Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Lk.2:41-52. 27.12.2009. 1.sv.pēc Ziemassvētkiem. Katlakalnā (Māc.M.Ziemelis)

Lk.2:41-52. 27.12.2009. 1.sv.pēc Ziemassvētkiem. Katlakalnā (Māc.M.Ziemelis) 

Lk.2:41-52. „Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Pashā svētkos. Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: "Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši." Bet Viņš tiem atbildēja: "Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?" Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.”

Par Jēzus bērnību nekas daudz nav zināms.  Svētie Raksti piemin tikai šo notikumu – kad Viņam bija 12 gadi. Taču arī šis īsais stāstījums sniedz vielu pārdomām.

Šeit parādās vecāku un bērnu attiecību dinamika. 

Ģimenes problēmas mēs parasti cenšamies paturēt pie sevis, lai nedarītu negodu, lai atbalstītu un aizsargātu savus tuvos. Bet ir, kad problēmas nevar palikt apslēptas.

Ko mēs darām, ja dažas stundas nevaram sazvanīt dēlu vai meitu? Un ko darām, ja ir pagājušas jau vairākas dienas? Droši vien, prātā nāk pašas drūmākās domas – kas gan būt vissliktākais, kas varētu notikt? Lielā satraukumā ir apzvanīti draugi, slimnīcas, morgi, ziņots policijai ...  

Daudzas ģimenes piedzīvojušas, ka dēls vai meita aiziet no mājām. 
Un daudzreiz, laimīgā kārtā, pazudušais tomēr pārrodas pats. Vecāki no prieka tad pat nerājas, bet ir priecīgi, ka vismaz ir dzīvu viņu atguvuši. 
Bet ir arī citādāki - bēdu stāsti, kad aizgājējs neatgriežas. Daži vecāki atrod savas atvases bojā gājušas, bet citi ir spiesti visu mūžu dzīvot ar neziņu un jautājumu – vai viņš (viņa) ir dzīvs? Varbūt viņš kādu dienu pārradīsies? Bet varbūt nav dzīvs? Grūti pateikt, kurš no viņiem atrodas labākā situācijā. Vieniem vismaz ir ko apglabāt, bet otriem ir cerība par spīti visam.

Bet ir arī gaišā puse. Kaut arī bērni dara rūpes vecākiem, tomēr daudzkārt vairāk viņi sniedz prieku un gandarījumu un iemeslu lepoties.
Un tie ir ne vien bērnišķīgi panākumi – pirmie vārdi, soļi, pirmā skolas diena, pirmās labās atzīmes, bet arī vēlāk – viņu darbs, viņu ģimene, laba vedekla vai labs znots, un mazbērni. Ir liels vecāku gandarījums redzēt, ka viņu bērni ir labi ieauguši šajā pasaulē un viņu dzīve ir stabila. 
Protams, bez lielākām vai mazākām ķildām un krīzēm neviena ģimene nav iztikusi. Bet ir jāmācās pārvarēt nesaskaņas, jo ieguvums ģimenes attiecībās ir tieši ilglaicīgumā. Tādēļ jādara viss, lai kopība saglabātos. Ar Dieva svētību un cilvēku savstarpēju pazemību visi vētru viļņi nostājas un atkal uzspīd saulīte. Un nereti notiek, ka no lielākajiem palaidņiem un palaidnēm izaug vislabākie dēli un meitas.

Otru pusi šai dinamikai veido vecāki. Kādi viņi ir?

Vai Jāzeps un Marija bija slikti vecāki, ka pazaudēja dēlu? Ķecerība būtu šādu domu pat pieļaut, jo viņus saucam par svēto ģimeni. Bet šis notikums liek arī vecākiem daudz ko pārdomāt un saprast.

Mēs ar saviem bērniem esam kādu noteiktu laiku, lai viņus pasargātu un palīdzētu. Ar katru gadu viņi attālinās no mums. Ja sākumā bērniņš fiziski ir vienots ar māti, tad pēc dzemdībām viņš jau ir patstāvīgs organisms. Un vēl pēc laika viņš jau ar savām kājelēm skrien, kur pats grib. Līdz beidzot apprecas un pamet vecāku ligzdu. 1.Mozus grāmatā ir rakstīts: „Cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un tie kļūs viena miesa.” 
Ja vecāki cenšas turēt un kontrolēt savu jau pieaugušo dēlu vai meitu, tas ir nepareizi un ir pat kroplība. 
Dažreiz vecākiem var būt grūti pieņemt bērnu dzīves izvēles. Piemēram, nepatīk viņu izvēlētā profesija, nepatīk draugi un draudzenes, nepatīk izvēlētais dzīves draugs. Un līdz pēdējam mēģina kaut ko tajā iejaukties, mainīt, lai uzlabot un glābtu. 
Dažkārt vecāki vēlās bērnos piepildīt savus nesasniegtos ideālus. „Es nepieļaušu ka bērns izdara tās pašas kļūdas kā es, nepieļaušu, ka viņš sabojā savu dzīvi.” Bet rezultāts ir tāds, ka vecāks sabojā ne vien savu, bet arī bērna dzīvi.

Piemēram, pamestā sieviete ar rūgtumu un aizdomām skatās uz visiem vīriešiem un kaut ko no tā nodod tālāk arī savai pieaugošajai meitai – redz kādi vīrieši ir, viņiem nevar uzticēties. 
Dēls redz, ka pie vientuļā tēva nāk un iet dažādas draudzenes un dēlam priekšstats par laulību kļūst kroplīgs, - ka stabila laulība nav iespējama, jo sievietes ik pēc laika nomainās. 

Tad vēl stāstu varētu turpināt par ģimenēm, kurās dzer, uzdzīvo, kurās plaukst netikumi, neuzticība un vardarbība. Ko gan bērns var mācīties, ja redz, ka tēvs laiku pa laikam iekausta māti, vai arī otrādi. Un tam pa vidu ir bērni, kuri to redz un cieš ne tikai psiholoģiski, bet arī paši dabū kādu zilumu vai asiņojošu degunu.
Tad vēl ģimenes, kur ienākuši patēvi vai pamātes un nodara arī citādi pāri saviem pabērniem. 

Jēzus saka: kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, tam būtu labāk, ja tam dzirnakmeni piesietu pie kakla un noslīcinātu jūrā, tam būtu labāk, ja tas nebūtu dzimis, nekā kad viņš apgrēcina vienu no šiem mazākajiem. Bargs sods sagaida šādus ļaunos aizbildņus.

Tā ir Dieva žēlastība un brīnums, ja bērns, kurš audzis šādā barā, vēlāk pat spēj nodibināt svētīgu un labu savu ģimeni. Cerība un ticība var daudz palīdzēt.

Ja kādam, vai kādai nav bijis labs tēvs, vai māte, tad ir jāatceras, ka viņam ir labs un mīlošs Debesu Tēvs, kurš noslaucīs visas asaras un izdzēsīs rūgtumu. Viņš gādās, vadīs un svētīs – Viņš kompensēs ar uzviju iztrūkušo ģimeni.
Svētie Raksti saka: „Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad Tas Kungs mani pieņems.” (Ps.27:10) 

Ir jāpiemin arī gaišā puse. Ir daudzi ļoti labi audžu tēvi un audžu mātes, par kuriem bērni vēlāk ļoti labi izsakās. Pieauguši viņi neminstinoties sauc viņus par savu tēvu un māti. Nekas nevar atsvērt labu audzināšanu, ko bērns guvis no ģimenes.  Tas ir pamats un stabilitāte, kas pavadīs visu viņa mūžu. Ja bērns ir redzējis un izbaudījis tās saknes, no kuras ģimenes koks smeļ spēkus – gan kopībā, izpalīdzībā, mīlestībā, ticībā un baznīcā, tad arī viņš to vēlēsies turpināt.
Jēzus vecāki katru gadu gāja uz Jeruzalemi uz svētkiem.
Vai bērni varēs arī par mums sacīt, ka viņi kopā ar vecākiem svētkos gājuši uz baznīcu?

Ir skaisti ja bērni turpina savu vecāku lietu. Arī tā notiek. Bērns brīvprātīgi izvēlas to pašu nodarbošanos, kas viņa vecākiem, veidojot dinastiju: ārsti, juristi, mākslinieki, arī mācītāji. 

Šīsdienas Dieva Vārdā ir aprakstīts kāds negadījums. 12gadīgais Jēzus bija pazudis. Marija un Jāzeps viņu bija pazaudējuši. Viņi steidzās, meklēja, kamēr trešajā dienā atrada Jēzu. Kaut arī no Marijas izskanēja rūgts pārmetums Jēzum: „Kādēļ tu mums to nodarīji, Mēs ar tēvu ar sāpēm tevi meklējām”, tomēr tas bija stāsts ar laimīgām beigām, jo viņi atrada dēlu. Un tālāk: „Jēzus gāja vecākiem līdzi uz mājām un bija viņiem paklausīgs.”

Kādēļ Sv.Raksti to mums stāsta? Vai lai pastāstītu par Jēzus palaidnību vai vecāku neuzmanību?

Ja dzīvē tamlīdzīgam stāstam uzsvars ir pazaudēšana un atrašana, tad šajā gadījumā uzsvars ir vārdi ko 12 gadīgais zēns atbildēja: „Kādēļ jūs mani meklējāt? Vai nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” 

Ja bērns atdarina pieaugušā izteicienus, tas ir amizanti. Bet ja bērns sāk runā pieaugušā valodā, tad kļūst neomulīgi. Tēmas, uzsvari un intonācijas mūsu valodā veidojas no dzīves pieredzes. Ja pusaudža valodā izpaužas tāda pieredze, kāda viņam nevar būt, tad tas ir savādi.
Jēzus atbildē izpaudās kas vairāk, kā gudra cilvēka pieredze. Tāda valoda būtu pat par daudz Vecās Derības lielajiem praviešiem. „Vai nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?”

Uz īsu mirkli atspīdēja dievišķā dzirksts, kurā varējām ieraudzīt Dieva Dēlu, bet tūdaļ tā tika apslēpta. Jēzus gāja līdzi vecākiem un bija paklausīgs.

Jēzus bija Dieva Dēls, viņš bija dievišķā gaisma un spožums, kas nāca šīs pasaules tumsībā. Viņš nāca, lai izvestu mūs caur mūsu tumšajiem, samezglotajiem, pretrunīgajiem dzīves ceļiem uz pestīšanu, dziedināšanu un mūžību.

Jēzus mācīja mums un ikvienam, ka arī viņš nepieder tikai šai pasaulei vien. Lai arī mēs dzīvojam un lietojam šo pasauli, mūsu gars nāk no citurienes un atgriežas citur.

Kristus darīja mūs par Dieva bērniem un tādēļ ikvienam cilvēkam pienākas būt Dieva namā, jo Dievs ir arī viņa tēvs. Ne tādā mērā, kā Jēzus, bet līdzīgi. Mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Un mēs esam atpestīti pēc Jēzus tēla līdzības – ar viņa krusta nāvi un svētajām asinīm.

Arī mums ir jāatgriežas šajā pasaulē un jābūt paklausīgiem bauslībai un šīs pasaules likumiem.
Bet paturot prātā, ka reiz mūsu ceļš dosies tālāk – aiz šīs pasaules – uz mūsu visu Debesu Tēva mājām.

Āmen.  

 Iesūtīts: 2010.01.04 00:20
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija