Feldmanis R., Čoldere D. Katlakalna baznīca. Rīga – 1994. – 22.lpp.
1794-1994
Teksta autori: Roberts Feldmanis; Dace Čoldere
Izmantoti Jura Vasiļjeva iespieddarbi
Fotogrāfi: Marika Vanaga
Vāks – Aivars Holms
Sastādīja – Vita Rinkēviča
Angļu teksts – Dace Lāviņa
Datorsalikums – Anda Ignāce
Atbildīgā par izdevumu Gunta Bogdanova
© Izdeva Rīgas rajona padome, 1994.g.
Katlakalns un Doles sala. Daugavas lejteces plāns (1688.g.) fragments.
Zīmējuši mērnieki O. Kvists un O. Bergmans – Riksarkivet (Stokholm).
Katlakalna baznīca no priedēm apaugušas kāpas raugās pāri Daugavai uz Rīgas krastu, ko katlakalnieši savā skatījumā dēvē par Pārdaugavu. Rīgas tuvumā te Daugavai skaistākie krasti. Lielie dzelžu gredzeni, iestiprināti akmenī, rāda, ka šeit piestājušas strūgas, kāpdamas lejup pa straumi. Laikos, kad vēl nebija ne tramvaju, ne autobusu, zemes ceļos valdīja zirdziņš un ūdeņos – laiva. Lielās “baznīclaivās” svētdienas rītos no Jumpravmuižas un Ķengaraga cēlās pāri Daugavai baznīcēni.
Jau XVII gadsimtā Katlakalnā bijusi koka baznīca, kuras vietā 1732.gadā uzcelta jauna, arī koka celtne, kura kalpojusi draudzei pusgadsimtu. Kad tā bija tuvu sabrukumam, Rīgas rāte, kas bija Katlakalna draudzes patrons, nolēma par Rīgas pilsētas līdzekļiem celt jaunu – tagadējo mūra baznīcu, vecās koka baznīcas tuvumā. Kā vēstī tā laika raksti, jauno baznīcu, uzceltu Akmeņsalā, iesvētīja 1794. gada 9.(pēc vecā stila – 20.) jūlijā.
Paslēpta skatam no Bauskas šosejas puses aiz Rāmavas laukiem un skaista priedāja, uz mazās Olektes upītes izveidotās pussalas, dēvētas par Akmeņsalu, tās gaišais kupols līdz ar zeltīto krustu tumšo priežu vidū vērīgai acij ieraugāms no pretējā Daugavas krasta. Tikai, pienākot tuvāk, nācējam atklājas skaista rotonda ar kupola jumtu, atgādinādama slaveno Romas Panteonu miniatūrā.
Katlakalna luterāņu baznīca celta 1791.-1794.gadā pēc Rīgas pilsētas būvmeistara-arhitekta Kristolera Hāberlanda projekta.
KRISTOFERS HĀBERLANDS dzimis Rīgā, 1750. gada 1. janvārī. Viņa vecāki cēlušies no Annabergas Saksijā, bet visu mūžu nodzīvojuši Rīgā. Viņa tēvs un mātes tēvs bija mūrnieki, turklāt vecaistēvs no 1735. līdz 1754.gadam bija Rīgas pilsētas būvmeistars. Amatu Kristofers Hāberlands sāka apgūt Rīgā 1765. gadā, strādājot kopā ar tēvu pie kaļķu dedzināšanas, pēc tam gadu nostrādāja kopā ar Johaninu Pēteri Leihtu- pilsētas būvmeistaru, kurš veica visus mūra darbus jaunā rātsnama celtniecībā, kamēr 1768. gadā K. Hāberlands tika uzņemts par mācekli mūrnieku cunftē.Saskaņā ar cunftes nolikumu, lai kļūtu par meistaru, māceklim bija jādodas ilgā mācību ceļojumā. Nav konkrētu ziņu, kur tieši bija un mācījās K. Hāberlands, bet zināms, ka 1777.gadā viņš pēc astoņu gadu ceļojuma atgriezās Rīgā, nolika eksāmenu meistara pakāpei mūrnieka cunftē, izgatavojot kādas ēkas būvskices, un 1778. gada ieguva Rīgas birģera tiesības.
Svaigs skats uz arhitektūru, izcilas spējas, kā arī personīga pazīšanās ar J. P. Leihtu un pēcteciskas saites ar Rīgas celtniekiem, acīmredzot, palīdzēja viņam izcelties amata brāļu vidū. Ātri sākās viņa “augšupeja”. Jau 1778. gadā K. Hāberlandu iecēla par Rīgas pilsētas būvmeistaru, bet 1789. gada pēc Leitha nāves – par pilsētas arhitektu. Šo amatu K. Hāberlands ieņēma līdz 1797.gadam. Kristofers Hāberlands nomira Rīgā, 1803. gada.
Daudzi pētnieki apgalvo, ka K. Hāberlands mācījies Drēzdenē un Berlīnē. Laikā, kad tur varēja mācīties K. Hāberlands, arhitektūrā parādījās tieksme lietot antīkās Grieķijas būvformas, vēl valdot baroka stila ietekmei. Šo divu virzienu ietekme vērojama K. Hāberlanda darbos.
1783. – 1785. g. K. Hāberlands strādāja par Pētera – Pāvila katedrāles citadeles būvdarbu uzraugu.
1788. g. K. Hāberlands pabeidza Alūksnes baznīcas celtniecību.
1785. g.- uzcēla Jāņa baznīcu Valkā.
1779. – 1781. g.- uzcēla Ģertrūdes koka baznīcu Rīgā (nav saglabājusies).
1791.- 1792. g. K. Hāberlands būvēja Katlakalna baznīcu.
Katlakalna baznīca, kura pēc laikabiedru domām “izcēlās ar ārējo formu skaistumu”, demonstrē autora meistarību un konstruktīvā risinājuma drosmi. Šajā celtnē visuzskatāmāk atspoguļojas K. Hāberlanda tieksme pēc ģeometriskās vienkāršības, būves apjomu un proporciju skaidrības. Baznīcas celtniecībai izraudzītais apbūves gabals atradās ārpus Rīgas robežas, pussalā pie Daugavas. Atšķirībā no Rīgas būvēm, šeit arhitekts, neatkarīgi no apbūves gabala konfigurācijas un izmēriem, ieceres realizēšanai varēja izvēlēties jebkuru būvformu, tā pilnībā apliecinot talantu. Katlakalna baznīcu K. Hāberlands būvēja apaļu, gandrīz pilnībā izmantojot vienu no vācu arhitektūras teorētiķa K. Šturma izstrādātiem luterāņu kulta celtņu paraugiem. Tas neliedza iespēju arhitektūras objektu organiski iekļaut apkārtējā vidē. Izvietojot baznīcu pussalas visaugstākajā punktā, pārsedzot to ar lielu sfērisku kupolu balstītu uz būves ārējām sienām, autors, pamatojoties uz klasicisma antīko ideālu atdzīvināšanu, veido arhitektonisko tēlu, kurš lauž vietējā arhitektūrā izveidojušos kulta celtnes stereotipu.
Katlakalna baznīcas projektā K. Hāberlands atsakās no Romas Panteona klasiskajām proporcijām un pielieto iemīļotās zelta šķēluma attiecības. Lieliski proporcionēta rasējumos, uzbūvēta dabā, baznīca, daudz ko zaudēja, acīmredzot autors nebija ņēmis vērā perspektīvisko samazināšanos. Kupols, atbilstošs puslodei ar 18 m lielu diametru, dominē ēkas kopējā apjomā, radot interjerā plašas telpas un stingras sakārtotības iespaidu, tomēr no ārpuses, paceļoties virs samērā zemām sienām, tas šķiet smagnējs, it kā zemei pieplacis.
Atsevišķas Katlakalna baznīcas detaļas un elementi veidoti K. Haberlandam raksturīgā barokālā interpretācijā. Tas attiecināms uz sienu dekoru un augšējo lukturīti. Raksturīgi, ka arhitekts atkārto paša radītos un jau izmantotos motīvus.
Katlakalnā, piemēram, K. Hāberlands izmanto personīgās mājas Kalēju ielā portāla formas, stūru rustu u.c. dekoratīvus elementus. Baznīcas kupolu viņš vaiņago ar lukturīti, kura formas atgādina citadeles Pētera un Pāvila katedrāles kupola lukturīti. Tiesa, K. Hāberlands uztver šo formu mazliet mehāniski: viņš nenovērtē plānā kupola ar samērā lielu diametru nestspēju. Pēc kāda laika lukturītis iegrūst un atjaunots netiek, bet 1819. gadā virs sakristejas ieejas tiek uzcelts zvanu tornītis ar diviem zvaniem.
Katlakalna baznīcas arhitektonisko apjomu izteiksmīgums liecina par jaunu tendenču izplatīšanos Rīgas arhitektūrā.
Kļūdama par pēdējo celtni, kas uzbūvēta birģeru klasicisma stilā, tā bija arī par Rīgas arhitekta Kristofera Hāberlanda pēdējo lielāko darbu. Kupola pārseguma ideja, kura tika iemiesota Pētera un Pāvila katedrālē un Katlakalna baznīcā, XIX gadsimta sākumā guva tālāku attīstību citās Rīgas kulta celtnēs.
Ēkas unikālais arhitektoniskais risinājums vislabāk izjūtams tās iekštelpā, ko veido vienota zemkupola telpa. Tā ir kā milzu zvans, kura iekšienē skan lūgšanas, dziesmas un mūzika. Pat soļu troksnis šeit atbalsojas savā īpatnā veidā, ko nosaka telpas uzbūves savdabība.
Vērienīgi risināto telpu maigāku dara pārdomāts un atturīgi kārtots dekoratīvo elementu pielietojums – kapiteļu veidojums, vītnes, festoni un citas klasicismam (un K. Hāberlanda rokrakstam) raksturīgas sīkdaļas.
Baznīcas interjera izkārtojums ir reize tradicionāls un pilnīgi oriģināls, pakļauts laikmeta idejām veidot pārskatāmu, vienotu un gaišu lūgšanu telpu. Pretī ieejas durvīm novietots altāris (sākotnēji, atbilstoši laikmeta modernajām tendencēm tas bijis t.s. kanceles altāris), kas labi saredzams katram baznīcēnam no jebkuras vietas. Altāra retabls veidots, kolonu dubultojot ar pilastru aiz tās, pāri mensai izvirzot pusaplocē izliektu baldahīnu, kura antablementu grezno plastisks girlandes veidojums. Altārglezna, kas novietota starp kolonnām, ir variācija par zvejnieku un jūrnieku novados vienmēr aktuālo Jaunās Derības sižetu ar Kristu un Pēteri satrakotajos viļņos.
Sienas daļu ar altāri neveido nekādas izbūves, to akcentē vienīgi dekoratīvi plastiski rāmji – kartušas, kopējā kompozīcijā iekļaujot arī durvis, kas ved uz sakristiju. Altāra daļas grīda pacelta dažus pakāpienus virs pārējās telpas, un to norobežo skaista, ažūra sētiņa, kas veido atsevišķu apli jau tā apaļajā telpā. Koncentrēšanās uz altāri kā telpas idejisko centru organizēta ar baznīcēnu solu izkārtojumu koncentriskos lokos ap mazo, iekšējo apli, tos iekļaujot arī ārējā, lielā apļa lokos. Vienkāršu solu galu ritmika aizvirza nācēju līdz altāra sētiņai, kas veidota no balustriem ar triglifu rotājumu.
Telpas sienu segmentos sadala un antablementu ar lauru vītnes rotājumu frīzē balsta astoņi pilastru pāri, kas kupolā turpinās plakanās, lizēnām līdzīgās ribās un centrā satek aplī, kura vidū piekārta lustra. Ārpusē uz jumta šajā vietā autors bija iecerējis dekoratīvu tornīti „laternu”, arī tika uzbūvēts, taču drīz sabruka.
Pretī altārim virs ieejas izbūvētās luktas balsta vienkāršu, trīsdaļīgu ērģeļu prospektu, aiz kura novietots instruments.
Katlakalna baznīcas galvenā bagātība un lepnums ir tās skaistā un izcilā ēka, tomēr starp draudzes lietošanā esošajiem dievkalpojuma piederumiem ir daži, kas pelna īpašu uzmanību. Tāds ir vakarēdiena vīna kauss, kas Katlakalna draudzei dāvāts jau 1739. gada, tātad vēl vecās baznīcas laikos. Kā to vēsta uzraksts, kausa dāvinātājs bijis Rīgas rātskungs Golhards fon Fegezaks, bet tā autors – Kenigsbergā dzimušais Rīgas sudrabkalis Kristofers Dejs , kura darinājumi saglabājušies vairākās Latvijas baznīcās. Katlakalna kauss ar apaļo pamatni, smalki profilēto kātu un lielo, dziļo kūpu īpaši neatšķirtos no saviem “laikabiedriem”, ja uz kūpas nebūtu gravējums – Rīgas pilsētas ģerbonis.
Vienkāršas formās darināta vīna kanna, masīvais altāra krucifikss, daudzžuburu lustra. Kaut necili katrs par sevi, tomēr būdami katrs savā vielā, šie priekšmeti dara Katlakalna baznīcu skaistāku un pilnīgāku.
Izejot no baznīcas, pa nogāzīti uz leju, uz Daugavas pusi, nonākam pie sarkanas pusotra stāva ķieģeļu celtnes. Tas ir kādreizējais Katlakalna draudzes skolas nams. Ēkas augšstāvā dzīvoja dzejnieks Fricis Bārda, kurš pēc Rīgas skolotāju semināra beigšanas, no 1900. līdz 1905. gadam bija skolotājs Katlakalna draudzes skolā un rosīgi darbojās draudzē dzīvē, būdams ērģelnieks Katlakalna baznīcā un turēdams arī dievvārdus mācītāja prombūtnes laikā. Viņš organizēja un vadīja draudzes kori.
Vēstulēs, kuras 1926. gadā sakopoja un izdeva dzejnieka brālis Antons Bārda un atraitne Paulīne Bārda, viņš raksta par to vecākiem.
“Katlakalnā, 21.XII 1901.
Mīļie vecāki!
Tuvojas tas laiks, kad Jūs līdz šim, kā jau parasts, dabūjāt vienu vēstuli ar ziņojumu un lūgumu tai un tai dienā sūtīt zirgu man pretim uz Valmieru, vest mani uz māju, lai varētu ar Jums kopā Ziemas svētkus svētīt. Vai nu Jums tas patika, vai nepatika, bet tas tā bija… Šoreiz, cik paredzu, laikam gan tādas vēstules nedabūsat – vismaz uz Ziemas svētkiem ne!
Līdz šim visus Ziemas svētkus savā mūžā esmu kopā ar Jums svētījis un svētā vakarā dziedājis un priecājies ap eglīti, kura Jūsu birzī bija cirsta, bet šoreiz laikam būtu piespiests mācīties svētīt jaukos svētkus svešumā, starp svešiem. Kad dzīvošu, tad redzēšu, vai arī citā kādā mežā var izaugt tikpat jaukas eglītes priekš Ziemas sv. vakara, kā pie jums, vai ne!Kādēļ šoreiz nespēju Ziemas sv. pie Jums svētīt- to jau paši sapratīsiet. Daudzu darbu dēļ! Jau tāpat ērģeļu spēlēšanas dēļ man būtu varbūt jāpaliek. Bet tagad man ir vēl cits kas: kādu mēnesi atpakaļ biju nodomājis dibināt tādu mazu dzied korīti – no kādiem 13-14 dziedātājiem, tā kā līdz šim pie mums vēl kora nav. Gribēju tāpat palēnām kaut ko padziedāt, – bet te nu saplūda tik daudz dziedātāji un dziedātājas, sevišķi tās “ājas” ir daudz – pavisam jau kādi 40 gabali! Kas tas par briesmīgu vēkšķi var iznākt! Tos tagad dīdu divreiz nedēļā. Bez tam no labas sirds padodu tuvākajā kaimiņu skolā, tādēļ ka tur skolotāja jau kādus pusotra mēnešus slima un viņas palīga skolotāja nav spējīga dziedāšanu padot. Tā pati dzied arī manā korī. – Ziemas sv. vakarā pie mums baznīcā ir neparasti liela burzma. Tur nu man būs jādzied ar bērnu kori, kurā būs abu skolu skolēni kopā un ar pieaugušo kori. Vari domāt, ka ar visiem izkauties nav tik vienkārša lieta, tādēļ ar esmu labu daļu sliktāks palicis.Nevaru vēl tagad noteikt, kā man iznāks, vai nevarētu varbūt aizbraukt pie Jums uz kādām dienām pēc Ziemas sv. Par to drusku vēlāk ziņošu. Sveicinu māti, brāļus, māsas, krusttēvu un visus citus. No sirds vēlu Jums priecīgus Svētkus.
Fricis.”
Netālu no skolas namiņa, pāri ceļam ir akmeņu mūra apjoztā Katlakalna kapsēta, kur apgūlušas katlakalniešu paaudzes. Turpat, netālu no ieejas, liels, melns akmens rāda Garlība Helviga Merķeļa, latviešu un igauņu cildinātā, bet vācu nopeltā rakstnieka un kultūras darbinieka, kapa vietu. 1818. gadā, atgriezies no ārzemēm un apmeties uz dzīvi jau agrāk nopirktajā Depkina muižiņā Katlakalnā, viņš nodevās līdz mūža galam žurnālista darbam un lauksaimniecībai. Šai laikā, 1820. gadā, viņš sarakstīja ievērojamo darbu “Brīvie latvieši un igauņi”, kļūdams par apspiesto tautu dedzīgu aizstāvi un iemantodams vācu ienaidu. Miris 1850. gada 9. maijā, būdams šis draudzes aktīvs loceklis. 1868. gadā, Latviešu Biedrības telpās biedrības priekšnieka vietnieks Tomsons, piestiprinājis pie sienas Merķeļa bildi, vaicājis sapulces dalībniekiem, kas ir gleznā attēlots. Neviens no klātesošajiem nav varējis atbildēt. Tomsona paskaidrojums par izcilo latviešu tautas draugu un aizstāvi radījis vispārēju sajūsmu un tūdaļ nolēmuši rīkot ekskursiju ar kuģīti uz Katlakalnu, un apmeklēt pamesto, novārtā atstāto Merķeļa kapa vietu, Tāpāt arī nolēma celt Merķelim uz kapa piemiņas zīmi. Tas arī notika 1869. gadā, kad Latviešu Biedrība šo pieminekli uzlika, izceļot no Daugavas lielo, melno akmeni un piestiprinot plāksnīti ar uzrakstu: “Par piemiņu no pateicīgiem latviešiem”.
Izejot no lielās kapsētas, turpat netālu no tās mūra ir vēl kāda neliela kapsētiņa. 1938. gadā, savācot vienkopus vēl vecajās granātu bedrēs palikušus neapbedīto karavīru un iedzīvotāju pīšļus, tos apglabāja kopīgā kapā šai uzkalniņā, liekot visu piemiņai lielu krusta zīmi. Tiem drīz pievienojās Otrajā Pasaules karā kritušie karavīri, kurus apbedīja šai pašā kapsētā, nosaucot to par “Tēvijas karā kritušo kapsētu”. Jau uzceltā piemiņas zīme – lielais krusts – stāvēja visiem laikiem cauri neaizskarts, svētīdams vienlīdz visus…
Nevar ne atnākt, ne aiziet no Katlakalna baznīcas, neizejot cauri plašajam parkam, kas to apņem no visām pusēm. Pašu baznīcu ieskauj retāku stādu un koku loks, kas pavasarī priecina ar ziedu skaistumu. Tālāk ap baznīcu sniedzas visdažādāko koku un krūmu audzes. Visur, bet īpaši gar ceļu malām, rozes, rozes, rozes… Koki un krūmi nākuši uz Katlakalnu no visdažādākajām vietām, meklēti, vākti kopā. Ļoti atbalstīja Salaspils Botāniskā dārza darbinieki, uzskatīdami Katlakalnu par izmēģinājumu dārzu un pat piešķirdami baznīcas parkam Garlība Merķeļa piemiņas parka nosaukumu. Gribētos saglabāt to mīļo, pašaizliedzīgo cilvēku piemiņu, kuri lielā sirds mīlestībā veidojuši šo dārzu. Dēstot, kopjot, audzējot piedzīvojuši neizsakāmi lielu prieku. Vecā Kristīnes tante (Kristīne Grabis), Anna Frēliha, māsa Elma Līkais, māsa Emīlija Liepiņa.
KATLAKALNA UN OLAINES draudzes mācītāji:
Katlakalns un Olaine jau pirms XVII gadsimta veidoja vienu draudzi ar divām baznīcām Katlakalnā un Olainē, kuras apkalpoja viens mācītājs. Olaine kļuva par patstāvīgu draudzi 1946. gadā.
Mācītāji kopējā draudzē:
Mag. Pēteris Bauers 1635.-1637.
Johans Bērdings 1637.-1645.
Mag. Joh. Bennighausens 1646.-1660.
Pēteris Štāls 1660.-1691.
Mag. Andreas Švarcs 1691.-1697.
