Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Lk.2:22-40. 1.Sv.pēc Ziemassvētkiem. 28.12.2008. Katlakalnā (Māc.M.Ziemelis)

Lk.2:22-40. Sv.pēc Ziemassvētkiem. 28.12.2008. Katlakalnā (Māc.M.Ziemelis)

Lk.2:22-40 „Un, kad viņas šķīstīšanas dienas bija beigušās pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, lai to stādītu Tam Kungam priekšā pēc Tā Kunga bauslības priekšraksta: katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts, - un lai nestu upuri pēc Dieva bauslības priekšraksta: vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus. Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu, tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: "Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm." Un Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja. Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, Viņa mātei: "Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas." Un tur bija praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu. Tā arī tai pašā stundā piegāja un slavēja To Kungu, par To runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu. Un, visu pēc Tā Kunga bauslības izpildījuši, tie atgriezās Galilejā, savā pilsētā Nacaretē. Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu..”

Ar Dieva žēlastību un svētību esam pavadījuši Ziemassvētkus un mūsu priekšā stāv gadu mija. Vecais gads iet uz beigām un Jaunais sāksies. Šādā laikā cilvēki mēdz kavēties pārdomās par bijušo un ar jautājošu skatu lūkoties nākotnē. Ko Jaunais gads mums atnesīs?

Šīsdienas Dieva vārds stāsta par diviem veciem cilvēkiem. Annai bija 84 gadi. Par Simeāna vecumu varam spriest no viņa paša sacītā. Kad viņš ņēma Jēzu rokās, viņš sacīja: „Lai nu tavs kalps aiziet mierā, .. jo manas acis ir redzējušās Tavu pestīšanu”.

Vecums nav saldums. Vecums nāk ar slimībām un vārgumu. Zālamans mācītājs par vecumu raksta: „Pienāks tie gadi, par kuriem tu teiksi – man tie nepatīk.” „Kad cilvēks jau baidās arī no katras kalnā kāpšanas un baiļojas pa katru ceļu ejot, kad mandeļu koks gan stāvēs ziedos, bet sisenis jau būs par nastu un līksmība zudīs” (Zāl.māc.12:5)
Cilvēki labprāt mīl kavēties atmiņās par labiem laikiem un iepriecināt viens otru, bet pāri visam paši sevi ar pozitīvām atmiņām un ar zināmu melanholiju noraudzīties uz kādreizējiem laikiem – „Skaista bija jaunība, un tā vairs nenāks”.  
Tagad vairs nav tā spēka, kas bija jaunībā. Kādreiz varēja iet uz ballēm un justies kā karalis lauva un neviens neiedrošinājās ko iebilst. Visas meitenes smaidīja un visi pazīstamie un nepazīstamie glaimoja, un ar godbijību uzlūkoja. Tie tik bija jauki laiki un tā bija dzīve! Tagad vairs tā nav. Smalkjūtīgākie pasmaida un paklusē, bet nepacietīgākie var pat izteikt kādu aizvainojošu vārdu. Tagad atliek nepieklājīgos kaunināt un brīdināt, ka Dievs sodīs, ja viņi negodās vecākos cilvēkus.
Arī dāmas mēdz atcerēties pie kafijas tases savu jaunību. Cik skaisti bija toreiz, kad visi puiši atskatījās un vēlējās izpatikt, pieglaimoja un vēlējās iepazīties. Bija jāatraida tik daudzi piedāvājumi uz randiņiem. Puiši bija kā traki, un draudzenes apskauda, bet nekā nevarēja padarīt. Tad viņa bija kā karaliene. Tie bija skaisti laiki! Bet tagad ir veco cilvēku pansionāts, vai arī maza istabiņa pie mazbērniem. Ja vēl būtu liela pensija ... 
Vecums nav nekāds saldums!
Lieliem darba rūķiem, kuriem visa dzīve ir ieguldīta kādā profesijā, ir grūti aiziet pensijā. 
Ir interesanta filma ar aktieri Džeku Nikolsonu galvenā lomā. Filmas nosaukums - „Par Džeku”. Filma sākās ar to, kā kādu firmas darbinieku Džeku aizvada pesnijā. Pārējā filma ir par to, kā viņam ir sadzīvot ar šo jauno stāvokli, kad vairs nav jādodas uz darbu, kad viņam neprasa padomus un viņš nav nozīmīgs. Tas, kurš pēc viņa izpilda viņa kādreizējo darbu, to visu dara pilnīgi savādāk, un jāatzīst, ka viņam tas daudz labāk padodas. Dostojevskis: par kādu sava darba varoni rakstīja – šis virsnieks bija uzkalpojies, apzinājās savu stāvokli, ka bija samērā daudz sasniedzis, bet vēl labāk viņš apzinājās to, ko viņš nekad nesasniegs.

Piemēram, senie romieši uzskatīja, ka cilvēks ir pilnbriedu sasniedzis vīrietis vai sieviete, kurš gudrs, spēcīgs un pievilcīgs. Šajā ziņā bērni vēl nav cilvēki un vecie vairs nav cilvēki.
Sv. Raksti mums māca ko citu par vērtību. Dieva bauslība, tradīcijas un apsolījumi attiecas uz visiem - kā uz jauniem tā arī uz veciem.

Šīsdienas Bībeles vārdā zīmīgā veidā sastopas visas trīs cilvēku paaudzes. Mēs to varam iztēloties pat kā gleznu: Jauni cilvēki stāv izbrīnīti. Tie ir Jāzeps un Marija. Sirmais Simeāns apgarotu sejas izteiksmi tur savās rokās zīdaini. Šī glezna pasaka ko svarīgu par cilvēku.

Katrs vecums ir svētīts. Katrā vecumā ir savs skaistums. Katram vecumam ir savas vārgās un savas stiprās puses:

Bērni ir mazi un gandrīz neko nesaprot no pieaugušo dzīves un patstāvīgi gandrīz neko nevar paveikt. Viņiem ir tikai vēl jāmācās un jāaug. Taču Bībelē rakstīto viņi uztver tieši un bez šaubām. Piemēram, stāstu par Betlēmes kūtiņu, eņģeļiem un Austrumu gudrajiem viņi pieņem tieši tā, kā tas tiek stāstīts. Pieaugušajam tas dažkārt izklausās pēc pasakas. Tādēļ Jēzus stādīja bērnu kā priekšzīmi ticībai: „Ja jūs netopat kā bērni, jūs nenāksit Dieva valstībā.”
Vecie cilvēki grūti, vai pat vispār nepiemērojas līdzi jaunajam un modernajam. Pasaule mainās strauji un viņi vairs netiek pārmaiņām līdzi un tādēļ cenšas pārējos bremzēt. Viņiem ir dzīves pieredze. Viņu lūgšanas un svētība ir stipra un vērtīgas. 4.bauslis saka: Tev būs savu Tēvu un māti godāt, lai Tev labi klājās un tu ilgi dzīvo savā zemē. 
Jaunie - cilvēki spēka gados, bieži mēdz savā straujumā 9 reizes patraukties garām svarīgajām savas dzīves lietām. Viņi jūt savu spēku, bet tādēļ neievēro daudz dziļāku, klusāku un lielāku spēku nekā viņu prāts un muskuļi.

Kādreiz veci cilvēki saka – mans laiks ir pagājis un es savu esmu nodzīvojis. Es neko vairs savā dzīvē nevaru mainīt, lai meklē un cīnās jaunie. Vecums ir vēl pēdējā iespēja savā dzīvē mainīt svarīgāko – sākt ticēt Pestītājam Jēzum Kristum. Paspēt vēl iekāpt pēdējā vagonā. Vecajiem liekas, ka nāve viņiem ir daudz tuvāk nekā jauniem cilvēkiem, lai gan tas tā nav. Nemaz neņemot vērā nelaimes gadījumus, jaunie īstenībā var aiziet ātrāk par vecajiem. 

Ap. Pāvils saka, ka nāve nav būtiska. Nāve ir acumirklis, kad mēs tiekam pārvērsti, pēdējai bazūnei atskanot. Tad mēs topam augšāmcelti jaunajai dzīvībai.
Tas varētu būt līdzīgi kā gadu mija. Tikko bija vecais gads, tad pulkstenis nozvanīja pusnakti un mēs jau esam jaunajā gadā. Gandrīz nenotverams mirklis, kad rītdiena kļūt par pagātni.

Ja nāve nav svarīgākais notikums cilvēka dzīvē, tad arī gadiem nav lielas nozīmes.
Apustulis Pāvils raksta, ka vecais cilvēks mūsos sarūk, bet jaunais cilvēks atjaunojas pēc mūsu Radītāja līdzības. Tas ir jāsaprot tā, ka mūsu fiziskais organisms noveco, slimo un mirst, bet ir kāda būtiska daļa mūsos, kas nemirst un pat nenoveco. Tā gan var sadrupt zem grēku sloga, bet tai jātop atjaunotai ar Dieva Vārdu un Svēto Garu. Garīgais cilvēks nenoveco. Cilvēka dvēsele nebeidzas un nenoveco.

Pravietei Annai bija 84 gadi. Viņa savu nozīmību bija atradusi kalpojot Dievam ar lūgšanām un gavēšanu. Vasarā mēs bijām ekskursijā uz Valmieru un apmeklējām arī Valmieras Sīmaņa baznīcu. Tur mūs sagaidīja kāda ļoti sirsnīga un ticīga kundze gados. Viņa mums stāstīja par baznīcu un deva arī ticības liecības, un tad viņa piedāvāja mūs pavadīt, uzkāpjot baznīcas tornī. Viņai cilvēki ir sacījuši, ka viņai tas nav jādara, viņa taču ir sieviete gados, viņa var aizbildināties un cilvēki sapratīs, ka nevar vairākas reizes dienā kāpt kopā ar tūristiem augšā un lejā baznīcas tornī. Bet uz to viņa atbildēja: ja es sacīšu, ka es to nevaru un nekāpšu, tad drīz es patiešām to vairs nevarēšu. Un viņa mūs pavadīja līdz pat pašai augšai.

Arī Simeāns bija ik dienas templī ar savām lūgšanām. Dievs Simeānam bija apsolījis, ka viņš redzēs Pestītāju. Šī doma viņu uzturēja un palīdzēja katru dienu celties un doties uz Templi. Ja šī apsolījuma nebūtu, vai viņš būtu vēl tik dzīves stiprs, kā mums aprakstīts.

Lūgšanas Dieva priekšā ir svarīgs darbs. Aizlūgt var par saviem tuvajiem mīļajiem, bērniem un mazbērniem. Ja kāds no viņiem ir slims, vai grūtībās, tad lai viņam tiek „dubultā porcija”. Aizlūgt vajag par draugiem un īpaši, ja viņi ir grūtībās. Aizlūgt vajag par draudzi, tās garīgo un laicīgo dzīvi. Piemēram, mums nevedas lietas ar jaunā draudzes nama celšanu un baznīcas remontdarbiem. Tur ir vajadzīga aizlūgšanu palīdzība.

Kad Simeāns ņēma rokās Jēzu un pateicās Dievam, tad viņš sacīja: „Lai nu tavs kalps aiziet mierā, jo manas acis ir redzējušas pestīšanu, ko tu esi sataisījis visiem cilvēkiem.” Aiziešana mierā – nomiršana nav gluži pašsaprotama lieta. Tā nav tad, kad nekā vairs nav ko darīt. Cilvēki dažkārt mēdz sacīt, ka arī miršana ir jānopelna. To varētu nedaudz koriģēt, ka pie svētīgas aiziešanas ir jānonāk kā pie jēgpilnas dzīves pēdējā piepildījuma. Punkts iederas tikai tad, kad teikums ir pabeigts. Tas ir prieks, gandarījums un pateicība par Dieva dāvāto nodzīvoto mūžu.

Ja cilvēks ir Dievam kalpojis no visas sirds, ar patiesu pazemību un mīlestību, tad no mūžības atskatoties, var izrādīties, ka tieši šie, vecuma gadi, ir bijusi pati labākā dzīves daļa, kurā viņš visnesavtīgāk un visvairāk ir devis citu labā.

„Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu”

Āmen.

 

 

 Iesūtīts: 2008.12.28 23:09
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija