kājas atdzesēt vēsā ūdenī un, protams, arī nomazgāt.

Nav labi dzīvoklī palikt ar netīrām kājām, ja mēs varam tās nomazgāt.

Tolaik kāju mazgāšana ienākot namā bija kas ikdienišķs un turīgākiem cilvēkiem bija kalpi, kuru pienākumos ietilpa arī nomazgāt kājas arī ieradušamies viesiem.

Pēteris šajā gadījumā bija neapmierināts, nevis, ka kāds cits mazgās viņa kājas, bet, ka to taisās darīt Jēzus. Tas bija kalpa darbs.
Nemūžam tu man kājas nemazgāsi!

Jau V.D. pravieši bieži tā darīja – kad veica kādu ārēju darbību (piem.sasita māla trauku) un tad to izskaidroja. Tā līdzīgi arī šeit – Jēzus rīcībā ir jāierauga kas vairāk.

Visupirms šeit ir aicinājums uz savstarpēju palīdzību, atbalstu un kalpošanu. Jēzus sacīja: es esmu jums priekšzīmi devis, lai jūs cits citam kalpojat, kā es jums esmu kalpojis.

Ūdens, mazgāšanās un tīrība ir arī reliģiski simboli.
Katehisms par Kristību saka: “Sv.Kritība nav tikai ūdens vien, bet tāds ūdens, kas ar Dieva vārdiem savienots”. Dieva vārds māca: “Kristības ūdens nav miesīga mazgāšanās, bet tā ir sirdsapziņas mazgāšana – jaunas sirdsapziņas izlūgšanās no Dieva”.

Interesanti, Jēzus saka: jūs esat jau tīri, bet jums tomēr kājas ir jāmazgā.

Ar Sv.Kristības sakramentu esam pie Dieva pieņemti. Dievs ir piedevis mūsu grēkus, mazgājis mūsu dvēseles baltas un tīras. Viņš darījis mūs par saviem mācekļiem – un apsolījis, dāvājis mūžīgo dzīvību. Bet vēl joprojām mums ir vajadzīga grēksūdze, atgriešanās, labošanās, cenšanās, stiprinājums un atbalsts.

Dieva vārds, Svētais Vakarēdiens, Svētais Gars ik dienas nāk pie mums un garīgā nozīmē „mazgā mums kājas” Tas nozīmē – piedod grēkus, dziedina dvēseli, palīdz atgriezties, dod spēku ticēt.

Kad esam norakušies pa dārzu, melnām rokām, melniem ceļiem, sasvīdušu muguru. Pēc labi padarīta darba ir patīkami ieiet dušā vai vannā. Liekas, ka spēki atjaunojas, āda sāk elpot.
Ja esam kādreiz remontējuši auto un rokas nosmērētas ar motora smērvielām, tad ir pat tā, ka tās nevar nomazgāt ne ar 4 un ne 5 reizi. Un tad vēl nav pilnīgi tīras.

Līdzīgi ir ar mūsu dvēseli, un garīgo cilvēku mūsos. Dievs jau tagad mūs ir pieņēmis, bet mums ir jāturpina mainīties. Un turklāt – tam jānotiek ne ar cilvēka gudrību vai spēku, bet paļaujoties uz Dieva žēlastību.
Un arī tas, izrādās nav viegli, tādēļ, ka palīdzību lūgt nav patīkami. Dabiskā cilvēka lepnība grib sacīt – es pats varu, man pašam izdosies. Jēzus saka, ja es tev kājās nemazgāšu – tev daļas pie manis. Mums ir jāatļauj Kristum darboties mūsu dzīvē, jāatver dvēsele Dieva mīlestībai, piedošanai un žēlastībai.

Protams, visi ir grēcinieki un visi mācekļi apgrēkojās, bet tomēr par vienu Jēzus saka – viens no jums nav tīrs. Un viņš ir viens no draudzes. Kad Jēzus sacīja – viens no jums mani nodos – tad visi mācekļi izbijās un nebija par sevi droši un jautāja – kungs, tas nebūšu taču es. Bet jūda skaidri zināja, ka iet runa par viņu.

Ar to iesākās Kristus ciešanu ceļš, ko viņš labprātīgi uzņēmās lai mums būtu grēku piedošana, pestīšana un lai mēs būtu Dieva priekšā tīri, bez vainas, tērpti viņa taisnības baltajās drānās.

Āmen.

(Lasījumi: Ps.116:1-2.12-19. / 1.Kor.11:23-32)