Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Mk.4,26-35. 2.pēc Trīsvienības sv.21.06.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Mk.4,26-35. 2.pēc Trīsvienības sv.21.06.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Lasījumi: Ps.107:1-3; 23-32 / 1.Jņ.5:1-6

Mk.4,36-41 „Un Viņš tiem saka tanī dienā, vakaram metoties: "Pārcelsimies uz viņu malu." Un, ļaudis atlaiduši, tie Viņu ņēma līdzi, tā ka Viņš laivā bija, un citas laivas bija pie Viņa. Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu. Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: "Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?" Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: "Klusu, mierā!" Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. Un Viņš uz tiem sacīja: "Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?" Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: "Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?"

Vai Dievs var iemigt, aizceļot, vai būt ļoti aizņemts svarīgās darīšanās? Protams, ka nē! Dievs ir visspēcīgs, visvarens, visgudrs un visuresošs. Bet ir savādi, ka mēs tā dažkārt jūtamies, ka kaut kādu iemeslu dēļ Dievs nav sasaucams. Mēs ticam, ceram, lūdzam, - dedzīgi lūdzam. Tad pagurstam, bet pēc tam atkal lūdzam un ticam. Taču rezultātu nav.
Kādēļ Dievs nedzird lūgšanas? Vai vispār kāds dzird?

Šīsdienas Dieva vārds vēstī par vienu no Jēzus brīnumdarbiem. Tas izklausās kā fragments no katastrofu filmas ar laimīgām beigām. Tika šis notikums nav izdomāts un tēlots, bet patiesi noticis.
Jēzus un mācekļi pabeiguši darbu, devās pāri Galilejas ezeram uz otru krastu. Šis ezers bija tik liels, ka vietējie to sauca par Galilejas jūru. Un tad sākās negaiss. Cēlās vētra, viļņi šūpoja un svaidīja laivu, gāzās iekšā laivā. Vairāki no mācekļiem bija zvejnieki. Viņi bija rūdīti arī šādos skarbos laika apstākļos, bet pat viņi saprata, ka iet par traku un viņi krastā netiks. Bet tanī pat laikā Jēzus laivā mierīgi gulēja. Tad mācekļi modināja un lūdza Viņu: „Vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?!”

Vai cilvēka dzīvē nevar būt līdzīgi? Var notikt draudīgas un nepatīkamas lietas - dažādas dzīves grūtības, ķibeles un nelaimes. Pārbaudījumu viļņi gāžas viens pēc otra. Kad neesam vēl no pirmā atguvušies, tad nāk jau nākamais. Gribētos sacīt: „Pagaidiet mazliet, jātiek galā ar šo”. Bet kas tev gaidīs! Nāk atkal nākamais un nākamais. Tā, ka ir daudz par daudz un šķiet, ka izturēt nevarēs.

Tad cilvēki no malas mēdz dot gudrus padomus.
Piemēram, ka nevajag visu tik asi uzņemt. Ja patiešām neko nevar izdarīt situācijas uzlabošanai, tad nevajag darīt neko un viss pats nokārtosies.
Ja kāds cits atrastos laivā trakojošas jūras vidū un mēs krastā stāvētu, un nevarētu palīdzēt, tad varbūt varētu pielietot pozitīvo domāšanu, vai praktizēt uzskatu paradigmu maiņu, un paskatīties uz šo problēmu no dažādiem skatu punktiem. Jo, vai tad viss notiek pēc Dieva prāta un providences? Tā var prātot tad, ja briesmas nedraud un ir sīkas problēmas.

Mācekļi visiem spēkiem cīnījās par savu dzīvību. Viņi, droši vien, centās savaldīt stūri, grieza laivas priekšgalu pretī viļņiem, lai tā neapgāztos, nolaida buras, smēla ūdeni laukā, un turējās, lai paši neizkristu no laivas. Līdz beidzot, viņi modināja Jēzu un lūdza palīdzību, un Jēzus arī palīdzēja. Viņš cēlās kājās un apsauca jūru un vētru, tā kā vecāki mēdz apsaukt savus satrakojušos bērnus: „klusu, mierā”, „un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums.
Ievērosim un atcerēsimies šo otro stāvokli!!! Vairs neviena vēja pūsma, neviena vilnīša, jūra gluda kā spogulis. Debesis skaidras, saule spīd un silda. Nekas neliecina par vētru vairs.

Mūsu luteriskie tēvi daudz ir runājuši par pestīšanu ticībā, - vienīgi no Dieva žēlastības un bez cilvēku labajiem darbiem. Labie darbi ir vajadzīgi un tie nāk pēc tam, kad esam izlīguši ar Dievu. Tie ir kā pateicība un pienākums, bet ar tiem mēs nevaram nopelnīt pestīšanu. Tie nav pietiekami. Tie ir līdzīgi mācekļu centieniem savaldīt laivu. Tas viss ko viņi darīja bija svarīgi un pat ļoti svarīgi. To nedarot, laiva iespējams būtu apgāzusies. Tieši pareizas rīcības dēļ dauzi jūras braucēji ir pārcietuši vētras. Bet tanī pat laikā, ir arī daudzas laivas, kas ir nogrimušas, kaut gan braucēji darījuši visu pareizi un cik daudz spējuši.

Jēzus dotā palīdzība, tas ir Pestīšana ir citādāka, nekā cilvēki gaidījuši. Jēzus nepalīdzēja noturēt laivas stūri un smelt ūdeņus laukā, viņš neuzmundrināja mācekļus ar vērtīgiem padomiem. Jēzus nomierināja jūru. Tāda ir tā palīdzība, kas nāk no debesīm. Ne no cilvēka darbiem, bet no Dieva žēlastības iestājās pilnīgs klusums un miers.

Tas nenozīmē, ka mums nebūtu jāstrādā un jādarbojas. Pasaulē vienmēr ir grūtības un problēmas. Vai nu mazākas, vai lielākas. Strādājot ar dievpalīgu, daudz ko arī izdodas atrisināt, novērst, vai uzlabot. Bet visu tāpat neizdodas vērst par labu.
Piemēram, atcerēsimies pagājušā gadsimta pasaules karus un koncentrācijas nometnes, slimības un vardarbības. Nu briesmīgi! Vai kāda cilvēka spēkos bija to apturēt?

Dieva atbilde ir savādāka, nekā cilvēki gaidījuši. Dieva atbilde ir Jēzus Kristus. Uz Jēzus vārdu jūrā iestājās pilnīgs klusums un miers.
Šis jaunais stāvoklis bija tik ļoti atšķirīgs no iepriekšējā, ka atgādināja pilnīgi citu realitāti – tās bija kā citas debesis un cita jūra.
Apustulis par mūžību raksta: „šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamā laika godību.”
Un Jēzus citā līdzībā raksta: pēc dzemdībām „sieva vairs nepiemin sāpes, jo priecājas par jauno dzīvību, kas nākusi pasaulē.”

Dievs savu darbu šajā pasaulē ir iesācis. Jēzus ir nācis kā Pestītājs un joprojām ir sastopams. Jēzus paša vārdi ir: „Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam”, „Kur divi vai trīs ir manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.”
Mums, kas esam šīs pasaules laivā, ir jātiek līdz Jēzum. Tā ir ticība un ūdens kristība.
Apustulis Pāvils raksta, ka kristietis šodien jau saņem „pirmo debesu balvu – Svēto Garu”. Viņš dod Dieva vārdos atrast spēku un mieru. Un šis miers ir īpašs. Tas nav atkarīgs no dažādiem šīs pasaules apstākļiem. Tas ir pārāks par cilvēcisko prātu un saprašanu. Tas ir Svētā Gara klātbūtnes miers. Un tas satraukto dvēseli padara mierīgu, sargā un uztur.

Atcerēsimies no šī stāsta īpašo kontrastu – stāvokli pēc vētras. Pilnīgs klusums un pilnīgs miers. Nav ne vēja, ne šļakatu. Jūra nemet ne mazāko vilnīti. Laiva mierīga guļ ezerā un nekas neliecina, ka tikko plosījās negaiss un vētra.

Arī tā taču mūsu dzīvē mēdz notikt, tikai šo brīžus mēs reti kad ievērojam, jo tie ir patīkami, klusi un harmoniski, kad patiešām varam atļauties neko nedarīt un laisties Dieva vadībā pa rāmo jūru, izbaudot saules starus un ūdens burbuļošanu gar laivas malu. Šķiet, ka nu tagad beidzot ir tā, kā tam būtu jābūt un par neko citu vairs negribas domāt. Un tomēr, ja mēs atceramies, piemēram, kādu pusgadu atpakaļ, vai gadu, piecus, vai desmit vai vairāk ... Tad bija grūtības, problēmas, bēdas un izmisums! Pārbaudījumi nāca viens pēc otra. Dzīve bija kā sabangota jūra un patiešām jābrīnās, kā varēja to pārdzīvot. Bet tagad tas ir pagājis. Tā ir pagātne un pat varētu šķist, ka nekad nav bijis.

Gan šīsdienas Dieva Vārds, gan tas, ko Dievs ir jau darījis katra mūsu dzīvē, māca to, ka nav tādu problēmu, bēdu un jautājumu, kuros Dievs nevarētu palīdzēt. Dievam nav jāparādās ar zibeņiem un ugunīgiem ratiem, vai tieši tajā brīdi, kad mums šķiet vispiemērotākais brīdis.

Ir jādod Dievam gods. Jo, nevis jūra pati norima un tā nebija parasta veiksme, bet Dievs palīdzēja, Dievs uzklausīja, apžēlojās un izglāba.

Āmen.

 Iesūtīts: 2009.06.20 12:11
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (1)
Copyright 2006; Created by MB Studija