Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Jņ.3:14-21. Ciešanu laika 4.svētdiena. Kalakalnā 22.03.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Jņ.3:14-21. Ciešanu laika 4.svētdiena. Kalakalnā 22.03.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Jņ.3:14-21. „ Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam. Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni. Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti. Bet, kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti."”

Sensenos laikos, kad vēl nebija banku, kad cilvēki mēdza bagātību ierakt zemē, vai paslēpt slepenās alās, dzīvoja kāds cilvēks, kurš visu savu bagātību noglabāja kādā slepenā vietā. Tad pagāja ilgs laiks, viņš nomira, neizlietojis neko daudz no sakrātā. Tad kādā laimīgā dienā kāds nejaušs laimīgs cilvēks uzgāja paslēpto un kļuva ļoti priecīgs un arī bagāts. 
Varbūt esam redzējuši kādas pasaku grāmatas ilustrācijā noslēpumainos bagātību kambarus. Cik tur daudz ir visa kā! Zelts un dārgakmeņi. Cits par citu krāšņāki un vērtīgāki. To visu ņemt rokā, aplūkot no vienas un no otras puses, un saprotams, lietot arī savās ikdienas vajadzībās.  

Mācītāji mēdz saviem sprediķiem dot virsrakstus, kas atspoguļo tajā galveno domu. Šai svētrunai virsraksts varētu būt: „Baznīcas dārgumi”. 
Viduslaikos Baznīca bija ļoti bagāta. Vai tā kaut ko no saviem dārgumiem ir paslēpusi?

Šajā gadījumā runa nav parastām dārglietām, bet par garīgo pasauli un arī garīgiem dārgumiem. 
Atklāsmes grāmatā Jēzus saka: „Tev liekas, ka tu esi bagāts un tev netrūkst nenieka, bet tu nezini, kas esi nabags, nožēlojams, akls un kails. Es tev došu padomu, pērc no manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, un tīras drēbes, ar ko varēsi apsegties un acu zāles, lai varētu redzēt.”

M.Luters Jņ.3:16 pantu bija saucis par zelta Bībeli. Tur vienā teikumā ir izteikts Dieva darbs, mērķis un motīvs. „Dievs tik ļoti pasauli mīlējis, ka devis savu vienīgo dēlu, lai neviens, kas viņam tic nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību”. Visas šīs trīs lietas vienkopus: Dieva mīlestība, Jēzus Kristus upuris un mūžīgā dzīvība. 
Mīlestība ir atbilde uz jautājumu, kādēļ Dievs turpina darboties šajā grēkā kritušajā pasaulē. Tādēļ Dievs palika kopā ar tautu, kas Viņam bija nepaklausīga un tādēļ Viņš apžēlojas arī par mums. Jo Dievs mīl. 
Par Kristus nāvi arī citur Sv.Rakstos ir sacīts, ka tā bija izpirkuma maksa no nāves un velna valstības. Tā bija atbrīvošana, pretī dodot upuri – Kristus dzīvību.
„Mūžīgā dzīvība” ir noslēpums. Tā līdzinās durvīm ar uzrakstu „mūžīgā dzīvība”. Neviens nezina, kas ir aiz tām. Pat tie, kas kaut ko ir pieredzējuši, mirstot un atgriežoties, tik tālu tomēr neviens cilvēks nav ticis. Taču no Svēto Rakstu attieksmes, mēs varam skaidri noprast, ka mūžīgā dzīvība ir kas ārkārtīgi vērtīgs. Tā ir cilvēka dzīves ceļa turpinājums un piepildījums. Ikvienam cilvēkam tur vajadzētu nonākt, jo cilvēki dēļ tās tika radīti. Cilvēki to ir pazaudējuši un Kristū var to atgūt.

Vēl kāds liels dārgums un vērtslieta ir vara čūska, kas piestiprināta pie koka. Tas ir stāsts no V.D. (4.Moz.21:4-9) par jūdu ceļošanu pa tuksnesi. Reiz viņi kurnēja pret Dievu un Mozu. Dievs sūtīja tautai dzēlīgas tuksneša čūskas, kas daudzus sakoda un tie mira. Tad tauta lūdza, lai Mozus aizlūdz un Dievs atņem viņiem šo nelaimi. Dievs sacīja Mozum: „Darini čūsku no vara, piestiprini pie kārts un pacel augstu virs nometnes.” Dieva apsolījums bija tāds - ja kādu būs īstā čūska sakodusi, tad viņam ir jāuzlūko šī paceltā no vara darinātā čūska un tad inde uz to neiedarbosies. 
Līdzīgi arī Jēzu piesita krustā un pacēla, lai ikviens, kurš krustā sisto uzlūkotu un ticētu Viņam, iegūtu grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. Šī paaugstinātā čūska simbolizē zāles pret grēku. Kur gan grēku izbiedētā sirdsapziņa var atrast sev mieru? Atbilde ir: pie Jēzus krusta.

Svētās Kristības sakraments mazgā cilvēka sirdsapziņu tīru un baltu.
Svētais Vakarēdiens pabaro mūsu garu un dvēseli.
Bībele – Svētie Raksti nav parasta grāmata, tā ir Dieva Vārdi.

Ar garīgajiem dārgumiem ir sarežģītāk nekā ar pasaules bagātībām. Nepietiek līdz tiem vienkārši nonākt. Ir vajadzīgs, lai tad, kad cilvēks sastopas ar šīm lietām, viņš būtu arī gatavs tās ieraudzīt un saprast to īsto vērtību. Baznīcas dārgumi nekur nav paslēpti. Tie ir mums līdzās, bet cilvēki tos vienalga nevar atrast. 

Bībele ir gandrīz katra cilvēka namā. Ir pat vairāki izdevumi un internetā to var viegli atrast – kādā valodā gribi. Tāpat arī Baznīca ir atrodama un ne tikai viena. Cilvēks var pat izvēlēties, kādu konfesiju viņš grib. Un tomēr viņš paiet baznīcai garām. Ja notiek, ka viņš tur ienāk, tad ir aizgrābts un apbrīno velves, gleznas, skulptūras, ģerboņus, solus, altāri un kanceli un aiziet prom ļoti sajūsmināts, bet baznīcā patiesībā tā arī nebijis.

Zemnieks staigā pa tīrumu pāri apslēptai mantai un nenojauš, ja paraks dziļāk, tad atradīs to, kas izmainīs viņa dzīvi.

Lai gan atbildes ir mums tepat līdzās, bet mēs tās nevaram atrast.
Tad kāds notikums, bieži tās ir bēdas un nelaimes kļūst par to spēku, kas paceļ cilvēka dzīvei velēnu un aizsniedz dvēseli, un tas kļūst par iemeslu, kas ieved dziļāk garīgajā pasaulē un pieved pie Dieva.

Taču nav tā, ka tikai bēdas varētu pievest pie Dieva. Šīsdienas Dieva Vārds ir daļa no Jēzus sarunas ar Nikodēmu. Nikodēms bija Jēzu ilgi vērojis, ka Jēzus darīja daudz brīnumus un varenus darbus un bija nācis pie secinājuma, ka cilvēks to nevar darīt pats no sevis. Ja kas tāds notiek, tad tur ir jābūt klāt paša Dieva darbībai. Viņš gribēja pats satikties ar Jēzu un par šiem jautājumiem izrunāties. Nikodēms bija valdības vīrs un valdība Jēzu nepieņēma, tādēļ viņš nāca naktī, lai viņu neievērotu. 
Interesanti ir tas, ka tad, kad viņš nonācis pie visu jautājumu atrisinājuma, tas ir, kad viņš bija atnācis līdz Jēzum, kur var visu jautāt un saņemt atbildes, Jēzus viņam uzdeva tādu mīklu, no kuras viņš apmulsa. „Ja tu nepiedzimsti no jauna, tad tu nevari tikt Dieva valstībā.”
Kā tad cilvēks var piedzimt vecs būdams? 
Kā var atgriezties mātes ķermenī un piedzimt?
Ja bērns ir aizsācies, tad viņš var nobriest un piedzimt. Un arī tad bērna apzinātā līdzdalība tajā ir niecīga, vai patiesībā - vispār tādas nav. Bet ja skatās vēl agrāk - pirms tas noticis? Bērns nevar pats rasties no sevis. Viņš nevar pats sevi radīt. Jēzus citā vietā saka: „Tu nevari savam mūžam pielikt nevienu olekti, ko tad tu zūdies ēdiena un apģērba dēļ.” Piedzimšana un pieaugšana nav atkarīga no cilvēka. Gribam to vai negribam – mēs piedzimstam, pieaugam, novecojam un mirstam. Tur nav cilvēka nodoma un līdzdalības.

Tas ir Evaņģēlijs – Dieva žēlastības spēks, kas dod dzīvību, uztur šo pasauli un cilvēkus. Un arī grēku piedošana un pestīšana ir Dieva gādāta un dāvāta. Tur nav cilvēka darbu, tas viss ir Dieva darbs. Tas ir vienīgi un tikai Dieva darbs. Un tādēļ pilnīgs un negrozāms. 
„Jo Dievs tik ļoti mīlējis pasauli, ka Viņš upurējis savu vienīgo Dēlu, lai kas viņam tic, dzīvotu mūžīgi. „
Mēs šo Dieva darbu saņemam, tajā dzīvojam, augam, par to priecājamies un no tā pārtiekam. 

Ceļš uz Baznīcas dārgumu glabātuvi bija pazīstams jau Vecajā Derībā, bet tas ir jāatrod katram pašam. Piemēram, Ābrahāms ticēja Dievam un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. (Rom.4:3) Dievs saka „no ticības mans taisnais dzīvos”. (Rom.1:17)

Kad Nikodēms šo mīklu ir atrisinājis, kad nonācis līdz savai nespējai ko mainīt šīs pasaules lietās, tad viņš var mācīties patiesi paļauties uz Evaņģēliju – tas nozīmē paļauties uz visiem tiem darbiem, ko Dievs ir darījis mūsu labā. Un tur ir gan zelts, gan sudrabs, gan pērles un dimanti, gan acu zāles un salda smarža. Tas viss, no kā kristīgā Baznīca ir dzīvojusi gadu simtiem.

Āmen.

 Iesūtīts: 2009.03.22 22:58
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija