Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Mk.1:14-20. 3.Sv.pēc.Zv.d. 25.01.2009.g. Katlakalnā (Māc.M.Ziemelis)

Mk.1:14-20. 3.Sv.pēc.Zv.d. 25.01.2009.g. Katlakalnā (Māc.M.Ziemelis)

Mk.1:14-20 „Pēc tam kad Jānis bija nodots, Jēzus nāca uz Galileju un sludināja Dieva evaņģēliju, sacīdams: "Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju."  Un, pie Galilejas jūras staigādams, Viņš redzēja Sīmani un Sīmaņa brāli Andreju tīklus jūrā metam; jo tie bija zvejnieki. Un Jēzus tiem sacīja: "Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem." Un tūdaļ tie, savus tīklus atstājuši, Viņam sekoja. Un, nedaudz tālāk pagājis, Viņš redzēja Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, laivā tīklus lāpām. Un tūdaļ Viņš tos aicināja. Un tie, savu tēvu Cebedeju ar algādžiem laivā atstājuši, nogāja Viņam pakaļ.”

Kādā ārzemju draudzē reiz bija iespēja redzēt šo notikumu sagatavotu, kā svētdienas skolā iestudētu ludziņu. Baznīcas altāra priekšā stāvēja dekorācijas un gumijas laiva. Iekšā sēdēja divi bērniņi, kuri tēloja Sīmani un Andreju. Viņi meta ārā un vilka atpakaļ nelielus tīkla gabalus. Tīklos bija saķērušās papīra zivis. Nebija šaubu, ka viņi zvejo. Bija arī tauta – nomaļus stāvēja bērnu pulciņš, kas bija Jēzus vārdu klausītāji. Mācītājs tēloja Jēzu. Viņš gāja, it kā staigādams viņiem garām un tad sacīja tiem – nāciet un staigājiet man pakaļ, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem. Un viņi nolika malā savas lietas, un gāja mācītājam līdzi.

Tā šī izspēlētā aina no Bībeles uzrunāja klātesošos un bija arī saviļņojums bērniem, kuri varēja tajā piedalīties.

Bērnu Bībele mūs uzrunā ar krāsainiem zīmējumiem. Ar to palīdzību mēs iemācāmies dažādus Bībelē aprakstītus notikumus. Pieaugušajiem ir svarīgi ieraudzīt un piedzīvot, ka Dieva Vārds ir kas vairāk par stāstu nesēju. Tas ir dzīvs un tas runā par mums un mūsu šodienas dzīvi.

Cilvēki mēdz domāt, ka Pēteris ir pats galvenais no apustuļiem, jo viņam ir dotas dzīvības un nāves atslēgas, un ka viņš būtu aicināts uz cilvēku zveju – pārnestā nozīmē – sludināt un pievērst ticībai. Šajā evaņģēlijā ir uzsvērts, ka Kristus apsolījumi un aicinājums attiecas arī uz pārējiem apustuļiem – Andreju, Jēkabu un Jāni. 
Līdzīgā veidā apustuļu aicināšana ir stāsts arī par mums.

Šajā pasaulē ir daudzas lietas, kas mainās, bet ir arī nemainīgas lietas. Piemēram, 10 baušļi un ticība Dievam vienmēr ir bijusi cilvēkiem aktuāla, neatkarīgi no mainīgajām ārējām lietām . Ticība ir saistīta ar aicināšanu. Piemēram, viesībās, ja mūs neaicina, tad maz ticams, ka mēs tur ieradīsimies. Ja mūs aicina, tad ļoti iespējams, ka iesim uz turieni. Kad Dievs aicina, tad mēs sākam interesēties par Dievu un viņu patiesi meklēt.

Mēs daudzreiz varam dzirdēt stāstus par Jēzu un Veco Derību, skatīties krāsainas bilžu grāmatas, skatīties filmas, multfilmas par Dievu, bet tika tad, kad esam aicināti, mēs spējam nākt. Kad Jēzus mums saka: nāc un seko man, tad mēs varam nopietni un pilnasinīgi ticēt Kristum un dzīvot viņa dāvāto garīgo dzīvi. To Jēzus ir sacījis visiem ticīgajiem - Nāc ar mani, kļūsti par manu mācekli.

Mācekļi tika aicināti vienkāršā veidā. Viņi nodarbojās ar savu darbu – rosījās ap zvejas rīkiem. Tad nāca Kristus un aicināja. Mēs gribētu redzēt lielus brīnumus, zīmes pie debesīm, vai vismaz dzirdēt balsi no debesīm. Mācekļu aicināšana bija vienkārša un arī šodien aicināšana notiek vienkārši. Mēs savā dzīvē esam aizņemti ar savām lietām, un tad klauvē Jēzus pie mūs sirds durvīm. Dievs mūs uzrunā. Varbūt tas notiek ar kāda laba cilvēka palīdzību, kurš pasludina mums Kristu, vai arī tas ir dzirdēts, lasīts Bībeles Vārds, vai radio vai televīzijā dzirdēts lasījums. Mēs paejam tam garām, bet šis vārds ir kritis kā sēkla auglīgā augsnē. Mēs sākam par šīm lietām interesēties. Un pēc vairākiem gadiem mēs saprotam, ka tas arī bija Kristus aicinājums.

Izmaiņas cilvēciskam nozīmē vairāk kā sākumā varētu domāt. Cilvēks pēc savas dabas ir ceļa gājējs. Mums ir vajadzīgs, lai kaut kas mums būtu aiz muguras (sasniegts) un kaut kas gaidītu priekšā, lai nākotne būtu atklājama un izdzīvojama. Bet ceļa nav, ja neviens neaicina.  

Kad aicina, tad mēs sākam iet. Līdzīgi kā mācekļi atstāja tīklus un laivas un gāja līdzi Jēzum, tā arī mums ir jāatstāj aiz muguras kādi aplami darbi, aplama domāšana un slikti vārdi un jātic Kristum. Ja mēs esam atgriezušies, tad arī kājas neiet turp, kur kādreiz gāja, rokas nedara to, ko kādreiz darīja un arī domās mēs cenšamies būt labāki. Ar to vien cilvēka dzīvē ienāk daudz veselīgu ieradumu, miers un svētība. Piemēram, varam mierīgi sadzīvot ar mājiniekiem un mīļajiem, varam darīt ko labu, sacīt stiprinošu vārdu. Dzīve kļūst auglīga un arī pašam sāk patikt.

Protams, Jēzus nemāca tikai uzlabot dzīves kvalitāti. Ir runa par garīgām lietām. Sekot Kristum nozīmē pilnībā uzticēties un paļauties uz Dievu. Tas cilvēkam bieži vien izrādās pats grūtākais. Tā ir cilvēciskā lepnība, kura negrib nevienam neko prasīt, un tādēļ atzīt Jēzu par savu Pestītāju un glābēju ir samērā grūti. Uzticēšanos pavada nedrošība. Mēs nevaram pilnīgi skaidri zināt, kā Jēzus izmainīs mūsu dzīvi. Un, ja tas būs tā, kā mums tas nepatīk ..? 

Uzticēšanās no mūsu puses ir kā sperts solis uz priekšu. Soli, pa solim – tā arī veidojas ceļš. Kad cilvēks ir nonācis lielās bēdās, tad ir svarīgi tajās nepalikt, bet doties tālāk. Nevis vienkārši kaut kur, bet pie Kristus. Kad ļaudis atvadās no kāda tuva cilvēka, tad svarīgi ir pārlieku ilgi neuzkavēties sērās, bet turpināt dzīvot tālāk. Tā ir sekošana Jēzum.

Ticīgos nav labi dalīt kategorijās, jo tas parasti rada augstprātību un skaudību. Vieni domā par sevi vairāk nekā patiesībā ir, bet citi krīt nevajadzīgā mazdūšībā. Lai mēs labāk saprastu mūsu Sv. Rakstu vietu, mēs ticīgos varētu sadalīt 3 grupās.
Pirmie ir tie, kuri vispār neuzklausa Dieva vārdu. Viņi paiet garām tai vietai, kur sludina Jēzus.
Trešie ir tie, kuri burtiski un tieši saprot Jēzus aicinājumu sekot. Viņi atstāj savus tīklus un laivas jūrmalā un dodas ar Jēzu. 
Otrie ir tie, kas vidū. Viņi dzird Kristus aicinājumu, bet savus tīklus un laivas arī negrib pamest. Bet kā gan var vienlaicīgi palikt pie tīkliem un laivām un arī staigāt kopā ar Jēzu. Tas nav iespējams. Jo vairāk paiet laiks, jo vairāk Jēzus attālinās no mūsu laivām, jo vairāk mēs saprotam, ka mums ir jāizlemj – vai palikt, vai doties līdzi Jēzum. Jo var būt arī tā, ka Jēzus ir jau aizgājis par tālu, mēs viņu vairs neredzam un neredzam arī vairs ceļu.

Piemēram, Bībelē ir minēts kāds farizejs, kas nāca pie Jēzus naktī. Viņam interesēja Jēzus sludinātais, bet viņš baidījās to atklāti izpaust. Jāzeps no Arimatijas, kurš pēc Jēzus nāves izprasīja Pilātam Jēzus miesas. Par viņu ir savādi vārdi sacīti, ka viņš bija Jēzus māceklis, bet tikai slepenībā. Kādam bagātam jauneklim, kurš bija gatavs darīt visu, ko Jēzus pavēlētu, Jēzus sacīja: „Pārdod visu, kas tev ir, izdali nabagiem. Tad Tev būs manta debesīs. Tad nāc un staigā man pakaļ. Jauneklis aizgāja noskumis, jo bija ļoti bagāts.

Garīgās lietas ļoti daudz no cilvēka prasa. Tas nav – dari to, vai nedari šo – tā ir pilnīga paļaušanās uz Dievu. Tā sakot – uzticēt Dievam „sava kuģa stūri”. Garīgās lietas arī ļoti daudz cilvēkam dod. Nekur citur mēs neatradīsim mieru savām dvēselēm, kā sekojot Kristum.

Uzticēšanās ļauj nešaubīgi saņemt Jēzus sludinātos vārdus, ka visi grēki ir piedoti un tu būsi ar mani paradīzē. Sekošana Kristum mūs pavada un svētī šīs pasaules ceļos, un arī, sekojot Kristum, mēs izejam cauri nāves tumsai, pāri nāves bezdibenim un ieejam Dieva apsolītajā mūžīgajā gaismā un dzīvībā.

Āmen
 

 Iesūtīts: 2009.01.25 23:16
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija