Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Lk.19,41-48. 8.sv.pēc Trīsvienības sv. Katlakalnā 13.07.2008.(Māc.M.Ziemelis)
Jer.7:1-11 / 1.Kor.10:1-13
Lk.19,41-48. 8.sv.pēc Trīsvienības sv. Katlakalnā 13.07.2008. (Māc.M.Ziemelis)

Lk.19,41-48 “Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: "Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku." Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: "Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, - bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri." Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu.”


Tie, kuri bijuši ceļojumā uz Jeruzalemi, par to stāsta ar aizrautību un sajūsmu. Atrasties Svētajā zemē, kur kādreiz ir staigājis un mācījis pats Jēzus un lielie pravieši, tas laikam ir kas īpašs un pacilājošs.

Jeruzaleme ir kas vairāk, kā tikai pilsēta.

Tā ir simbols ticībai un piederībai.

Šis vārds ir svarīgs gan Vecās Derības ļaudīm, gan kristiešiem.
 

Taču šī svētā un īpašā pilsēta ir arī piedzīvojusi daudz sāpju.
 

Jau ceļojot pa tuksnesi un gatavojoties ieiet Apsolītajā zemē, Dievs tautu brīdināja –
ja jūs turēsiet manus baušļus, tad jūs dzīvosiet, bet ja jūs pārkāpsiet, tad iesit bojā. Un gāja visādi. Tolaik populāras bija kaimiņu pagāniskās reliģijas. Mums šodien ir grūti saprast, kas var būt tik pievilcīgs elku pielūgšanā.

Lai gan tādā pat veidā ir dīvaini tas, ka šodienas cilvēki lasa horoskopus, apmeklē zīlniekus un atrod tamlīdzīgās lietās ko vērtīgu.


Protams, jūdiem tolaik bija arī citādi grēki, bet elkdievība bija lielākā problēma un kļuva arī par posta iemeslu.

Kā kulminācija un pat savā ziņā kā simbols šai situācijai bija ķēniņš Zālamans.
Dievs bija viņam dāvājis lielu varenību, gudrību un bagātību. Zālamanam bija daudz sievu, no kurām daudzas bija politiskās laulības, kas nodrošināja mieru ar kaimiņiem. Pagānu sievas nāca ar savām tradīcijām un reliģiju, un notika, ka mūža beigās Zālamans sāka celt tempļus sievu dieviem un arī pats piedalījās rituālos. Tas Dievam pavisam nepatika. Dievs bija solījis, ka viņa tēva Dāvida nopelnu dēļ Zālamans paliks tronī līdz mūža beigām, bet tad pār zemi nāks posts. Tā tas arī notika. Pēc Zālamana nāves vienotā ķēniņvalsts sašķēlās 2 daļās – Izraēlā un Jūdā, un sāka savā starpā karot.
Tad Asīrija iekaroja, iznīcināja un deportēja Izraēla daļu.   Vēlāk līdzīgs liktenis piemeklēja arī Jūdas daļu. Lai gan Dievs sūtīja praviešus, Jesaju un Jeremiju, tomēr neviens viņos neklausījās. Līdz beidzot Bābeles ķēniņš iekaroja arī Jeruzalemi, tās mūrus sagrāva, skaisto, Zālamana celto templi nopostīja un kulta priekšmetus aizveda uz Bābeli.  

Bija jau pagājis krietns laiks kopš Bābeles trimdas beigām, kad piedzima Jēzus. Tauta bija atgriezusies (lai gan liela daļa tomēr palika dzīvot arī svešumā). Pilsētas mūri bija atjaunoti un templis uzcelts no jauna. Jaunais templis nav bijis tik skaists kā Zālamana celtais, tomēr arī tas bijis iespaidīgs un kļuvis par tautas lepnumu. Arī šajā laikā garīgā un politiskā situācija bija saspringta. Palestīna bija romiešu okupēta. Ja pakļautie kārtīgi maksāja nodokļus, tad romieši viņus netraucēja. Bet jūdiem nepatika svešie saimnieki.  

Kad Jēzus tuvojās Jeruzalemei un Viņa acīm atklājās skaistā Jeruzalemes panorāma, tad Jēzus Gara acu priekšā atklājās arī nākotnes vīzija: izpostītais templis, nogalinātie un nami tā nopostīti, tā, ka nebūs palicis pat akmens uz akmens.
Jēzus to redzot, raudāja.
Vai nav savādas Dieva asaras? Mums šķiet, ka tās ir neiespējamas, jo nav savienojamas ar Dieva visspēcību. Kādēļ Dievam vajadzētu raudāt, jo Dievs, ja vien vēlās, var izdarīt pilnīgi visu? Tomēr Dievs nedara pilnīgi visu. Dievs nedara cilvēka vietā to, kas cilvēkam pašam jādara.  

Jēzus nebija sūtīts kā drauds, bet gluži otrādi – kā palīgs un glābējs.

Vecās Derības, vairākos pārvietojumos Jēzus ir attēlots kā miera nesējs.
Piemēram, 1.Mozus grāmatā ir minēts Salemas ķēniņš (1.Moz.14:18). Vārds „salema”  nāk no jūdu – „šalom”, kas nozīmē „mieru” –Viņš ir „miera ķēniņš”.
Cakarija, pravietodams par Palmu svētdienu, (Jēzus iejāšanu Jeruzalemē uz ēzelīša), raksta: „Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.” (Cah.9:9).

Jēzus nebija apdraudējums, viņš pats bija Dieva piedāvātais izlīguma un miera ceļš.
Viņš patiešām būtu varējis vērst visu par labu, ja vien Jeruzāleme būtu Viņu atzinusi, kā savu miera ceļu.  

Jēzus laikā cilvēki bija kā cilvēki. Bija gan labais, gan sliktais. Bija tieksme pēc patiesības un taisnīguma, piemēram, Jāņa Kristītāja vēsti daudzi pieņēma un arī Jēzus sludināto vienkāršā tauta labprāt uzklausīja. Bet bija arī pieminētas sliktas lietas: mantkārība, laulības pārkāpšana un augstprātība.
Taču tas, kas sagādāja vislielāko problēmu un kas kļuva par klupšanas un piedauzības akmeni bija varmācība.
(augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Jēzu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu.) Piemēram, augstais priesteris par Jēzu saka: „pareizi, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums. Ne garīgiem, ne laicīgiem vadītājiem miers nebija vajadzīgs. Viņi ticēja stigrai rokai un radikālai rīcībai. Tā bija pārliecība, ka ar lielu spēku, līdzekļiem, ietekmi var sasniegt jebkādus mērķus.  

Kas gan tas ir cilvēka dabā? Ja iet labi un cilvēks atspirgst, tad viņš zaudē kontaktu ar Dievu un citiem un kļūst par varmāku. Ja cilvēks nav nospiests uz ceļiem, tad viņš mēģina tapt par kungu. Kādēļ gan nevar būt vienkārši un dabiski – pielūgt to, kuru ir jāpielūdz – visspēcīgo mūžīgo Dievu un savstarpējās attiecībās turēt cieņu un taisnību.  

Farizeji un vadītāji, nejautāja kuram ir taisnība. Vai varbūt viņi ir kļūdījušies un Jēzum ir taisnība? Viņi nevērtēja, ko Jēzus darījis labu vai sliktu. Viņiem Jēzus nepatika un viņi nolēma to nomaitāt.
Bez šaubām, viņi būtu gatavi visus savus ienaidniekus tādā veidā likvidēt, taču viņi arī saprata, ka pret romiešiem nevar spēkoties.

Jēzus bija ārēji neaizsargāts Dieva vārda sludinātājs, bez militāras aizsardzības ar ko pretiniekiem būtu jārēķinās.
Vienīgais vadītājus uzmanīgus darīja tautas pieķeršanās. Ja tauta apvienotos, tad gan varētu klāties plāni, bet ja slepkavību dara uzmanīgi, tad viss izdosies.
Viņi piesprieda Jēzum nāvessodu un to arī panāca izpildītu.
Tas izrādījās vienkārši un viegli.
Bet tieši ar to viņi bija izteikuši spriedumu paši par sevi.
Viņi sevi un savu tautu bija notiesājuši. Viņi bija izvēlējušies nevis miera ceļu, ko piedāvāja Dievs, bet varmācības ceļu. „Kas zobenu ņem, tas no zobena ies bojā” (Mt.26:52).  
Pēc apmēram 40 gadiem, kad Jēzus bija nogalināts, Jeruzaleme sacēlās pret romiešiem, un rezultātā Romas karavadonis Tits aplenca, iebruka un izpostīja Svēto pilsētu, neatstādams tajā akmeni uz akmens. Arī templi izpostīja un cilvēkus nogalināja.  

Kaut tu zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs!
Kaut tu mieru meklētu!   Ikvienam miers ir vajadzīgs.

Cilvēki meklē mieru, bet bieži ne tur, kur tas atrodams.
Cilvēki atrod mieru un drošību lielos iekrājumos, labos draugos un ģimenē. Taču, dažkārt mēdz notikt visādi, gan ar iekrājumiem, gan draugiem un diemžēl arī ar ģimenēm. Tas, kas licies nesatricināms var izrādīties pavisam ļodzīgs, ja iztrūkst stūra akmens.

Citi mieru meklē pudelē un atrod arī. Kad grādīgais lietots, tad vairs nav nekādu satraukumu un problēmu. Bet tas tā ir tikai īsu brīdi. Nākamā dienā viss kļūst sliktāk nekā bijis.  
Tikai tad, ja cilvēks nāk pie Jēzus Kristus, tikai tad viņš iegūst patiesu mieru.
Tikai tad, ja cilvēks nāk pie Jēzus Kristus, tikai tad viņš iegūst patiesu mieru. Tikai Dieva miers ir dziedējošs. 

ūt izlīgušam un saskaņā ar Dievu – tas ir lielākais miera un garīga spēka avots.
 
Jāņa evaņģēlija sākumā ir rakstīts, ka visi, kuri pieņēma Jēzu kā Dieva sūtīto Pestītāju, tiem Dievs deva varu kļūt par Viņa bērniem.
 

Lūdziet un jums taps dots,
Meklējiet un jūs atradīsit,

Klauvējiet un jums taps atvērts.


Ikviens, kurš meklē savu grēku piedošanu, atgriešanos un mieru ar Dievu – to atrod.
 

Vienīgais – Dievs nedara mūsu vietā to, kas ir jādara mums pašiem.  

Kaut tu atrastu un izvēlētos pareizo - to, kas tev pie miera vajadzīgs.  

Āmen.

 
 Iesūtīts: 2008.07.13 23:18
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija