Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Ef.5:1-9. Katlakalnā 28.februāris 2010.g. Māc.M.Ziemelis

(Jer.26:1-16. Lk.13:31-35) Ef.5:1-9. Katlakalnā 28.februāris 2010.g. Māc.M.Ziemelis

Ef.5:1-9 “Sekojiet Dievam kā viņa mīļie bērni un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu. Bet netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas; tāpat bezkaunība, tukšas runas, jo tādas lietas neklājas, bet gan jo vairāk pateicība. Jo to iegaumējiet: nevienam netiklim, netīram vai mantrausim, tas ir, elku kalpam, nav vietas Kristus un Dieva valstībā! Neviens lai jūs nepieviļ tukšām runām, jo šādu lietu dēļ Dieva dusmas nāk pār nepaklausības bērniem. Nebiedrojieties ar viņiem. Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā! Dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas auglis viscaur ir labprātība, taisnība, patiesība,”

Ticība ir personiska dzīves sfēra. Tajā nespētu ielūkoties neviens svešais, ja viņš to vēlētos. Pats cilvēks dažkārt nav skaidrībā – kā ar viņa ticību īsti ir. Vienu brīdi liekas, ka tici, bet tad pamani sevī šaubas ... 

Ticība ir Dieva darbs, ko viņš ir iesācis, turpina un arī pabeigs. Šajā pasaulē viss vēl tikai top. Ja mēs ielūkojamies nepabeigtā darbā, tad ne vienmēr to saprotam un novērtējam. Bet tas ir tādēļ, ka tas nav pabeigts. Ticība aug dvēselē un to nevar uzspiest ar varu, to nevar cilvēks cilvēkam iedot, vai atņemt.

Tomēr ticība nav arī kas slepens vai slēpjams.

Pagājušajā svētdienā mēs runājām, ka ticībai ir jāparādās apliecināšanā un drosmē. Šajā svētdienā mēs mācamies, ka ticībai jāparādās cilvēka dzīves veidā un ārējos darbos. Vai, kā varētu vispārīgi sacīt, ticībai jāparādās dzīvē.

Ticēdami mēs pārstāvam arī to uz ko ticam. 
Līdzībā varētu sacīt - ja mēs aizbraucam uz svešu zemi, tad kaut kādā mērā mēs pārstāvam visus latviešus. Un cittautieši uz mums raugoties spriedīs par visiem latviešiem pēc mums. Gluži līdzīgi arī mēs mēdzam veidot priekšstatus par angļiem, vāciešiem, arābiem vai jūdiem. Var uz to raudzīties kritiski, jo priekšstati ne vienmēr ir objektīvi, bet katrā tautā ir gan labi, gan slikti cilvēki. Un nav pareizi no dažiem indivīdiem izteikt vispārinājumus par visu tautu, un tomēr tā mēs darām. 
Tāpat mēs secinām arī par citām ļaužu grupām. Piemēram, politiķiem, ārstiem, sportistiem u.c.
Tas pats notiek arī reliģiskā kontekstā. Cilvēki no malas spriež par visiem kristiešiem un par visu kristietību no dažiem indivīdiem, ko iepazinuši.
Tas var būt avots patiesai interesei un pozitīvai motivācijai pašam kļūt par kristieti, ja šī pieredze ir laba. 
Ja šī pieredze ir ļauna, tad tā kļūst par piedauzību un pat atsacīšanos no iesāktās ticības.

 

Apustulis Pāvils šajā Dieva Vārda daļā runā par vairākām lietām, kam nevajadzētu parādīties pie kristiešiem: „Netiklība, netīra dzīve, mantkārība, bezkaunība un tukšas runas.” 
Ar vārdiem: “netiklība un visāda netīra dzīve”, Pāvils domā visus miesaskāres veidus ārpus laulības kārtas. Kā arī citāda veida pretmetus godīgai, skaidrai un tīrai dzīvei.
6. bauslis saka: „Tev nebūs laulību pārkāpt!” (2.Moz.20:14) Šis formulējums ir pietiekami šaurs, lai cilvēks varētu mēģināt to apiet. Piemēram, ir ļaudis, kas domā, ja viņi nav precējušies, tad viņi šo bausli nevar pārkāpt, jo nav taču laulība slēgta. 
Dieva Vārds paskaidro pats sevi. To, kas vienā vietā ir apgalvots vispārīgi, to cita Sv.Rakstu vieta izskaidro plašāk. 
Piemēram, 6. bauslis mums māca, ka Dievs vēlas cilvēkam dāvāt un sargāt vērtīgāko šīs pasaules dārgumu – ģimeni, bet cita Sv.Rakstu vieta izskaidro plašāk, kas ir laulības pārkāpums. Piemēram, 3.Moz.20.nod. ir samērā plašs uzskaitījums vis dažādākiem seksuāla rakstura grēkiem. Arī Jaunā Derība dažādās vietās skaidro šo tēmu. Šīsdienas Sv.Rakstu vieta saka: „Netiklība un visāda netīra dzīve”, Nav vajadzības visu uzskaitīt un klasificēt, bet ir jāsaprot šis jautājums pēc būtības.

Tālāk Pāvils runā par mantkārību. Tur ir zināma līdzība ar miesas kārību. Līdzīgi, kā cilvēks var kļūt traks uz miesu, tāpat viņš var zaudēt saprātu mantas dēļ. 
7. bauslis (Tev nebūs zagt) aizsargā cilvēka īpašumu, bet citas vietas Sv.Rakstos skaidro, kas ir šī baušļa pārkāpums. Mantas kārības dēļ cilvēks apzog pats sevi un tuvos, veltot pārlieku lielas pūles mantai un to atraujot savai dvēselei un tuvajiem. Mantas kārība var būt motīvs arī iespējamām zādzībām vai mahinācijām.

Tālāk apustulis runā par lietām, kas nav īpaši noliegtas 10 baušļos, bet kas pašsaprotami nepiedienas nevienam krietnam cilvēkam un īpaši jau kristietim: bezkaunība, pieklājības trūkums, savaldības trūkums, korektuma trūkums, rupja valoda, rupja uzvedība u.tml.

Tukšas runas. Ja ieklausāmies šajā vārdu salikumā, tad tas jau pats ļoti daudz par sevi izsaka.. Kas tad būtu pilnas runas? Mūsu vārdiem būtu jābūt piepildītiem ar pārliecību, mūsu ticību. Lai mēs būtu klātesoši pie sava sacītā, lai tie būtu daļa no mums. Tukšas runas var būt citiem sacīti vārdi. Piemēram, kāds cilvēks var stundu runāt, bet galu galā neko nepasaka. Tukšas runas var būt arī tādi nevajadzīgi un pat grēcīgi vārdi, kas iztukšo paša runātāja dvēseli. Ķēniņš Zalamans saka: „Kur daudz vārdu, tur neiztiek bez grēka” Sal.pam.10:19. Tukšas runas vēl samaitā klausītājus (2.Tim.2:14).

 

Interesantākais šajā Sv.Rakstu vietā ir tas, ka Pāvils netiklību, netīru dzīvi un mantkārību nosauc par elku kalpību. Citiem vārdiem sakot – tā ir reliģija. Tās nav tikai kādu atsevišķu cilvēku personiskas lietas, problēmas, vai jautājumi, bet šīm lietām reliģijas un kulta iezīmes. Mantas un baudas vara tiek kultivēta un popularizēta dažādos veidos.

Vecajā Derībā un Jēzus par ticību un pareizu reliģijas praktizēšanu sacīja: „Tev būs Dievu savu kungu mīlēt no visas savas sirds, no dvēseles, prāta un visa sava spēka un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” Tad nu netiklībā un mantkārībā izpaužas cilvēka mīlestība pret šiem objektiem tāda, kāda tā pienāktos Dievam.
Jēzus evaņģēlijā saka: neviens nevar kalpot diviem kungiem –vienu viņš mīlēs un otru atmetīs – jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.

Nevienam netiklim, netīram, mantrausim, tas ir elku kalpam, nav vietas Dieva un Kristus valstībā.
Ar to cilvēks pats sevi izslēdz no Baznīcas.

Un ko nozīmē izslēgšana no Baznīcas? 
Baznīcu raksturo divi atribūti: tā ir redzama un neredzama (ārēja un iekšēja), bet tās nav divas Baznīcas, bet viena.

Līdzīgi kā Jēzus Kristus ir patiess Dievs un patiess cilvēks un mēs nevaram atdalīt viņa dievišķību no cilvēcības, bet nav divi Kristi, bet ir viens Jēzus Kristus. Tāpat ir arī ārējā un iekšējā Baznīca.

Ārējā ir baznīcas ēka, draudzes locekļu saraksti, baznīcas ārējās zīmes: Bībeles grāmata, kristības ūdens, Sv.Vakarēdiena maize un vīns.
Neredzamā baznīca ir visi patiesi uz Jēzu ticīgie, tas ir Dieva vārds un Svētais Gars kristībās, tā ir Kristus miesa un asinis sv.Vakarēdienā.
Protams, būtiskākā un svarīgākā ir garīgā baznīcas puse, taču tāpat, kā Jēzus Kristus nebija sastopams bez viņa cilvēciskās miesas, tā arī Baznīca nav sastopama ārpus redzamām zīmēm. Pēc satversmes draudzei ir tiesības izslēgt no draudzes locekļu sarakstiem tos, kas dzīvo ārēji piedauzīgu dzīvi un liedzas atgriezties, kas nicina Dieva Vārdus un Sakramentu. Šajā gadījumā ir runa par izslēgšanu no ārējās Baznīcas. Un šobrīd draudžu praksē tas notiek reti.

Bet daudz nopietnāka ir izslēgšana no garīgās Baznīcas. Un to nevar paveikt cilvēki, bet vienīgi Svētais Gars. Izslēgšana no garīgās Baznīcas, vai no Dieva un Kristus valstības, nozīmē ticības zaudēšanu. Tas nozīmē zaudēt, sadraudzību un mieru ar Dievu un nespēt vairs saņemt mierinājumu no Dieva.
Dieva valstība ir taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Un tieši šo cilvēks nesaņem. Nevis tādēļ, ka tas šim izslēgtajam būtu aizliegts, bet tādēļ, ka viņš pats no šīs valstības novērsies. Viņu tas vairs neinteresē un neaizrauj un tādēļ ticība šķiet kā laika tērēšana. 

Ir it kā kāda necaurredzama siena, kas neļauj pietuvoties Dieva svētībai.

Cilvēks var ārēji dzirdēt Dieva Evaņģēlija vārdus, viņš var sēdēt baznīcas solā, bet garīgā nozīmē, viņš neatrod savu vietu tajā – neatrod savu vietu nedz Dieva Evaņģēlijā, nedz savu vietu draudzē. 
Nevis, ka kāds viņam šo vietu atņemtu, vai ar varu mestu laukā – viņš šo vietu pats neatrod. 
Nevienam netiklim, netīram vai mantrausim nav vietas Kristus un Dieva valstībā.
Neviens no malas netiesā un nenosoda, bet cilvēks pats nejūtas piederīgs, ieinteresēts un aiziet.

Dievs nesvētī grēkus, ja mēs neatgriežamies, tad Dieva svētība nevar nākt, tad mēs nevaram redzēt Dieva gaismu, Dieva mieru, Dieva prieku.  
Pāvils saka – neviens lai jūs nepieviļ tukšām runām. Gudri runātāji var pārliecināt par visdažādākajām lietām, bet no cilvēku pārliecības Dieva valstība un Dieva kārtība nemainās. Mēs varam sevi iedvesmot vispozitīvākajā veidā, bet Dieva valstības kārtība paliek tāda kā tā ir. 
Dievs nesvētī grēcinieku.
Kā var teikt: „vesels”, ja cilvēks ir slims.
Kā var sacīt:„tīrs”, ja ir netīrs.

Vecajā Derībā mēs lasījām par to, kā Dievs pārmācīja savu mīļo tautu, kas bija kritusi elkdievībā un citādos grēkos! Dievs negribēja to nogalināt, jo citādāk tās vairs nebūtu, bet gan pārmācīt, lai tā atgrieztos. Dievs pieļāva nelaimes, postu, okupāciju, izsūtīšanu un pat Jeruzalemes un tempļa nopostīšanu.

Dievs ar Bauslību un praviešiem aicināja cilvēkus atgriezties no grēkiem. Vai cilvēki to klausīja? 
Vienīgās durvis uz Dieva un Kristus valstību ir atgriezties no grēkiem un ticēt Dievam. Tas cilvēku ieved svētībā un mierā.

Tikai tad, ja mēs glāzes saturu izlejam, mēs tajā varam ieliet ko citu; 
Tikai tad, kad atgriežamies, mēs varam iemantot Dieva svētību.

Jāņa Evaņģēlijā Jēzus saka: „Kas dara grēku, ir grēka vergs. Ja Cilvēka Dēls darīs jūs brīvus, jūs būsit patiesi brīvi.” (Jņ.8:34)

Kristus nāca šajā pasaulē kā Pestītājs, kā tas, kurš salauž velna varu.

Viņš izglābj cilvēku no grēka, nāves un elles bezdibeņa.

Jēzum farizeji pārmeta – kādēļ viņš sēž kopā pie vien galda ar muitniekiem un grēciniekiem? Uz to Jēzus atbildēja: „Nevis veseliem vajag ārsta, bet slimiem, nevis taisnos esmu nācis aicināt uz atgriešanos, bet grēciniekus.” (Mk.2:16)

Ja tu apzinies sevi esam grēcinieku, tad vari droši apzināties, ka Kristus ir nācis, lai sameklētu tieši tevi. Jo tu esi grēcinieks, bet Viņš ir Tavs Pestītājs. Viņš piedod grēkus, viņš dziedina dvēseli.

Viena no luteriskajām tēzēm ir, ka kristietis ir vienlaicīgi gan grēcinieks, gan attaisnots. Šajā pasaulē nav pilnība, bet tapšana. Cilvēkā līdz nāves brīdim valda grēcīgi spēki, bet tanī pat laikā mēs drīkstam un varam dzīvot no Kristus piedošanas un žēlastības. Kad manām pie sevis grēku, tad tūdaļ arī jāierauga Evaņģēlijs.

Kristus ir pats sevi nodevis par upuri mūsu labā, par jauku, Dievam patīkamu smaržu.
Vecajā Derībā templī bija altāris, uz kura priesteri pienesa Dievam upurus. Mūsdienās baznīcās arī ir altāri, lai mācītu un nemitīgi atgādinātu un sludinātu, ka Jēzus Kristus ir pienesis Dievam upuri, kas mūs pilnībā attaisno Dieva priekšā.

Jēzus ļāva sevi piesit krustā, lai Viņa izlietās asinis būtu grēku piedošanas zāles ikvienam, kas meklē patiesību, gaismu un dzīvību. Kristus asinīs jūsu grēki ir piedoti! Vissvarīgākais, ko Kristus ir mūsu labā paveicis – ka mēs esam Dieva mīļie bērni un Dievs ir mūsu mīļais Debesu Tēvs. 

Kur Dievs ir mīļais Tēvs, tur nav pazudināšanas, bet tur ir audzināšana, mīlestība, palīdzība un mūžīgā dzīvība.

Āmen.

 Iesūtīts: 2010.03.08 07:44
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija