Jņ.4:31-42. Pļaujas svētki. 7.10.2018. Katlakalns. Māc.M.Ziemelis

„Pa to starpu mācekļi lūdza viņu, sacīdami: “Rabi, ēd!” Bet viņš tiem teica: “Man ir ēdiens, ko ēst, kuru jūs nezināt.” Tad mācekļi cits citam sacīja: “Nebūs taču kāds viņam atnesis ēst?” Jēzus tiem sacīja: “Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani ir sūtījis, un piepildīt viņa darbu. Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, un nāk pļaujamais laiks? – Redziet, es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, kas jau ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs saņem algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos abi, sējējs un pļāvējs. Jo te patiess ir teiciens, ka cits ir, kas sēj, un cits ir, kas pļauj. Es jūs sūtīju pļaut, kur jūs neesat pūlējušies. Citi ir strādājuši, bet jūs esat ienākuši viņu darbā.” Bet daudzi samarieši no šīs pilsētas sāka viņam ticēt tās sievietes vārdu dēļ, kura liecināja: viņš man ir pateicis visu, ko es esmu darījusi. Kad nu samarieši nāca, lūgdami viņu palikt pie tiem, tad viņš palika tur divas dienas. Un daudz vairāk ļaužu kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ, bet sievietei tie sacīja: “Mēs ticam vairs ne tavas runāšanas dēļ, jo paši esam dzirdējuši un zinām, ka patiešām viņš ir pasaules Pestītājs!”

Ar brīnīšanos sākoties filozofija – tā uzskatījuši senie grieķi. Svētie Raksti mums arī stāsta par brīnīšanos. Tas ir Dieva radības lielums un godība, kas pārsteidz. Cik varens ir Dievs savā radībā! Viņu slavē viss, kas dzīvo un pastāv: no tālā Piena ceļa galaktikas līdz zāles stiebram pie mūsu kājām; no putnu dziesmām koku zaros līdz sirdspukstiem mūsu krūtīs; no vārpas tīrumā līdz dienišķai maizītei uz mūsu galda. Viss ir caurausts un piepildīts ar Dieva tuvumu, mīlestību, rūpēm, skaistumu un brīnumu. Mūsu apbrīnai nav jābūt sakņotai cilvēciskajā, bet jāved uz Dieva pielūgsmi un pateicību. Tā ir Dieva mīlestība, kas arī katru no mums ir saukusi esamībā. Tā ir radījusi mūs ar mūsu uztveri, maņām un domām. Tā arī ir Dieva mīlestība, kas mums klāj galdu, un uztur ar visu, kas šai dzīvei vajadzīgs.

Šodien, Pļaujas svētkos mēs to īpaši izceļam. Bez darba nekas nenotiek, bet ne vienmēr ar cilvēciskām pūlēm pietiek. Bet liela lieta ir darbs ar Dieva svētību. Tas ceļ galdā gardu maizīti!

Pilsētniekiem trūkst īstas iedvesmas Pļaujas svētkiem. Lauku cilvēks vairāk izjūt saikni ar zaļo šajā pasaulē – ar Dieva svētību dabā. Pilsētnieki, vairums, ir redzējuši labības lauku līgojamies vējā, kad braukuši garām tiem ar auto. Kāds mācītājs jautājis jauniešiem, vai viņi zina no kurienes nāk maize? Viņi atbildējuši, ka no zemniekiem. “Bet ja būs sausums, vai lietains laiks un krusa un nekas neizaugs?”: jautāja tālāk mācītājs. Uz to jaunieši atbildēja, ka tādā gadījumā maizi importēs no citām valstīm. Ir nedaudz smieklīgi, ka jauni cilvēki neredz daudz tālāk par veikalu plauktiem. Bet cik daudz tālāk mūsdienās redz pieaugušie? Pat ja mēs zinām par graudu audzēšanu un nmaizes tapšanas procesu, vai mēs tomēr spējam redzēt tālāk arī par to? Piemēram, kādēļ vispār kaut kas zemē izaug un ka cilvēks to var lietot uzturā un uzturēt dzīvību? To māca šie svētki – mēs esam atkarīgi no ražas un Dieva svētības.

Šīsdienas rakstu vieta runā arī par ēdienu, bet kādā citādā, noslēpumainā veidā. Jēzus saka: “Man ir ēdiens, kuru jūs nepazīstat.” Kas ir šis ēdiens, ko bija baudīja Jēzus, kamēr mācekļi bija devušies pilsētā, lai pirktu maizi? Varbūt arī jūs pazīstat šo ēdienu un pat tā garšu?

“Daudzi samārieši no šīs pilsētas sāka Jēzum ticēt. “
“Daudz vairāk ļaužu kļuva ticīgi Jēzus vārdu dēļ.”
‌Ļaudis teica: “Mēs esam paši dzirdējuši un zinām, ka patiešām Jēzus ir pasaules Pestītājs.”
‌Tā ir maize, ko Jēzus šeit ēd un par ko runā.

Kas liek rasties ticībai? Kas liek tai augt un nobriest? Arī ticības lietās ir kas no pļaujas svētkiem, – no sēšanas un pļaušanas. Tāpat, kā mums ir vajadzīgs ēdiens un dzēriens, tāpat mums ir vajadzīga ticība, kā dēļ dzīvot un uz ko tiekties. Īpaši mums, mūsu laikmetā ticība ir vajadzīga kā maize.

Vakardien bija vēlēšanas. Es zinu vairākus cilvēkus, kuri negāja vēlēt. Ne jau tādēļ, ka viņi būtu slinki, vai viņiem būtu citi, personiski plāni, un ne jau tādēļ, ka Latvijas ideja viņiem būtu kļuvusi vienaldzīga. Bet tādēļ, ka bija grūti ar ticību. Cik tad var noticēt solījumiem un solījumiem… un neredzot nevienu spēku, uz ko likt cerību. Jā, ticība mums ir vajadzīga visdažādākajās dzīves situācijās. Gan privātajās gan kopīgajās lietās.

Bet Jēzus, protams, šeit nerunā par vēlēšanām.

Dievs redz tālāk, nekā cilvēks to spētu. Dievs arī zina, ko viņš vēlās darīt un kas notiks nākotnē. Un Dievs ir sūtījis šajā pasaulē savu Dēlu, jo cilvēciskai būtnei ceļš tālāk ir iespējams tikai kopā ar Jēzu. Šī pasaule ir tikai daļa no Dieva plāna, bet, lai virzītos tālāk, ir vajadzīga grēku piedošana. Tā ir brīvība no aplamās, traucējošās pagātnes. To var iegūt tikai tad, ja Jēzus piedod grēkus. Ir vajadzīgs arī vadonis, kam sekot. Tā ir nākotne, kurp tiekties. Jēzus aicina sekot Viņam, kļūt par Viņa mācekļiem. Tādēļ ir tik svarīgi noticēt, ka tas ir Jēzus, kurš mums ir vajadzīgs, un, ko Dievs ir sūtījis.

Kā izrādās – ticība dažiem dodas viegli, bet citiem it nemaz nav viegli.

Jēzus bija samāriešu novadā. Sv.Raksti smalkjūtīgi vēstī, ka jūdi ar samāriešiem nesagājās. Bet īstenā situācija, domāju, varēja būt skarbāka. Jūdi par sevi bija ļoti augstās domās. Dievs viņiem bija parādījis īpašu uzmanību. Viņiem bija gan sentēvi – patriarhi, gan pravieši, gan bauslība. Viņi tika saukti un arī jutās kā Dieva svētā un izredzētā tauta. Tas aplamā veidā savienojās ar augstprātību pret citām tautām. Jūdi ar samāriešiem nesagājās, jo Samārijā dzīvoja daudz cittautieši, vai jūdu jaukteņi, kas nebija saglabājuši savas tīrās asinis. Mēs varam iztēloties, ka šāda nesaiešanās nenotika bez emocijām. Droši vien, ne viens vien samārietis bija uz savas ādas izjutis nicinājumu un tas, savukārt, pretī radīja aizvainojums un dusmas. Tad vēl jūdu teoloģija, kas viennozīmīgi pamatoja, ka īstā vieta, kur Dievu pielūgt ir Jeruzalemes templī. Var saprast, kādēļ samārieši bija no tiem, kuriem bija grūti noticēt no jūdiem nākušajam Pestītājam.

Arī mūsdienās ir dažādi šķēršļi, kas apgrūtina ticību.

Piemēram, ir daudzi, kuri nevar noticēt, jo kaut kas ir sakritis krustu, šķērsu pār viņu ticību. Tas neļauj ne dzīvu darošajam ūdenim, ne saules gaismai, ne spirdzinošajam gaisam nokļūt līdz dvēselei.

Vai tā būtu neticība, kas joprojām sakņojas padomju laika ideoloģijā, karojošā ateisma propagandas paliekās. Kad cilvēki nemaz neiedziļinoties, noliedz, nepieņem un novēršas.

Vai tā ir kāda negatīva pieredze, kas saņemta baznīcā, vai skandāli, kas ievainojuši.

Ir cilvēki, kuriem grēki neļauj ticēt. Mēs pirmajā mirklī varam nesamanīt saikni, bet šī saikne ir. Grēka stāvoklis attālina no Dieva, kad Dievs ir kļuvis tik tāls, ka ticības acs vairs nespēj saskatīt Pestītāju un sekot viņam.

Ieklīšana maldu mācībās noved pie atteikšanās no Bībeles kā Dieva vārda, iestigšanas relatīvismā, nenoteiktībā un garīgo orientieru zaudējumā.

Citiem gluži vienkārši ir bailes, ka Dievs varētu atņemt viņu ierasto, ērto dzīvi, bailes, ka varētu tikt iespaidota viņu apziņa tā, ka viņi pazaudētu paši sevi un tādēļ tiek uzcelts žogs pret ticību un Dievu.

Var arī būt kādi notikumi, kuru dēļ ticība ir ruinēta. No tās palikušas vairs tikai drupas, detaļas. Tur var veikt arheoloģiskos izrakumus, lai pētītu senatni, bet tā vairs nav tagadne. Tā nav telpa kur dzīvot.

Daudz un dažādi iemesli ir neticībai.

Tikšanās ar Jēzu visu maina. Jēzus vārdi atstāj iespaidu. Šīsdienas stāsts ir turpinājums Jēzus sarunai ar samāriešu sievieti pie Jēkaba akas. Pēc iesākuma dažām frāzēm Jēzus saka, lai viņa atnāk ar savu vīru, tad viņa dabūs dzīvības ūdeni. Un Jēzus viņai pravieto par viņas aplamo laulības dzīvi – par daudzajiem vīriem un pēdējo piegulētāju. Jēzus runā par lietu, nevis caur puķēm un apkārt. Tas ceļ ticību, tas atmodina un dod gaismu un īstu cerību.

Šī ir Jēzus maize – celt ticību, atjaunot ticību. Varētu pārfrāzēt to nedaudz jocīgāk – mēs paēdinām Jēzu, kad kļūstam ticīgi, kad atgūstam, atjaunojam ticību.

Tas attiecas ne tikai uz katru vienu indivīdu, bet arī uz tautu. Latviešu tautai ir vajadzīgs Jēzus. Ir vajadzīga ticība. Lai mēs varētu līdzīgi samāriešiem teikt: “Tagad arī mēs ticam, ka viņš ir pasaules Pestītājs.”

Pļaujas svētki atgādina vienkāršu patiesību: ko sēsi – to pļausi. Ja sēta ticība un dievbijība, tad no tās izaug garšīga un sātīga maizīte. Tā ir: tikumi, kopība, miers un labklājība. Ja ir sēta neticība, tad izaug savtīgums, vienaldzība, posts.

Darīsim jel ko, lai stiprinātu, uzturētu savu ticību Dieva patiesībām un mācībai un palīdzēsim arī tuvākajiem ticēt. Tad zināsim kā garšo Jēzus maize, kādu sātu un apmierinājumu tā dod. Palīdzēt otram ticēt.

Priecīgus pļaujas svētkus, arī garīgos pļaujas svētkus!

Āmen.