Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Jņ.17:6-19. 7.pēc Lieldienām Katlakalnā 26.05.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Jņ.17:6-19. 7.pēc Lieldienām Katlakalnā 26.05.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Jņ.17:6-19 „Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis. Tavi tie bija, un Man Tu viņus devi, un Tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko Tu Man esi devis, ir no Tevis; jo tos vārdus, ko Tu Man devi, Es esmu devis viņiem, un viņi tos uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka Es esmu nācis no Tevis, un ticējuši, ka Tu Mani esi sūtījis. Es lūdzu par viņiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo viņi ir Tavi. Un viss, kas ir Mans, tas ir Tavs, un, kas ir Tavs, ir Mans, un Es esmu apskaidrots viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es eimu pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs. Kamēr Es biju pie viņiem, Es tos uzturēju Tavā Vārdā, ko Tu Man esi devis, un pasargāju tos, ka neviens nav pazudis kā vien pazušanas dēls, lai raksti piepildītos. Bet tagad Es eimu pie Tevis; un par to Es runāju pasaulē, lai Mans prieks viņos būtu pilnīgs. Tavus vārdus Es tiem esmu devis, un pasaule viņus ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna. Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules. Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība. Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē. Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti..”

 „Esmu viņus pasargājis. Tavu Vārdu esmu darījis viņiem zināmu. Esmu tos uzturējis, kamēr biju pie viņiem.” Šajos Jēzus vārdos jaušama pabeigtības noskaņa. Tā vairs neturpināsies, kā bija līdz šim, jo tas ir noslēgts. Viņš atskatās uz savu dzīvi un redz, ka viss ir padarīts labi un Viņš var mierīgi atstāt šo pasauli.

Mēs ikdienā par dzīvi domājam kā par ko nepārtrauktu. Diena nomaina dienu, nedēļa nedēļu un gads gadu. Tikai atsevišķi notikumi mūsu dzīvē liek mums atcerēties par sākumu un noslēgumu. Mums visiem ar savu nodzīvoto dzīvi būs jāstājas lielā Vērtētāja priekšā, un kā būs ar mums?
Vai arī mēs esam pasargājuši, ko Dievs mums bija uzticējis? Vai esam Dieva Vārdu viņiem darījuši zināmu?

Kādā līdzībā Jēzus stāsta par kādu kungu, kurš aizceļodams atstāja pārvaldīšanā kalpiem savu mantu. Vienā līdzībā tie bija podi, bet otrā talenti, bet tas līdzības jēgu nemaina. Kad kungs pārnāca, viņš sāka norēķināties ar kalpiem un sagaidīja, ka viņi būtu rīkojušies gudri ar sev uzticēto un būtu to pavairojuši.

Ja cilvēks pēdējos brīžos pirms nāves saprot, ka ir nodzīvojis aplami un ir darījis visu ko, bet tikai ne to, kas viņam bija jādara, tad tas ir ļoti skumji, un jāsaka, ka mierinājuma patiešām tad vairs nav.

Grieķu vārdam, kas apzīmē grēku, vēl papildus nozīme ir „netrāpīt ar bultu mērķī”. Ir bēdīgi, ja sportists ir gadus gatavojies sacensībām un izšķirošajā brīdī kaut kādu iemeslu dēļ aizšauj garām. Vai varbūt viņš nav gatavojies, bet tajā laikā darījis ko citu un tādēļ nevar trāpīt. Bet kas gan ir sacensības, salīdzinot ar visu cilvēka mūžu?!Ja tas ir nodzīvots garām ...

Iedomājieties, ja Jēzus būtu kļuvis par galdnieku, kā viņa audžu tēvs. Viņš droši vien būtu bijis labs un kārtīgs galdnieks. Viņš taisītu labus krēslus, galdus, skapjus un mājas, bet krusts paliktu tukšs. Protams, ka Jēzus bija tur, kur Viņam jābūt un paveica savu misiju līdz galam. Mēs sevi tiešā veidā nevaram salīdzināt ar Jēzu Kristu, jo nevienam jau nav tik spilgti izteikts dzīves uzdevums un nav uzlikta tik liela atbildība. Tomēr katram cilvēkam šajā pasaulē ir savi pienākumi. Piemēram, vecākiem ir pienākumi pret bērniem, un bērniem pret vecākiem. Laulātajiem ir vienam pret otru pienākumi. Ir pienākums pret otra dzīvību un īpašumu. Šie pienākumi nav saistīti ar mūsu izvēli, vēlēšanos, patikšanu, vai nepatikšanu. Tie ir Dieva baušļi, kas ir jāpieņem un jāievēro tādēļ, ka tie ir Dieva baušļi.

Var būt arī citāda veida pienākumi atkarībā no spējām, izglītības, vēsturiskās situācijas. Jo vairāk cilvēkam ir dots, jo lielāka ir viņa atbildība. Piemēram, politiķim būs jāatbild savas sirdsapziņas un Dieva priekšā, vai viņš ir izpildījis savu pienākumu pret tautu. Ārstam būs jāatbild par pienākumu pret slimnieku. Protams, arī mācītājam būs tādā pat veidā jāatbild par saviem pienākumiem.

Pat, ja mūža beigās cilvēkam ir ar skumjām jāierauga, ka daudz kas ir bijis dzīvē nepareizs un tur vairs neko nevar mainīt, tomēr, kamēr mēs vēl šajā pasaulē elpojam, mums ikvienam ir vēl pēdējā lielā iespēja, kas visu var vērst par labu. Tā ir Dieva dāvātā pēdēja iespēja izlīgt ar Viņu, ticēt Jēzum Kristum kā Dieva Dēlam un Pestītājam. Un šo iespēju ir jāpieņem kā Dieva dāvāto pēdējo aicinājumu – ticēt Dievam un lūgt Viņam būt par tavas dzīves kungu un Pestītāju. Ja pie šādas atziņas esam nākuši, tad nedrīkst kavēties, bet tūdaļ jālūdz: „Dievs piedod Jēzus Kristus dēļ manus grēkus un ņem manu dzīvi un pildi to ar savu Svēto Garu, lai tā būtu svētīga”

Ar Jēzu tika sisti krustā vēl divi cilvēki. Tie bija noziedznieki, kuri savu dzīvi bija tā samaitājuši, ka izpelnījušies nāves sodu. Vēl vairāk neko sabojāt nevar. Sliktāk vairs nevar būt. Tad viens no viņiem lūdza Jēzu: „Kungs, piemini mani, kad nāksi savā valstībā.” Jēzus viņam atbildēja: „Patiesi es tev saku, šodien tu būsi ar mani Paradīzē.” Tas nozīmē, ka Kristus Vārdu dēļ, Dievs šī cilvēka dzīvi atzina par pietiekami labu Paradīzei. Tā ir pēdējā cerība ikvienam cilvēkam, kas visu var vērst vēl par labu. Un nekad nav par vēlu to izmantot. Kamēr vēl esam šajā pasaulē.

Nav jau daudz cilvēku, kuriem viss būtu nepareizi. Katrs ir arī paveicis ko labu. Bet katram ir arī savi grēki un kļūdas. Tādēļ arī katram ir vajadzīga Dieva žēlastība.

 

Šīsdienas Dieva Vārds nāk no tā sauktās Jēzus „augstā priestera” lūgšanas. V.D. priesteris upurēja dzīvniekus uz altāra. Līdz ar upuriem priesteri sacīja lūgšanas, kas Dieva priekšā nāca kopā ar pienesto upuri. Tēlaini varētu sacīt, ka lūgšana bija kā pavadvēstule upura dāvanai, kurā bija rakstīts, no kā šis upuris, un kādēļ tas tiek pienests.

Jēzus par savu krusta nāvi šeit skaidri saka: „Es mācekļu labā svētījos nāvē, lai viņi būtu patiesībā svēti”. Jēzus šeit aizlūdz par apustuļiem un arī tiem, kas caur viņu vārdiem Jēzum ticēs. Un tie esam mēs. Jēzus arī par mums ir lūdzis un aizlūdz, un Viņa lūgšanas pasargā mūs vairāk, ne kā mēs varētu domāt.

Zaļās ceturtdienas naktī Jēzus sacīja mācekļiem, ka viņi visi apgrēcināsies. Tad Pēteris drosmīgi sacīja: „Jebšu man būtu ar Tevi jāiet cietumā un nāve, tomēr es pret Tevi neapgrēkošos.” Jēzus uz to sacīja: „Vēl gailis nebūs dziedājis, ka Tu mani trīs reizes aizliegsi, ka pazīsti.” Un vēl Jēzus sacīja: „Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitējas, un kad tu atgriezies, tad stiprini brāļus.” Šī Jēzus lūgšana bija tas spēks, kas Pēteri Pasargāja un deva spēku arī pēc apgrēkošanās tomēr atgriezties draudzē un nākt pie Jēzus.

 

Šajā Jēzus runā ieskanas kāda skumja nots. Tā ir nopūta par Jūdu.  Kaut tā nebūtu ar viņu noticis, bet tā jau bija paredzēts Sv.Rakstos! 
Saistībā ar Jūdas lietu, mēs varam redzēt Dieva lielo spēku. 
Dievs spēj arī slikto un ļauno vērst par labu. Jūda nodeva Jēzu naudas dēļ, jūdi nogalināja Jēzu naida dēļ, bet Dievs šo nāvi pasludināja par upuri, kas izpērk cilvēces grēkus. Tā Jūdas ļaunais darbs tika vērsts neskaitāmiem ļaudīm par svētību. Taču šeit ir jāpatur prātā kāda svarīga lieta. Nav tā, ka Dievam būtu vajadzīgi šādi Jūdasi un grēkā krišanas, lai piepildītu savu nodomu. Pilnīgi noteikti, ka pasaule būtu daudz labāka un skaistāka bez grēkā krišanas un Jēzus stāsts būtu daudz skaistāks, bez Jūdas nodevības, bet to, kāds tas būtu, mēs nekad neuzzināsim, jo lietas notika tā, kā tās notika. Taču Dieva spēks un gudrība spēj arī ļaunu cilvēku paveikto vērst par labu.

Ikvienam dzīvē ir savi zaudējumi un kļūdas, ko nevar vairs izlabot. Mēs ar šo nastu varam nākt pie Jēzus lūgšanā, jo Viņš pats aicina: „Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.” Arī mūsu privātajā dzīvē Dievs daudzas bijušas lietas var vērst mums par svētību.

Lai savā laikā, dzīves gājumu noslēguši, Dieva prātu paveikuši, ar gandarījumu raugāmies uz zemes dzīves laiku un kā brieduši graudi tiekam savākti Dieva debesu apcirkņos.

Āmen. 

 Iesūtīts: 2009.05.25 23:29
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija