Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Mk.13,1-8. 23.sv. pēc Trīsvienības sv.15.11.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Mk.13,1-8. 23.sv. pēc Trīsvienības sv.15.11.2009. (Māc.M.Ziemelis)
Lasījumi: Dan.12:1-3 / Rom.12:17-21

Mk.13,1-8 „Un, Viņam no Tempļa izejot, kāds no Viņa mācekļiem uz To saka: "Mācītāj, lūk, kādi akmeņi un kādas ēkas." Un Jēzus tam sacīja: "Vai tu visas šīs lielās ēkas redzi? Tur akmens uz akmens netaps atstāts, kas netaptu nopostīts." Un, kad Viņš sēdēja Eļļas kalnā Templim pretī, tad Pēteris, Jēkabs, Jānis un Andrejs Viņu jautāja atsevišķi: "Saki mums, kad tas būs un kāda būs zīme, kad viss tas piepildīsies?" Bet Jēzus iesāka tiem sacīt: "Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Jo daudzi nāks Manā Vārdā, sacīdami: Es tas esmu; un daudzus pievils. Bet, kad jūs dzirdēsit par kariem un kara daudzināšanu, tad nebīstieties, tam jānotiek; bet gals vēl nav klāt. Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, un vietām būs zemestrīces un bada laiki. Tas būs lielo bēdu iesākums.."

Vai nevar būt pozitīva lepnība? Tas ir kaut kas no patriotisma un pašcieņas. Piemēram, lepošanās ar savu līdzcilvēku un tautiešu sasniegumiem, dzimtenes skaistumu, mākslu, arhitektūru un daudz ko citu, kas ļauj pacelt galvu citu tautu vidū un sacīt: „Lūk, mēs arī esam! Mēs neesam sliktāki par citiem!”

Mācekļi ar lepnumu un prieku rādīja Jēzum Jeruzalemes templi. Atjaunotais Jeruzalemes templis gan nebija tik liels un grandiozs, ka Zālamana laikā celtais un tomēr tas bija tam laikam kas īpašs. Lielas un grandiozas celtnes cilvēkam iedveš bijību un pazemību. 
Arī šajos laikos lielie dievnami un katedrāles ar savu skaistumu un varenumu liecina par Dieva valstības spēku, plašumu un bagātību. Tajās, šķiet, redzami apvienojas garīgā un materiālā pasaule. Ar Dieva svētību, dievbijību un ticību cilvēks var paveikt daudz un ļoti lielas lietas! Arī tik lielas, kā skaistais un varenais Jeruzalemes templis.

Jēzus atbilde uz mācekļu lepno un priecīgo norādi bija skarba. Jēzus vārdi bija tik smagi, ka tajos bija grūti klausīties un arī šodien atkārtot. 
Viņš runāja par tempļa nopostīšanu. Pavisam drīz tā, par ko mācekļi sajūsminājās, vairs nebūs. Nepaliks akmens uz akmens, kas netaptu nopostīts.
Jēzus pravietoja ne vien tempļa izpostīšanu, bet arī Jeruzalemes bojāeju. Citā Evaņģēlija vietā ir stāstīts, ka Jēzus uzlūkoja svēto pilsētu un raudāja par to: „Kaut tu zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Nāks dienas, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc, ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” (Lk.19:42-44).

Vēlāk, kad viņi sēdēja Eļļas kalnā, iepretim templim, mācekļi atcerējās Jēzus vārdus un gribēja uzzināt par to vairāk. Tad Jēzus runā parādījās, kas pārsniedza Jeruzalemes un pat Palestīnas mērogus. Viņš runāja par kariem un tautu savstarpējo naidu, zemes trīcēm un bada laikiem.
Jēzus laika ļaudīm šie vārdi varēja likties neticami un pat neiespējami. Lai gan romieši bija okupējuši viņu zemi, tomēr tie negrasās neko izpostīt, bet tikai pakļaut, nospiest uz ceļiem un savākt nodokļus. Un to viņi bija paveikuši.

Bībeles skaidrotāji šajos Jēzus vārdos saredz brīdinājumu par tempļa un pilsētas sagraušanu, ko 71.g. pēc Kristus paveica romiešu armija. Šos brīdinājumus daudzi tā laika kristieši ņēmuši nopietni un redzot tuvojamies briesmas, nevis palika savos namos, bet bēga kalnos – laukā no pilsētas un izglābās. Jēzus šeit brīdina mācekļus no viltus mesijām. Jūdi nepieņēma Jēzus miermīlīgo mācību, bet pieņēma tos, kuri sludināja sacelšanos. Un tas tā nokaitināja Romu, ka tā nolēma nopostīt no zemes virsas dumpīgo pilsētu un viņu templi.

Jēzus runāja par vēl lielākiem satricinājumiem, kas skars ne vien pasauli, bet arī kosmosu. „Saule aptumšosies, mēness nedos sava spīduma, zvaigznes kritīs no debesīm un debess stiprumi kustēsies.” Mt.24:1-29

Pirms kāda laika mani (un, domāju, ne tikai mani) satrauca domas par iespējamo pasaules karu. Brīžiem bija sajūta, ka esam ļoti tuvu pietuvojušies postam. Un vēl atliek tikai mazliet ... 

2001.g. 11.septembris daudziem radīja šoku. Teroristu uzbrukums Amerikai šķita kas neiespējams mūsdienu pasaulē. Vēl vairāk satraukumu radīja gaidīšana, kā uz to atbildēs Amerika? Pēc ASV iebrukuma Irākā bija atkal jautājums, kā uz to reaģēs pārējā pasaule – arābu pasaule, Eiropa un Krievija. Jāsaka, ka nosodījumu netrūka, bet, paldies Dievam, ka tie nepārauga militāros uzbrukumos. 

1994.g. Krievijas prezidents Boriss Jeļcins deva pavēli uzbrukt Čečenijai un apspiest šīs tautas neatkarības centienus, pasludinot tos par bandītiem.

Pagājušā gada vasarā šoks daudziem bija Krievijas uzbrukums Gruzijai. Vai kāda valsts aizstāvēs Gruziju? Un kas notiks, ja aizstāvēs?

Satraukumu radīja arī pavisam nesenās Krievijas militārās mācības Latvijas pierobežā un Krievijas pieņemtais likums ”Par aizsardzību”, kas dod teorētisku pamatu ievest savu karaspēku svešas valsts teritorijā.

Pasaulē joprojām pastāv un pieaug spriedze starp islāma ticīgajiem un kristiešiem. Pārtikušajās Eiropas valstīs ir ieceļojis liels skaits islāma ticīgo un tas veido gan reliģisku, gan etnisku spriedzi. 

Tam klāt ir vēl pasaules ekonomiskā krīze, kas sakāpina neapmierinātību un agresiju.

Vienkāršais cilvēks šajos lielajos notikumos neko daudz nevar mainīt, kā vienīgi lūgt Dievu par mieru pasaulē un tādēļ nav vajadzības dzīvot satraukumā un nomāktībā.

Bet tajā visā priekš mums ir kāda īpaša jēga.
Šajos pasaules nemiera viļņos joprojām pastāv Latvija - mūsu valsts, zeme un tauta.

Tuvojas 18.novembris – valsts Dzimšanas diena, kad mēs pateiksimies Dievam par dāvāto neatkarību, ka mums ir savs karogs, himna, savs prezidents, sava valdība. Tā ir liela lieta un Dieva dāvana un žēlastība, ka varam nebūt iekarotie un pakļautie, bet brīvi. Par to mums vajag pateikties Dievam un Viņu slavēt.

Apustulis Pāvils saka, ka cilvēks ir kā templis, kurā ir jāmājo Dieva Garam. (1.Kor.3:16) Cilvēks ir būtne, kura paceļ augstu savu galvu. Viņam ar katru savu domu, vārdu un darbu ir jāliecina par savu Radītāju – Dievu, Dieva Garu, par skaistumu, un mūžību. 
Vai tas vienmēr tā notiek, tur mēs katrs pats sevi varam izvērtēt un pārdomāt to baušļu gaismā.

Cilvēkam, ir vajadzīgs svētums. Viņam ir vajadzīga garīga gaisma, mērķis un jēga uz ko tiekties – ir vajadzīgs kaut kas, kam ticēt, priekš kā dzīvot. Citādāk šis skaisti veidotais templis – cilvēks - paliek tukšs, bez dzīvības un dievišķās uguns un pat pārvēršas par briesmoni. Un tad neizbēgami kaut kad pienāk brīdis, kad tukšā ēka aiziet bojā – ka nepaliek vairs akmens uz akmens.

Daudzviet Latvijā lauku baznīcas ir palikušas vientuļas. Atsevišķos gadījumos tas varētu pat būt objektīvu iemeslu dēļ. Cilvēki ir pārcēlušies dzīvot uz citiem apvidiem un vecā baznīca palikusi kā piemineklis, kas liecina par iepriekšējo klātbūtni un ticību.

Skaisti veidoti akmeņi – mūri, tornis, zvans ... 
Bet baznīca nav vairs kā dzīvi cilvēki, bet kā akmeņi, jo cilvēki ir aizgājuši dzīvot citur.

To var saprast arī pārnestā nozīmē. Lielu pilsētu centros (un ne vien Latvijā) joprojām stāv lielas skaistu akmeņu baznīcas, bet tukšas, jo cilvēki garīgi ir pārvākušies dzīvot citur. Viņu domas un darbi saistās ar citām lietām.
Kam tad būtu vajadzīgi šie skaistie akmeņu veidojumi? Vai Dievam? Dievs grib redzēt cilvēku sirdis un nevis blokus, ķieģeļus, cementu un koku.

Vai mūsu tautā ir joprojām dzīva patiesa ticība Dievam? Vai mēs ticam Dieva svētumam un žēlastībai, un vai tas arī parādās labos un pareizos darbos? Protams, tautu veido indivīdi – un tomēr, mēs visi esam viena tauta. Kā ir ar mums? Vai krājam Dieva svētību, vai sodu?


Dievs savus ļaudis nekad nav pametis. Arī tad, ja mēs Viņa klātbūtni nejūtam un nesaprotam – Viņš joprojām ir pie mums. Jēzus sacīja: „Es jūs neatstāšu un nepametīšu, bet nākšu pie jums.” 
Tas nevar būt, ka Dievs pazudinātu taisno kopā ar bezdievi.
Kristus saka – „Neviens mats no jūsu galvas nevar nokrist bez Dieva ziņas.” Dievs pārzina un pārvalda arī vismazākās lietas. Pat, ja ir jāpiedzīvo grūtumi un pārbaudījumi, tomēr Dievs ir saudzīgs. Dievs palīdz panest grūtības tā, ka notikušais cilvēkam nāk par svētību. 
20.p. Jēzus mācekļus mierina, ka smagais laiks tiks saīsināts. 
Dievs var un ir daudz apžēlojies un novērsis briesmas pavisam, ka visi asumi ir beigušies ar mieru un izlīgumu.

Jo Dievam nav prieka par cilvēku ciešanām un nāvi, bet Viņš labāk grib, lai bezdievis atgriežas no saviem ļaunajiem ceļiem un dzīvo pareizi. 
Jēzus un Jānis Kristītājs sludināja: „Atgriezieties no grēkiem un meklējiet Dievu.”

Laba un taisnīga rīcība nav nemaz kas ārkārtīgi grūti saprotams.
„Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti - darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” Mih.6:8
„Labāk lai taisnība plūst kā straume un tiesiska rīcība, kā strauts.” Am.5:24

Dieva žēlastību var daudzkārt izlūgties, jo Dievs ir līdzcietīgs, lēnprātīgs un Viņam ir bezgalīgi laba sirds. (Joēl.2:13)Un viņš dod mums vairāk, kā mēs saprotam un spējam viņam lūgt.
To mums māca un atgādina lielākā dāvana no Dieva – Viņa Dēls – Jēzus Kristus, kuru sauc arī par miera ķēniņu.

Āmen.

 Iesūtīts: 2009.11.16 00:52
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija