Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Lk.18:9-14. 20.Sv.pēc Vasarsvētkiem sv. Katlakalns. 27.10.2019. (Māc.M.Ziemelis)

Lk.18:9-14. 20.Sv.pēc Vasarsvētkiem sv. Katlakalns. 27.10.2019. (Māc.M.Ziemelis)

Lk.18:9-14
“Un dažiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, bet pārējos nicināja, viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki ienāca templī Dievu lūgt, viens bija farizejs un otrs – muitnieks. Farizejs, nostājies savrup, lūdza tā: Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai arī kā šis te muitnieks; es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu. Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet, sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: šis nogāja savās mājās attaisnots, bet tas otrs ne, jo katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.“

Tieši šāds notikums nekad dzīvē nav noticis. Tā ir mākslīgi konstruēta līdzība un tā ir veidota izaicinoša un aizvainojoša. Šķiet, Jēzus tīšām grib nokaitināt jūdu garīgos līderus. Kādēļ viņam vajadzēja izvēlēties tieši farizeju? Farizeja vietā varēja būt vienkārši “kāds cilvēks” un stāsts būtu daudz mierīgāks, bet viņš stāstīja par farizeju, kuru Dievs neattaisno. Bet muitnieku tika attaisno.

Farizeji visu savu dzīvi bija sakārtojuši pēc Dieva vārda principa, viņu rīcība bija piepildīta ar reliģiozitāti. Un tā nebija tikai tukša reliģiozitāte, bet tai bija saturs. Farizeji lūdza Dievu un gavēja. Viņi ziedoja, viņi darīja labus darbus. Farizeji bija brīvprātīgi uzņēmušies šķīstības noteikumus, kas bauslībā bija paredzēti priesteriem. Viņi visaktīvāk klausījās Jēzu un strīdējās ar Viņu, jo viņiem interesēja teoloģija. Tik dievbijīgi un tik dedzīgi viņi bija. Viņi bija jūdu inteliģences pārstāvji. Tautas labākā daļa. Tas bija cienījami – būt farizeju biedrībā. Jēzus līdzībā šis farizejs netika Dieva priekšā attaisnots! Kā tas ir iespējams? Ar kādām tiesībām Jēzus kaut ko tik pazemojošu runā!

Bet muitnieks tika attaisnots. Muitnieki bija kolaboracionisti. Cilvēki, kuri apzināti, tīši un brīvprātīgi sadarbojās ar okupācijas varu pret savu valsti. Viņi no saviem tautiešiem iekasēja naudu un, atņemot savus procentus, atdeva to romiešu varas iestādei. Turklāt, bija skaidrs, ka muitnieki izvēlējās šādu arodu tikai mantkārības vadīti, lai varētu likt nesamērīgi augstus procentus un paši varētu labi dzīvot. Viņus uzskatīja par tēvzemes un tautas nodevējiem. Kāds seno tuvo austrumu pazinējs skaidroja, kādēļ kādā citā gadījumā muitnieks Caķejs uzkāpa kokā pūļa vidū. Viņš bija maza auguma un nevarēja redzēt pāri ļaužu galvām (Lk.19:2). Bet iemesls bija ne vien tas, bet arī drošības dēļ - lai kāds ļaužu pūlī viņam neiedurtu mugurā dunci. Pūlī slepkavu neatrastu. Pūlis aizietu un uz zemes paliktu nonāvēts Caķejs. Nevajadzēja nemaz personiska rakstura naidu, pietika ar to, ka šis cilvēks bija muitnieks, lai viņu ienīstu un vēlētu viņam visu to sliktāko. Piemēram, jūdu rakstu mācītāji par muitniekiem sacīja, ka viņi nekad neiemantos debesis. Lai iemantotu debesis, vajag gandarīt par saviem sliktajiem darbiem, tas nozīmē – atlīdzināt. Bet muitnieks vairs nevar neatcerēties, cik daudzus viņš ir apkrāpis. Muitnieks bija ļoti negatīvs tēls tā laika jūdu domāšanā. Un lūk – Jēzus līdzībā muitnieks tiek attaisnots. Viņš iziet no tempļa brīvs, nomazgāts, ar mieru sirdī. Kamēr farizejs paliek nekāds.

Vai jūs sevi saskatāt vairāk farizeja vai muitnieka pusē?

Ja farizeja pusē, tad tas ir labi, bet visticamāk, ka jūs tādi tad neesiet, jo farizejam būs grūti atzīties. Lai vai kā, Jēzus šo līdzību stāstīja vispirms farizejiem. Ne vien sava laika farizejiem, bet arī tiem, kas skaistā kolonā nāks vēlākos gadu desmitos un simtos. Jēzus stāsta šo līdzību arī mūsdienu farizejiem. Jā – mums, šodien. Jūs netiksiet templī attaisnoti. Jūs varat lūgt Dievu kaut pašā Jeruzalemē, - tas neko nemainīs, jo attaisnošana notiek Dieva priekšā.

Kādēļ farizejs netika taisnots? Varam ieskatīties viņa lūgšanā. Viņš lielījās, viņa pašapziņa un pašvērtība bija uzpampusi. Vārdos formāli viņš deva godu Dievam, ka nekas no visa nav viņa nopelns: “Paldies Dievs, ka es neesmu zaglis, laupītājs, vai kā muitnieks; ka es varu dot desmito tiesu. Jā tā ir tava, Dievs dāvana un nevis mans nopelns.” Bet šai vārdu virknei klāt bija nelaba smaka. Es un cik es esmu veiksmīgs. Izklausās, ka Dievs ir vēl pat palicis viņam kaut ko parādā. Un ir labs jautājums, vai viņš vispār runāja ar Dievu, vai tīksminājās par sevi?

Muitnieks arī runāja par sevi. Tikai citādi. “Dievs esi man grēciniekam žēlīgs.” Sv.Raksti mums māca: “Satriektu un sagrautu sirdi tu nenoraidīsi.” (Ps.51:19)  Dievam labāk par upuriem patīk satriekts un pazemīgs gars. Kas meklē atgriešanās svētību. Kad grēki izsūdzēti un piedoti, tad it kā liels kalns noceļas no pleciem un sirds kļūst viegla. Ir miers ar Dievu. Draudzīgas attiecības ar Dievu. Prieks un pateicība Dievam, ka viņš ir pieņēmis, dāvājis žēlastību.

No saviem grēkiem nevar nekā citādi tikt vaļā, kā vien nākot pie Jēzus krusta, noliekot tos no sevis Jēzus priekšā. Grēkus nevar aizmirst, tos nevar izārstēt kā slimību – tos var nomazgāt Jēzus asinis, ko viņš ir izlējis par mums. Kristietības mācība ir vienkārša – atgriešanās svētība attaisno Dieva priekšā. Nāciet uz templi, pie Jēzus, pie grēksūdzes, sakiet klusu lūgšanu no savas vietas – Kristus to dzird. Pat visvārgākos čukstus Jēzus dzird. Un viņš izgāja attaisnots. Lūdziet tā, lai arī jūs šodien izietu no baznīcas attaisnoti.

Ar farizejiem ir grūti. Garīgā iedomīga bieži ir necaursitama. Viņi ir sašutuši uz citiem, jo citi neievēro kārtību, nedara ko pareizi, vai arī ir pārāk lieli grēcinieki lai šeit rādītos. Protams, ka baznīcā drīkst ienākt visi, bet, ko tad viņš vai viņa neatgriežas no grēkiem? Kādēļ joprojām nav zīmes, ka viņa dzīve ir izmainīta?
‌Bet par sevi viņi ir citādās domās: “Es gan baznīcu un Dieva vārdu cienu no visas sirds un esmu uzticams un cienījams.” Grūti tādam pateikt: “Draugs tev arī ir vajadzīga attaisnošana Dieva priekšā. Arī tev. Nevis formāli un virspusēji – bet patiesi un dziļi. Un jo vairāk tu domā, ka esi cienīgs, jo mazāk tu tāds esi.” Bet to viņi tāpat nedzird un dusmojas.

Farizejisms ir sava veida ticības slimība, kurā labi, ticīgi cilvēki iekrīt un iesprūst. Dievs grib attaisnot arī farizeju. Dievs mīl arī farizejus, bet farizeji sakrusto rokas uz krūtīm un neņem Dieva žēlastību, kas tiek piedāvāta. Kā lai no tā tiek laukā? Kā lai palīdz?

Ir vajadzīga kāda ārēja spēka, no augšienes, iejaukšanās. Varbūt pat – žēlastības trauma. Flanerijas O’Konoras stāsts ”Atklāsme” brīnišķīgi parāda žēlastības traumu. (Kellers T. Kāpēc gan ticēt Dievam? Ticība skepticisma laikmetā. Luterisma mantojuma fonds. Rīga, 2016.) Spēku no ārienes, kas ir vajadzīgs, lai izkustinātu iesprūdušu un iestagnējušu cilvēku. Stāsts sākās kāda ārsta uzgaidāmajā telpā, kur Turpinas kundze ar vīru un citiem apmeklētājiem gaida vizītes laiku. Turpinas kundze pavada laiku kritizējot un jūtoties pārāka par gandrīz visiem cilvēkiem, lai kāda būtu viņu rase, šķira, ķermeņa uzbūve un temperaments ko pārstāv pārējie pacienti. Viņa ir ļoti pašapmierināta un paštaisna, un tas izklausās ļoti ticami. Stāstā ir parādīts Turpinas kundzes tiesājošais domu gājiens tik labi, ka lasītājam paliek neērti, cik labi tas mums visiem ir pazīstams. Turpinas kundze uzsāk sarunu ar kādu citu sievieti, kura ir atnākusi kopā ar savu meitu Mēriju Greisu, kura lasa grāmatu. Turpinas kundzei runājot, kļūst redzama viņas ārkārtīgā pašapmierinātība un augstprātība. Vārdu plūdiem turpinoties, Mērija Greisa neko skaļi neteikdama saviebj seju un izrāda nepatiku. Visbeidzot Turpinas kundze izsaucas: “Ja mani varētu raksturot vienā vārdā, tad jāsaka, ka esmu pateicīga. Kad padomāju par ko tik es varētu būt kļuvusi, ja nebūtu tāda kāda esmu un par visu kas man piemīt, tad gribas izsaukties: “Paldies Tev Jēzu, ka viss ir noticis tieši tā! Varēja taču būt citādi! Ak, paldies Tev Jēzu, paldies!”

Šajā brīdī Mērija Greisa vairs neiztur un sviež Turpinas kundzei ar grāmatu (Kuras nosaukums starp citu ir “Cilvēka attīstība”), trāpot viņai acī. Viņa metas pāri galdam un sāk žņaugt Greisas kaklu. Tad Greisai sākas epilepsijas lēkme, kamēr pārējie cenšas viņu savaldīt, satriektā Turpinas kundze noliecas pie viņas un vaicā piesmakušā balsī: “Ko tu man vēlējies teikt?” un aiztur elpu it kā kādu atklāsmi gaidot. Vienā ziņā viņa gaida atvainošanos, bet sāk apzināties, ka šī meitene ir Dieva žēlastības vēstnese. Mērija Greisa viņu uzlūko un saka: “Ej atpakaļ uz elli, no kurienes esi nākusi, tu, vecā kārpainā cūka!” Atklāsme bija sasniegusi mērķi. Vēlāk, kad Turpinas kundze palika viena ar savām domām pašas cūku fermā, viņa dusmās vērsās pie Dieva: “Kāpēc Tu man sūti šādu vēsti! Kā es varu būt cūka un reizē es pati? Kā es varu būt no elles un reizē glābta? Šajā rajonā nav nevienas padibenes, kam es neesmu palīdzējusi. Katru dienu es strādāju un rāvos melnās miesās un darbojos baznīcā. Ja Tev labāk patīk padibenes, tad ej pats un savāc viņus. Es taču varētu atļauties nestrādāt. Varētu vazāties pa ielām, dzerot lētu alu spļaut katrā peļķē. Es tik tiešām varētu kļūt neganta.” Visbeidzot dusmu lēkmē viņa kliedza uz Dievu: “Ko tu vispār no sevis iedomājies!” Šajā brīdī rietēja saule un viņa pie debesīm ieraudzīja purpursarkanu gaismas strēli. Šī gaisma viņas acu priekšā uzbūra vīziju. Viņa ieraudzīja plašu iekārto tiltu, kas no zemes slējās pāri liesmojošam uguns laukam. Uz tilta lieli dvēseļu pūļi devās debesu virzienā. Tur bija bariem padibeņu, neskaitāmi dīvaiņi un plānprātīgie, kas klaigāja, plaukšķināja un lēkāja kā vardes. Taču gājiena noslēgumā viņa atpazina cilvēku grupu, kurai līdzīga bija viņa. Šiem ļaudīm vienmēr tika dots pietiekami, lai ar Dieva doto saprātu visu pareizi lietotu. Viņi ļoti cienīgi soļoja aiz citiem, kā vienmēr pašapzinīgi un lepni par savu priekšzīmīgo stāju, veselo saprātu un cienījamo uzvedību. Viņi vienīgie ievēroja kārtību. Tomēr, raugoties šo ļaužu pārsteigtajās un saviebtajās sejās, viņa pamanīja, ka pat viņu tikumi izplēnēja liesmās. Pēc brīža vīzija bija pagaisusi.” Cik radikāla doma! Pa priekšu dodas “dīvaiņi un plānprātīgie.”

“Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai arī kā šis te muitnieks; es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu.”, sacīja Farizejs.“

Vai jūs sevi saskatāt vairāk farizeja, vai muitnieka pusē? Ja kā farizeji, tad ir vērts negaidīt dziedinoši šokējošu atklāsmi, bet censties uz sevi palūkoties caur šīs līdzības prizmu. Varbūt tad pamanīsim savu garu nostājušos savrup no citiem, ar lepni paceltu galvu un rokām uz Dievu. Varbūt tad, kā spogulī ieraudzīsim no elles nākušo veco, kārpaino cūku. Ieraudzīsim, ka šī līdzība stāsta par mums nevis lai mūs iznīcinātu, aizvainotu bet atpestītu, lai ļautu turpināt - cilvēka attīstību.

Nevajag nostāties savrup, bet vajag nostāties blakus muitniekam, jo pie viņa ir taisnošana. Un no sirds lūgt: “Es neko vairāk neesmu darījis, kā bija mans pienākums. Manī nav nekā tāda, kādēļ Tu mani vairāk sargātu, žēlotu un svētītu nekā pārējos. Palīdzi tiem, kas ir ciešanās, gara tumsā, grēku važās. Palīdzi tiem, kas tveras pie tavas žēlastības, līdzīgi kā šis muitnieks. Un esi arī man grēciniekam, grēciniecei žēlīgs.”

Attaisnošana Dieva priekša ir paradīzes vārti. Tur sākas debesis, Dieva dāvanas, Viņa klātbūtne, vadība un apsardzība.

Vai tu esi attaisnots Dieva priekšā? Vai tev ir svarīgi tādam būt? Vai tu vēlies to iegūt? Tad saki to tādā garā, kā muitnieks. Un tu saņemsi. “Kas pats pazemojas tiks paaugstināts: saka Jēzus. Esi pazemīgs Dieva priekšā un tu saņemsi. Jo Dievs jau to ir Tev nosūtījis. Tā jau ir pienākusi garīgā pasta nodaļā un tu vari to saņemt. Kristus ir miris par tevi pie krusta un tu esi attaisnots. Šī vēsts tev noteikti ir jāsaņem un noteikti tai ir jāatsaucas. “Jāuzraksta” sūtītājām pateicība.

Āmen.

 Iesūtīts: 2019.10.29 09:43
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija