Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Jņ.12:20-33. Ciešanu laika 5.svētdiena. Kalakalnā 29.03.2009. (Māc.M.Ziemelis)

 Jņ.12:20-33. Ciešanu laika 5.svētdiena. Kalakalnā 29.03.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Jņ.12:20-33. „Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, daži bija grieķi. Tie atnāca pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un viņu lūdza: "Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt!" Filips iet pie Andreja, lai viņam to sacītu. Andrejs un Filips nāk un saka to Jēzum. Bet Jēzus atbild viņiem: "Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu. Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai. Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā. Tagad Man dvēsele ir satriekta; ko lai Es saku? Tēvs, izpestī Mani no šīs stundas? Bet tāpēc jau šajā stundā esmu nācis. Tēvs, pagodini Savu Vārdu!" Tad balss nāca no debesīm: "Es Viņu esmu pagodinājis un atkal Viņu pagodināšu!" Tad ļaudis, kas stāvēja un to bija dzirdējuši, sprieda, ka pērkons ir rūcis, bet citi sacīja: "Eņģelis ar Viņu ir runājis." Bet Jēzus atbildēja: "Nevis Manis dēļ šī balss atskanējusi, bet jūsu dēļ. Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā. Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis." Bet to Viņš sacīja norādīdams, kādā nāvē Viņam bija mirt.."”

Mums patīk skatīties attēlus no Palestīnas un iedomāties, kā Jēzus savulaik varēja dzīvot šajās pilsētās: Galilejā, Nācaretē, Jeruzalemē, kā Viņu kristīja Jordānā un kā Viņš devās tuksnesī gavēt. Šodien cilvēki labprāt ceļo uz Palestīnu, lai redzētu tās vietas, kur kādreiz ir dzīvojis Jēzus: kur viņš dzimis, audzis, mācījis, cietis un miris.  Šādas ekskursijas ir iespējamas un kristieši labprāt grib apmeklēt Svēto zemi un sajusties tuvāk Jēzum, atrodoties šajās vēsturiskajās vietās. Tas ir kā sava veida svētceļojums.
Ja būtu iespēja ceļot ne tikai telpā, bet arī laikā, tad ļaudis labprāt to izmantotu un aizceļotu arī uz laiku, kad dzīvoja Jēzus. Ja ne ar mērķi pielūgt, tad kaut vai kā tūristi ziņkārības dēļ, lai paskatītos uz šo ārkārtīgi slaveno personību.

Šīsdienas Dieva Vārds stāsta par dažiem grieķiem, kas Jūdu Pashā svētkos bija atnākuši uz Jeruzalemi. Kādi skaidrotāji uzskata, ka tie bija grieķiski runājoši jūdi, kuri vairs neprata dzimto valodu, bet svētku tradīcijas rūpīgi ievēroja. Citi skaidro, ka tie bijuši grieķu prozelīti, tas ir tie, kuri dzīves laikā pievērsušies jūdu ticībai. Filips pratis grieķu valodu, vai arī kāds no tiem pazinis Filipu un tādēļ viņi nākuši tieši pie viņa ar lūgumu, lai nokārtotu tikšanos. Vai, kā Bībelē rakstīts: „Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt.”

Kādēļ viņi nāca un ko īsti viņi cerēja ieraudzīt?

Tajā laikā Jēzus jau bija ļoti populārs. Viņš bija paveicis daudz un kļuvis par dzīvu leģendu.
Kāzās Kānā Galilejā Viņš pārvēta lielu daudzumu ūdens par vīnu. 
Kāds jauneklis tika dziedināts ar vienu vārdu. Jēzum pat nevajadzēja personīgi tikties ar slimnieku. Par viņu aizlūdza, Jēzus uzklausīja aizlūgumu un viņu dziedināja.
Tad vēl bija daudz cilvēku: vīriešu, sieviešu, bērnu, kurus Jēzus dziedināja no visdažādākajām slimībām. Bija pat gadījumi, ka Jēzus mirušos piecēla no nāves.
Kad mācekļi brauca pāri ezeram sacēlās vētra un draudēja laivu apgāzt. Jēzus apsauca vētru un tā norima.
Citā reizē, mācekļi pieredzēja, ka Jēzus staigāja pa ūdens virsu.
5000 vīru un vēl apmēram tik pat daudz viņiem piederīgās sievas un bērni tika paēdināti ar 5 maizēm un 2 zivīm.
Tur bija ko redzēt un brīnīties. Nezin, ko Jēzus nākamo paveiks? Un pat ja Viņš neizdara neko, ir satraucoši redzēt klātienē to cilvēku, par kuru ir tik daudz nostāstu.

Kad pienāca vēsts par grieķu vizīti, tad Jēzus klātesošiem sāka stāstīt par savām ciešanām un nāvi. Tas šajā stāstā ir visai negaidīti, jo nav nekādu ārēju iemeslu uzsākt runu tieši par to. Grieķi nenāca lai apcietinātu, kā kareivji Ģetzemanes naktī, bet lai paskatītos uz Jēzu.  

Bet uz ko īsti viņi gribēja skatīties? Ko viņi gribēja ieraudzīt? Vai to, kāds Jēzum augums, kādi sejas panti, gaita, apģērbs, kāda balss? Kas ir īstā redzēšana?

To mums var paskaidrot kāda cita Sv.Raktu vieta. Ap.Pāvils saka: „Ja arī mēs Kristu esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad vairs nepazīstam” 2.Kor.5:16 Īstā redzēšana ir nevis redzēt, ka Jēzus tiek celts godā un ļaudis viņam smaida un ir gatavi pakalpot, kad Jēzus ir spēcīgs un populārs, bet Jēzu vajag redzēt viņa ciešanās un nāvē. Tur mēs varam ieraudzīt patieso Jēzu un Viņa lielo spēku.

Negaidīti pievēršoties tēmai par savām ciešanām un nāvi, Jēzus grieķus un arī mūs sūta pie Krusta. Ja jūs gribat mani redzēt, tad ejiet tur - pie krusta.
Šis notikums atver cilvēka dvēseli.
Piemēram, ja kādu no mūsu biedriem netaisni sagūsta, pat ne biedriem, kaut vai vienkārši kādu cilvēku, par kuru zinām, ka viņš nav vainīgs. Ja vien iespējams mēs cenšamies paskaidrot un izskaidrot, ka noticis pārpratums un arestētais nemaz nav vainīgs, bet aplamas nejaušības dēļ noturēts par tādu. Ja tas neko nelīdz un viņš tomēr tiek apcietināts un sodīts un mēs zinām viņa nevainību un nekā nevaram padarīt, tad tas atstāj dziļas pēdas mūsu dvēselē. Tā ir netaisnība, tas ir ļaunums un neprāts. Tas nozīmē, ka šī nevainīgā vietā varēja būt jebkurš cits cilvēks – arī mēs. Vajadzēja atrasties tikai citā vietā un mēs būtu ierauti šajos notikumos.

Šādas situācijas mums ir pazīstamas. Pagājušajā trešdienā (25.martā) Latvijā atzīmēja Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. 60 tūkstoši cilvēki tika izrauti no savām mājām un dzīvēm un aizvesti svešumā un daudzi aizgāja bojā. Tas notika ar viņiem nevis tādēļ, ka viņi būtu ko ļaunu izdarījuši vai būtu vainīgi. Kā kaut kas tāds varēja notikt vēl pavisam nesen mūsu civilizētajā, izglītotajā un humānajā pasaulē?!

Kad Jēzus tiek sagūstīts un vests uz spīdzināšanu un nokaušanu – tā bija netaisnība, jo Jēzus sodu nebija pelnījis, bet kādiem bija izdevīga Jēzus nāve. Jēzus ne vien nebija darījis ļaunu, bet gluži otrādi - Viņš darīja cilvēkiem labu: mācīja, dziedināja, atbrīvoja no apsēstībām, piedeva grēkus, palīdzēja grēciniekiem atgūt garīgos spēkus un atjaunoja dzīves morālajā un garīgajā stājā. Raugoties uz Jēzus krustu, mums ir jāierauga šī netaisnība un ļaunums. Un uz to nav viegli raudzīties, bet mums tas jādara, ja mēs patiesībā gribam Jēzu redzēt.

Atšķirībā no citām netaisnībām, ko cilvēki dažādos laikos ir cietuši šajā pasaulē, Jēzus ciešanas un nāve ir citādāka. Tas bija upuris mūsu dēļ un priekš mums. Tā bija Dieva pieļautā netaisnība, kas izglāba mūs no mūsu netaisnības, no mūsu grēkiem vainām un ļaunuma. Tā ir sirds, kas pukst, tā ir dzīvā ticība – redzēt Kristus ciešanas.
Kad esam grēku satriekti un nomākti, tad varam uzlūkot Kristus ciešanas un pateikties Dievam, ka viņš savās asinīs mums piedevis grēkus un dziedē mūsu izbiedētās sirdis.
Ja jūtamies laimīgi un pacelti Dieva laicīgās un garīgās svētības rokās, arī tad, uzlūkojot Kristus ciešanas, tās mūs piezemē un liek noliekties Dieva priekšā un pateikties Dievam, ka pie Krusta Viņš mums ir dāvājis daudz, daudz vairāk, nekā mēs varētu jelkad šajā pasaulē saņemt – Viņa krusta nopelnu.

Skaistie, krāšņie un grandiozie dievnami, šķiet, ar savu majestāti attēlo Dieva godību un varenību: augstās velves, gleznojumi, skulptūras, zelts un sudrabs, grezni rotātie altāri, kanceles un krēsli. Kad ieej lielā baznīcā, tad jūties mazs kā puteklītis. Tas iedveš bijību un tā vien šķiet, ka palīdz tuvināties Dievam. Mūs uzrunā arī bagātā baznīcas tradīcija: dziesmas, skaņdarbi, ērģeles, grezni tērpi u.c.. Mums gribas, lai būtu skaistums, varenība, godība. Varētu pat teikt, ka mums bez tā būtu grūti varbūt pat neiespējami.

Bet, ja cilvēks grib patiešām ienākt Baznīcā, ja viņš grib Jēzu redzēt, tad viņam no šīm ārējām apbrīnojamām godības lietām jāveic svētceļojums uz Baznīcas sirdi. Tur vairs nav skaistuma, ko ir labpatīkami uzlūkot, bet gluži pretēji – to ir smagi uzlūkot, jo tur ir pazemojums, asinis un nāve. Tas ir Jēzus krusts, Viņa ciešanas un nāve. Mēs esam apžēloti grēcinieki, ko Dievs ir pieņēmis pie sevis caur Jēzu Kristu.

Ir cilvēki, kuriem vajag rosīties, kuri nevar palikt mierā. Līdzīgi kā Marta, kurai vajadzēja visu laiku kaut ko darīt un kalpot. Varbūt tieši tā ir šādu cilvēku lielā problēma, ka viņi negrib norimt un raudzīties uz krustā sisto. Ciešanu laiks mums to māca. Pat ja tu būtu bijis šajā Lielajā piektdienā pie krusta, tu ar visu savu rosību neko nevarētu mainīt, lai Jēzu izglābtu, jo Viņš tur ir labprātīgi un tevis dēļ.

Bet ja nu tomēr ir vajadzīga ir rosība un praktiskums, tad arī par to šī Sv.Rakstu vieta runā. Filips pieveda grieķus pie Jēzus.Tas šodien izskan kā aicinājums ikvienam kristietim pievest savus tuvos ļaudis pie Jēzus. Tie ir tie, ar kuriem mēs runājam vienā valodā – kuri mūs saprot un kurus mēs saprotam – palīdzēt viņiem ieraudzīt garīgo pasauli. Šī pasaule ir daudz kas vairāk nekā tas, ko mēs dzirdam, redzam, jūtam un saprotam - palīdzēt viņiem atnākt līdz Kristum. Vienīgais – ja Filips pats nebūtu Jēzu pazinis, tad viņam būtu grūti kādu atvest līdz Jēzum. Tādēļ ir svarīgi, vispirms mums pašiem – Jēzu redzēt.

Āmen.

 Iesūtīts: 2009.03.30 13:05
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija