Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Lk.19,1-10. 16.sv.pēc Trīsvienības sv. 27.09.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Lk.19,1-10. 16..sv.pēc Trīsvienības sv. 27.09.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Lk.19,1-10. “Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri. Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs. Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma. Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām. Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: "Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā." Un tas steigšus nokāpa zemē un Viņu uzņēma pie sevis ar prieku. To redzot, visi kurnēja un sacīja: "Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!" Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: "Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot." Jēzus sacīja viņam: "Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo."

Kā lai cilvēkam pasaka, un lai viņš to saprastu pareizi, lai tas neizskanētu kā aizvainojums, bet lai būtu par svētību un palīdzību?
Ka tava dzīve ir tukša un bezjēdzīga.
Ka pēdējie 5, vai 10, vai 30 tava mūža gadi ir iztērēti un pazaudēti.

Tā sauktajiem, atklātajiem grēciniekiem to nav grūti aizrādīt. Piemēram, dzērājs vai narkomāns arī pats ko tādu nojauš un tam piekrīt. Darbs pazaudēts, sieva un bērni pametuši, nav neviena normāla drauga, nav citas intereses, nav cita prieka dzīvē, kā tas vien. Kaut viņi būtu brīvi no savas nelaimes! Kaut tā vietā, lai ņemtu pudeli, vai laistos grēkos, būtu labāk paveikuši kaut ko vērtīgu - kaut vai dārzā zemi uzrakuši vai kādu grāmatu izlasījuši. 

Bet nu - tik daudzi gadi ir nodzīvoti tukši.

Šādus vārdus ir grūti sacīt tikumiskiem, spēcīgiem un cienījamiem cilvēkiem. Viņi dzīvē ir mērķtiecīgi virzījušies uz augšu - ar apdomu un saprātu un daudz ko sasnieguši, pat neticami daudz. Un kā lai tagad saka – tas nekam neder – tie ir kā mēsli ...? 

Muitnieku uzdevums bija savākt no iedzīvotājiem nodokļus un maksāt tos romiešiem. Tādēļ ļaudis muitniekus uzskatīja par nodevējiem, mantkārīgiem un bezprincipu cilvēkiem. Muitnieki nodokļus noteica augstākus nekā prasīja romieši, jo no tā arī viņi paši veidoja savu darba algu. Un jāpiebilst, ka viņi šo maksu noteica stipri, stipri, stipri augstāku, nekā būtu nepieciešams. Tas savukārt darīja šo amatu ļoti ienesīgu. Kaut arī tas bija tautā nicināts, tomēr gribētāju bija daudz, bet ne katrs to spēja. Tur vajadzēja labu pazīšanos, arī drošus kukuļus. Caķejs bija to spējis. Turklāt – viņš bija ne vien parasts muitnieks, bet virsmuitnieks. Viņš bija sasniedzis to ko vēlējies – viņam nekā netrūka ko cilvēks šajā pasaulē varētu vēlēties un par ko apskauž. Un tomēr bija kāds spēks, kas viņu uzdzina augšā šajā kokā.

Cilvēki dažkārt piedzīvo sevī kādu neizskaidrojamu tukšumu. It kā viss ir kārtībā – ir mājas, ir sieva vai vīrs, ir bērni, labs darbs, izglītība, nauda, pasaulīgs gods, un nav tādas vēlēšanās, ko nevarētu sasniegt. Un tomēr - kaut kā nav, kaut kas pietrūkst. Un dažreiz tas var kļūt tik nepanesami, ka būtu gatavs pat uzrāpties kokā, ja vien tas ko palīdzētu.

Bieži cilvēki mēģina atbrīvoties no šādām nepatīkamām sajūtām, un smagām domām. Viņi apreibinās vai nododas trakai braukšanai, pagriež mūziku skaļāk, strādā kā negudri u.tml. 
Ar ko lai aizpilda šo dvēseles tukšumu?!

Bet, šis tukšums ir ļoti vērtīgs – tās patiesībā ir ilgas pēc Dieva un pestīšanas, ko sākumā cilvēks nelabprāt atzīst, jo ir bail, ka tādēļ viņš izskatīsies smieklīgs, ka draugi un radi par viņu sačukstēsies un līdzjūtīgi noraudzīsies, it kā viņš būtu saslimis ar kādu neārstējamu slimību. Un ja vēl pats ir darījis ko nekrietnu, vai ir publiski izsacījies nicinoši par Dievu un baznīcu, tad tas taču izskatītos pavisam muļķīgi, ja viņš tagad ies uz baznīcu un lūgs Dievu. 
Var jau šo dvēseles tukšumu un ilgas pēc Dieva kādu laiku apspiest – bet tās ir stiprākas par cilvēku. Un ar laiku sākt zust kopīgās intereses ar vecajiem draugiem, zūd prieks par saviem sasniegumiem un visu to, kā dēļ cilvēki tik ļoti apskauž.
Ko tas viss palīdz, ja nav garīga piepildījuma un laimes.  

Ak, Dievs – cik mokošs ir šāds tukšums!
Un tomēr – cik vērtīgas ir šādas ilgas!

Caķejs aizskrēja uz priekšu, kur Jēzum būs jāiet garām, uzrāpās kokā un gaidīja. Ap Jēzu bija pūlis, bet viņš bija maza auguma, tā ka nebūtu pat varējis Jēzu redzēt, tādēļ viņam radās šāds plāns.
Un tālāk mēs lasījām par aizkustinošo tikšanos. Jēzus starp koku lapām ievēroja Caķeju un deva viņam daudz vairāk, kā viņš bija cerējis. Jēzus ļāva ne tikai sevi tuvumā apskatīt, bet viņš sacīja – šodien man ir jābūt viesos pie tevis. Izklausījās it kā Jēzus speciāli šurp būtu nācis, lai satiktu Caķeju un ciemotos viņa namā. Un vēlāk Jēzus viņam sacīja – šodien šim namam pestīšana notikusi, tādēļ, ka arī šis ir Ābrahāma dēls.

Kā tas notika, ka Jēzus viņu ievēroja, kādēļ Jēzus gribēja nākt tieši pie viņa? Mēs domājam, ka visas lietas ir atkarīgas no mūsu spēkiem un gudrības.
Caķejs varēja domāt, ka Jēzus viņu ieraudzīja, tādēļ, ka viņš kāpis kokā, vai varbūt garšīgais mielasts un sirsnīgā uzņemšana izpelnījās Jēzus labvēlību. 

Kā tas notika, ka Caķejs satikās ar Jēzu?

Dievu jau nevar atrast kā sēnes – aiziet baznīcā un salasīt cik vajag.
Dievu nevar nopirkt kā kāroto preci, nevar iemācīties, kā reizrēķinu, nevar sasniegt kā mērķi.
Tie ir jautājumi, kas iziet ārpus mūsu pasaules lietu kārtības un saprašanas. 

Jēzus stāstīja vairākas līdzības par Dieva valstību.
Piemēram, Dieva valstība līdzīga pazudušajam grasim, ko kāda sieva, nozaudējusi, meklēja, kamēr atrada.
Dieva valstība līdzīga pazudušajai avij, ko gans uzmeklēja.
Dieva valstība līdzīga pazudušajam dēlam, kurš visu mantojumu notērējis un gandrīz neaizgājis bojā, tomēr atgriezās tēva mājās.

Jēzus šajā pasaulē ir nācis meklēt un glābt pazudušos.

Tas nozīmē, ka nekas cits, kā tikai Dieva mīlestība izglāba Caķeju. 
Un arī ikvienu no mums, kas bijām grēkos grimuši - vienalga lielos, vai mazos, atklātos vai slepenos – Dievs par mums apžēlojas un izglābj mūs no mūsu tumsības.

Savulaik Jānis Kristītājs liekulīgajiem farizejiem sauca: „Jūs gribat aizbildināties, ka Ābrahāms ir jūsu ciltstēvs, bet es jums saku, ka Dievs var no šiem akmeņiem radīt Ābrahāmam bērnus.”
Līdzīgi kā Vecās Derības pravietis rakstīja: Dievs izņem grēku apcietināto, mūsu akmens sirdi un tās vietā liek dzīvu miesas sirdi. Un mums kļuva žēl un bail un mēs sākām ilgoties pēc Dieva, pēc viņa pestīšanas, viņa klātbūtnes un miera. 

Ābrahāma bērni ir tie, kuriem ir tāda pat ticība kā bija Ābrahāmam. Par viņu ir rakstīts – viņš ticēja Dievam un ticība viņam tika pielīdzināta par taisnību. Arī mēs ticam uz Dievu, uz Viņa mīlestību, piedošanu, pestīšanu. Arī mums ir šī ticība, kas taisno Dieva priekšā. Arī mēs esam Ābrahāma bērni.

Caur šo ticību mūsu dzīvē ienāk arī brīnišķīga svētība un jauns garīgs prieks. Dievs arī mūsu dzīvi ir pacēlis no šīs pasaules putekļiem un devis tai savu svētību. Tā, ka mēs vēlamies to, ko kādreiz nevēlējāmies, ka mēs spējam, ko kādreiz nespējām.

Tad Caķejs sacīja: „Pusi no savas mantas es došu nabagiem un tiem, kurus piekrāpu – es četrkārtīgi atlīdzināšu.”Tas ir kaut kas neiespējams muitniekam, kurš visu darījis lai savāktu lielu naudu – viņš tagad ir gatavs to atdot. Bet galvenais, ka Jēzus to viņam nepieprasīja. Caķejs pats to gribēja un ar prieku arī darīja. Tas nav rakstīts, bet mēs varam nojaust – cik lielu prieku un mīlestību un svētību viņš atklāja, kad deva nabagiem un piekrāptajiem.

Tas ir kaut kas liels un varens, kas nav izmērāms ne ar kādām šīs pasaules mērvienībām un nav izsakāms ar šīs pasaules vārdiem. 
Tas līdzinās debesu eņģeļu priekam – par šo vienu, kurš ir atgriezies.

Šīs pasaules godība paiet, gan vara, gan nauda, izpriecas, slava, apbrīns, paiet arī jaunība, veselība, un arī gudrība paiet, bet ir arī kas paliek mūžīgi.

Un Caķejs to atrada.

Āmen.

 Iesūtīts: 2009.09.27 20:47
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija