Jņ.12:12-24. J.K.Ciešanu laika svētdiena-Pūpolsvētdiena. Katlakalna baznīcā 16.03.2008 (Māc.M.Ziemelis)

„Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi, ņēma palmu zarus un izgāja Viņam pretim, kliegdami: “Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš!” Bet Jēzus, atradis jaunu ēzeli, uzsēdās tam virsū, kā rakstīts: nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa! – To visu Viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija ticis apskaidrots, tad viņiem ienāca prātā, ka tas par Viņu bija rakstīts un ka tāpēc tie Viņam to bija darījuši. Šādu liecību nodeva ļaudis, kas pie Viņa bija bijuši, kad Viņš Lācaru bija saucis no kapa un uzmodinājis no miroņiem. Tāpēc arī tauta Viņam bija gājusi pretim, ka viņa bija dabūjusi zināt, ka Viņš šo zīmi bija darījis. Bet farizeji runāja savā starpā: “Jūs redzat, ka jūs nekā nespējat darīt! Redziet, visa pasaule iet Viņam pakaļ!” Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, daži bija grieķi.21 Tie atnāca pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un viņu lūdza: “Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt!” Filips iet pie Andreja, lai viņam to sacītu. Andrejs un Filips nāk un saka to Jēzum. Bet Jēzus atbild viņiem: “Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.”

Ja valstī mainās vara, tad ir kādi, kas par to priecājas. Varbūt tās patiešām ir labas un sen gaidītas pārmaiņas. Bet ir arī tie, kuri pie vecās valdības bija aizmirsti, bet tagad saredz savu iespēju izvirzīties. Ir kādi, kuri vai baiļu dēļ vai pēc savas dabas pieglaimojas jebkurai valdībai.Ir arī kādi, kuri nav apmierināti ar varas maiņu. Ir, kas cenšas kaut ko darīt pretī, – cīnīties pretī, protestēt, vai vienkārši kurn savās domās.

Latviešu filmā „Tēvreize” bija fragments no 2.Pasaules kara hronikas. Vācu armija ienāca Rīgā, un tur bija kādi apsveicēji, kas māja ar lakatiņiem, sniedza puķes kareivjiem.Vēlāk, kad krievu tanki iebrauca – arī tad bija kādi, kas viņus sveica, dziedāja, dejoja un priecājās. Senajā Romā – kad karaspēks atgriezās mājās uzvarējis, tad tie bija lieli svētki, to pavadīja tautas gaviles.Ar to vēlos norādīt tikai uz to, ka Pūpolsvētdienas notikums nav nemaz tik svešs mūsu izpratnei. Jēzus iejāja Jeruzalemē uz ēzelīša. Tauta izgāja pretim, Viņu sveicinot un palmu zariem mājot. Daži pat izklāja savas drēbes uz ceļa tajā vietā, kur Jēzum būs jāiet pāri. Ļaudis sauca: „Ozianna, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā, Ozianna visaugstākās debesīs.” Tas bija sveiciens atbrīvotājam – Dieva sūtītajam mesijam.

Svētie Raksti mums paskaidro, kā tas notika. Pirmkārt bija tuvu jūdu Lieldienas un daudz svētceļnieku bija sanākuši uz Jeruzalemi svinēt. Otrkārt – nupat Jēzus bija paveicis lielu brīnumu. Viņš no nāves bija uzmodinājis Lācaru, kurš 3 dienas bija nogulējis kapā. Tas bija tik spēcīgs brīnums, ka pārliecināja pat lielākos skeptiķus un radīja vispārēju garīgu saviļņojumu.Tad nu tie, kuri bija sanākuši uz svētkiem un dzirdējuši par šo brīnumu, devās skatīties un Jēzu satikt.Tādēļ sanāca liels ļaužu pūlis, un tādēļ bija garīgs pacēlums.Svēto Rakstu zinātājiem šis notikums varēja atgādināt pravieša Cakarijas vārdus:„Redzi Ciāna, tavs ķēniņš nāk pie Tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļmātes kumeļa”

Savādais un iztrūkstošais visā šajā lietā bija – atbrīvošana.Nebija notikusi varas maiņa. Pār Palestīnu vēl joprojām valdīja romieši. Jēzus nebija nedz esošās okupantu varas pārstāvis, nedz nacionālās kustības līderis – kur tad bija tā izglābšana, ko visi tā sveica?Tādēļ Farizeji to nevarēja izturēt un sacīja, lai Jēzus savalda mācekļus. Kā var sveikt iekarotāju, atbrīvotāju, ja nekāda iekaršana un atbrīvošana nav notikusi?Jūdu augstie priesteri un tautas vadoņi neatzina Jēzu kā īsto un Dieva sūtīto mesiju. Tādēļ, ka nekas taču nenotika, vara nemainījās un sapņi nepiepildījās.

Ar Jēzus nākšanu daudzas lietas mainījās un arī vara – arī tā, patiesībā, mainījās.Ja iepriekš visi cilvēki bija nolemti iznīcībai, tad tagad mums ir pestīšana un cerība. Jēzus ir salauzis grēka, nāves un Velna varu. Jēzus bija piecēlis Lācaru no kapa un tā bija zīme Jēzus uzvarai un nāves sakāvei.Savas darbības laikā Jēzus izdzina velnus, dziedināja slimos, grēciniekiem deva spēkus atgriezties. Un arī tā bija zīme, ka Jēzus nestā Dieva valstība ir uzvarējusi.Beigās, Velns gribēja par to atriebties un parādīt, ka Jēzus pats stāv zem nāves varas un arī viņa dzīvību var atņemt tāpat kā ikvienam cilvēkam.Tomēr arī šajā gadījumā – Jēzus kapā nepalika, bet Lieldienu rītā kā uzvarētājs iznāca no kapa.

Ja cilvēks sāk patiesi ticēt Kristum un tiek kristīts, tad tas nes viņa dzīvē ļoti būtiskas pārmaiņas.Ar to cilvēkā ienāk Dieva valstība, jeb citiem vārdiem sakot, – notiek varas maiņa – tur, kur iepriekš valdīja tumsa, tur sāk valdīt gaisma;Kur valdīja nāve, – tur sāk valdīt dzīvība;Kur valdīja grēks, – tur sāk valdīt Dieva žēlastība.Mēs bijām miruši savos pārkāpumos un grēkos – un Dievs mūs ir darījis dzīvus līdz ar Kristu.

Lai gan var izskatīties, ka nekas taču nemainās. Viss paliek pa vecam – tas pats vecais cilvēks, tās pašas problēmas un tās pašas vainas.Kad Jēzus iejāja Jeruzalemē, – arī tad likās, ka nekas nemainās.Šeit vietā ir atcerēties, kas notika pēc svinīgās sagaidīšanas – nodevība, ciešanas un krusta nāve.Dažreiz cilvēks, nepiedzīvojot lielās pārmaiņas, kļūst vienaldzīgs pret Dievu, vai dažreiz pat dusmu un naida pilns – jo, lūk, viņam tas nav neko palīdzējis. Viņš saņēmis Dieva žēlastību un svētību, pēc tam aiziet atpakaļ savos grēkos un ar savu vienaldzību, patiesībā sit Jēzu Krustā. Vēstulē Ebrejiem 6.nod ir teikts „Jo ir neiespējami tos, kas reiz apgaismoti un baudījuši Dieva dāvanas, un kļuvuši Svētā Gara dalībnieki, un baudījuši labo Dieva vārdu un nākamā laika spēkus, un krituši, atkal vest pie atgriešanās, jo tie sev Dieva Dēlu sit krustā un liek smieklā.”Dieva mīlestība ir lielāka nekā cilvēku grēki. Dieva mīlestība ir lielāka nekā cilvēku grēki.

Kristus nepazudināja savus pāridarītājus, bet pat aizlūdza par viņiem – Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina ko tie dara.Tāpat Jēzus neko nepārmeta saviem apustuļiem, ka tie bija viņu atstājuši un aizlieguši.Un ne tikai tas, bet paliek arī spēkā visi Viņa dotie apsolījumi par grēku piedošanu, Dieva valstību un mūžīgo dzīvību.Tas ir lielais un neuzvaramais Dieva mīlestības spēks – Viņa labprātīgā krusta nāve, lai mūsu grēki būtu piedoti ….Tik lielai mīlestībai un labestībai neviens nevar pretoties Tas iekaro, tas atbruņo, atbrīvo un pestī.

Tas nebija pārpratums, kad ļaudis Jēzu sagaidīja kā mesiju – tas bija Dieva pestīšanas darba piepildījums. „Slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā – Ozianna.”

Ko lai mēs darām un kādai jābūt mūsu atbildei uz to?Savulaik ļaudis jautāja Jēzum, ko mums darīt, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem? Jēzus atbildēja, tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat tam, ko Dievs sūtījis.Bet vai tas nav par maz?Zaļās ceturtdienas naktī Pēteris bija gatavs cīnīties par Jēzu. Viņš ņēma zobenu un nocirta pat vienam ienaidniekam ausi. Bet Jēzus apturēja šo cīņu. Tas Jēzum nav vajadzīgs. Bet kas Viņam ir vajadzīgs? Arī dodoties pūpolsvētdienā uz Jeruzalemi, mācekļiem varēja likties, ka ir par maz vienkārši iet līdzās. Viņi varētu darīt ko vairāk.

Pienāks arī viņu kalpošana, bet šajā Kristus ciešanu nedēļā – ir laiks, kad ir jālūkojas uz to, ko Kristus ir darījis mūsu labā.Ir jāpavada savās domās šie Lieldienu notikumi, jo tas viss attiecas arī uz mums.

Āmen.