Mag. Antons Gyldenstedts 1697.-1702.
Mag. Statiuss Grunvalds 1702.-1709.
Mag. Hermanns Mullers 1709.-1710.
vakance – bez mācītāja 1710.-1719.
Kristofs Volters 1719.-1721.
Antons Bernhofs 1721.-1734.
Johans Šreders 1734.-1742.
Johans Goše 1742.-1747.
Matias Hlolsts 1747.-1757.
Joh. Kristofs Gerike 1757.-1759.
Georgs Poortens 1759.-1799.
Joh. Gotlībs Keuchels 1799.-1800.
Kristiāns Gustavs Hofmans 1800.-1806.
Kārlis Heinrichs Volleids 1806.-1810.
Kārlis Christofs von Leutners 1810.-1828.
Konrāds Immanuels Krīgers 1828.-1866.
Teodors Konrāds Eberhards –
Krīgers 1866.-1884.
Emils Runtclers 1884.-1898.
Ervins Gross 1898.-1907.
Gustavs Ernsts Reinbergs 1908.-
Kārlis Lapiņš 1920.-1931.
Vilhelms Rozenieks jun. 1932.-1934.
Armīns Treus l 935.-1944.
Gustavs Šaurums –
Roberts Feldmanis, prof. no I955.g.
KATLAKALNA EVANGELIC LUTHERAN CHURCH
Atop of the pine-overgrown dune on the peninsula called Akmeņsala (Stone Island), which is formed by the rivulet Olekte, stands the most beautiful church in the vicinity of Riga – Katlakalna Evangelic Lutheran Church – revealing a spectacular view over the river Daugava.
As early as the 17th century a wooden church was erected in Katlakalns, yet later, in year 1732, a new, also a wooden, church stood in its place. The present stone church was consecrated on July 9, 1794.
Katlakalna Evangelic Lutheran Church was designed by architect Christoph Haberland and was built from 1794 to 1792.
Christoph Haberland was born in Riga in 1750, although originally his parents come from Annaberg in Saxony. Christoph Haberland pursued his grandfather’s and father’s profession – at first, working in a lime burning factory, but later, working together with construction master Johann Peter Leicht constructing the new Riga Town Council building and thus acquiring the professional skills of a bricklayer. In 1768 he was admitted as an apprentice in the Bricklayers Guild. As many historians assert Christoph Haberland spent eight years of his life abroad – in Dresden and Berlin, where he improved his knowledge of the craft.
In 1778 Christoph Haberland became a citizen of Riga and one of the construction masters of the town, but from 1789 he held the post of Riga’s chief architect.
Among Christoph Haberland’s creative works one can include the church in Alūksne (1788), St. John’s Church in Valka (1785), the wooden Gertrude’s Church in Riga (1779) and numerous other dwellings in Riga.
Katlakalns Church is the architect’s last creative work. It excels with the beauty of its forms and uniquely original construction. The stone dome, measuring 18 meters in diameter, vaults over the rotunda, thus reminding of the Rome Pantheon in miniature. The inner and outer structures of the church remind of classicism. To decorate the church, Christoph Haberland applied his beloved architectural elements – rustic stonework in the corners and the classical arrangement of paired pilasters. The trends of the Baroque style have influenced the portal’s arch.
The unique architectural solution of Katlakalns Church can best be felt visiting the inside of the church. The sanctuary is vast; there is an enhanced impression of unity and light. The main altar is situated opposite the entrance and can be seen from all sides of the circular space. The altarpiece, which is situated between the columns, is a variation of the Biblical story of Christ and Peter in the stormy sea, much beloved in the fishermen and seafarer districts.
The benches in the church are arranged in concentric circles around a smaller inner circle of the altar. Eight pairs of pilasters divide the building’s walls into sections and support the entablement decorated with a laurel wreathe. Further, observing the dome, one can find these pilasters transformed into flat ribs, which later form a circle with a chandelier in the centre.
One of the most richly decorated silver objects used in the services today is the vine chalice of the Communion made by the Riga silversmith Christopher Dey. It was a donation from the Riga Town Councillor Gotthart von Vegesack in 1739. Relevant to the style of the church are two three-branched candlestick, which were forged by the St. Peterburg’s craftsman Johann Wilchelm Ludwig. Among more common objects one can find a vine tankard, a massive crucifix and a chandelier.
