Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Mt.21:33-46. 18.Svētdiena pēc Vasarsvētkiem 08.10.2017

Mt.21:33-46. 18.Svētdiena pēc Vasarsvētkiem 08.10.2017

„Klausieties citu līdzību! Reiz kāds nama saimnieks iestādīja vīnadārzu, to iežogoja, ierīkoja vīnspaidu, uzcēla torni un izdeva dārzu vīnkopjiem, bet pats aizceļoja. Kad pienāca augļu ienākšanās laiks, viņš aizsūtīja savus kalpus pie vīnkopjiem, lai tie saņemtu no viņiem augļus. Vīnkopji, sagrābuši šos kalpus, citus piekāva, citus nosita, vēl citus nomētāja akmeņiem. Tad viņš sūtīja citus kalpus, vairāk nekā iepriekš, taču arī ar tiem viņi darīja tāpat. Tad nama saimnieks sūtīja pie tiem savu dēlu, domādams: no mana dēla tie taču kaunēsies. Bet vīnkopji, viņa dēlu ieraudzījuši, runāja savā starpā: šis ir mantinieks! Ejam, nonāvējam viņu – un mantojums būs mūsu. Un, viņu sagrābuši, tie izmeta viņu ārā no vīnadārza un nonāvēja. Kad atnāks vīnadārza saimnieks, ko viņš darīs ar šiem vīnkopjiem?” Tie atbildēja: “Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nonāvēs un izdos vīnadārzu citiem vīnkopjiem, kas viņam atdos augļus laikus.” Tad Jēzus tiem jautāja: “Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos? –

Akmens, ko nama cēlāji atmetuši,

ir kļuvis par stūrakmeni;

tas ir Kunga darbs

un brīnums mūsu acīs. –

Tādēļ es jums saku: Dieva valstība jums tiks atņemta un atdota pagāniem, kas nesīs augļus. Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz kuru tas kritīs, to tas satrieks putekļos.” Virspriesteri un farizeji, dzirdēdami viņa līdzības, saprata, ka viņš runājis par tiem. Tie gribēja viņu sagūstīt, bet baidījās no ļaudīm, jo tie turēja viņu par pravieti.”

 

Vai ievērojāt, cik daudz šajā rakstu vietā ir vardarbības?

Nekrietnie vīnkopji nomētāja saimnieka kalpus akmeņiem, piekāva, citus nonāvēja. Arī īpašnieka dēlu - mantinieku tie nogalināja. Savukārt vīna kalna īpašnieks nepalika parādā. Viņš lika bez žēlastības tos nonāvēt. Tālāk Jēzus runā par īpašu stūra akmeni, kas ir brīnums. Bet arī šeit - kas uz šo akmeni kritīs, tas sašķīdīs, bet uz kuru tas kritīs, tas sašķīdīs putekļos. Virspriesteri gribēja Jēzu gūstīt, bet baidījās no citas varas, kas bija lielāka nekā viņiem. Ja tauta savā vardarbībā vērsīsies pret viņiem, tad tiem klāsies plāni.

Kādēļ cilvēki domā, ka ar vardarbību var ko atrisināt? Droši vien tādēļ, ka tas izskatās kā ātrākais un efektīvākais risinājums. Iebrukt, iekarot svešu zemi. Kad starptautisks tracis norimis, tad kas paņemts, tas paņemts. Visi ar to samierinās. Ja kāds ko iebilst, tas tam parāda dūri un viņš vairs neiebilst. Vieglāk taču mezglu nevis atšķetināt, bet pārcirst. Bet šāda izvēle dod īslaicīgu risinājumu un, galu galā, rada lielāku vardarbību. Par to ir šīsdienas stāsts. Ko gan vīnkopji panāca? Viņi izraisīja pār sevi vēl lielāku vardarbību un naidu. Kad tiek sūtīta soda brigāde, tad cieš arī tādi, kuriem nav bijis nekāda sakara ar konfliktu. Vardarbība neatrisina pēc būtības, bet rada varmācību arī tajā nozīmē, ka veido un uztur varmācības filozofiju. Pat, ja arī izdotos nogalināt visus pretiniekus un viņu ģimenes, tā, ka nepaliktu neviena, kurš varētu atriebties, tad tomēr uzvarētāji ir iemācījušies kā lietas tiek kārtotas. Diktatoru var gāzt kāds cits varenāks un nežēlīgāks diktators, iznīcinot iepriekšējo.

Zīmīgi, ka Jēzus izstāstītajā līdzībā ir taisnīguma grauds. Lai gan tam tur nevajadzētu būt, bet tas tur ir. Klausītāji, kuri ir dzirdējuši šo līdzību atzīst, ka vīna kalna kungs rīkojas pamatoti taisnīgi, nogalinot šos nelietīgos kalpus. Patiešām, vai tad viņi to nebija pelnījuši? 

Vardarbības pirmais gadījums ir aprakstīts 1.Mozus grāmatā neilgi pēc grēkā krišanas stāsta. Kains kļuva skaudīgs uz brāli Ābelu un to nogalināja (1.Moz.4.) un vardarbība vairs neatkāpās no cilvēku dzimuma. Visdažādākās formās, kvantitātē, alkatīgu vai labu mērķu vārdā tā kļuva par cilvēces dzīves pavadoni. Vardarbības tēma ir aktuāla Bībelē un īpaši jau Vecajā Derībā. Daudzi to pat min kā iemeslu nepatikai pret ticību. Ja mēs lūkojamies uz mūsdienu civilizēto un izglītoto pasauli, tad nevarētu teikt ka tajā ir mazinājies šis postošais un tumšais spēks. Ir ērti runāt par kaut ko, kas noticis pirms daudziem gadsimtiem, vai vismaz par mūsdienu lieliem politiskiem, militāriem konfliktiem, lai nebūtu jāredz to kas notiek mūsu “degungalā”. Piemēram, vīrs sit sievu, bet neviens to nezina. Viņa vienmēr ir sakopusies un labi izskatās. Pat ejot uz vietējo veikaliņu ir glīti uzklāta kosmētika. Kad ģimene iziet sabiedrībā, viņi tik jauki izskatās, ka nevienam pat prātā nevar ienākt, kas patiesībā mājās notiek. Piemēram, bērns, kurš skolā stāsta, ka zilumus un nobrāzumus ir dabūjis pakrītot, jo baidās ka viņu varētu izņemt no ģimenes un ievietot internātā. Vardarbība pieņem dažādas formas. Piemēram, pastāv vardarbība sociālajos tīklos. Ir pusaudži, kas ir novesti līdz pašnāvībai piedzīvojot agresivitāti, naidu, izsmieklu arī šādā virtuālā vidē. Bībele nestāsta pasakas par kādu laimīgo zemi, kur neviens nestrīdas.Šī Jēzus līdzība stāsta par mūsu pasauli. Tā ir mūsu dzīve 

Taču dilemma šajā visā lietā ir tā, ka bez vardarbības, jeb varas lietošanas šī pasaule nemaz vairs nevar pastāvēt. Būtu neiedomājami aicināt atvērt cietumus, atlaist policiju un atteikties no bruņotajiem spēkiem un tad cerēt, ka cilvēki kļūs labāki. Tas būtu neprāts. Izveidotos citādas varas struktūras. Tādēļ apustulis Pāvils raksta, ka valsts ir Dieva kalpone, kas nes zobenu – varu un tiesības uzturēt taisnību, sodīt netaisnību un aizstāvēt. Grēku nav vienkārši atrisināt. Nevar doties uz to laiku, kad tas pirmo riezi notika un izlabot. To nevar arī atrisināt, dzīvojot šīs pasaules sistēmā, jo mēs paši esam daļa no notiekošā. To var atrisināt tikai kāds, kurš ir ārpus notiekošā. To nav iespējams atrisināt cilvēkam, bet vienīgi Dievam.

Jēzus Kristus kā gaismas stars nāca šīs pasaules vardarbības tumsā.  Viņa mācība bija kas pilnīgi cits. Tā neiederējās šīs pasaules pierastajās likumībās. Piemēram, ja tev sit pa vienu vaigu, tad pagriez otru; Ja atņem svārkus, atdod viņam arī mēteli. Jums nebūs pretī stāvēt ļaunam, bet uzvarēt ļaunu ar labu. (Mt.5.nod.) Šī mācība šķiet radikāla, nereāla, it kā būtu nākusi no citas pasaules. Tanī pat laikā – dvēseles dziļumos mēs sajūtam, ka tieši tā būtu pareizi. Tādai jābūt dzīvei – bez varmācības, ar izlīgumu un mieru. Jēzus, mirdams pie krusta parādīja citu ceļu. Viņš pat nenolādēja savas slepkavas, bet aizlūdza par tiem: “Tēvs, piedod, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lk.23.) Laulības pārkāpēju viņš izglāba no nāves soda. (Jņ.8.) Apustulim Pēterim, kurš bija gatavs cīnīties ar zobenu, lai aizstāvētu savu skolotāju, Jēzus neatļāva tā rīkoties. (Mt.26.)

Kas ir stūra akmens, Dieva darbs un brīnums? Stūra akmens satur kopā velves. Bez tā celtni nav iespējams pabeigt. Caur Jēzu Kristu būtu iespējams ko vērst par labu, bet viņš tika atmests kā neiederīgs, kā bīstams noziedznieks. Jēzus apturēja vardarbību. Viņš nekļuva par zaudētāju. Viņš neatkāpās no savas mācības un saviem principiem, bet Viņš arī nesauca palīgā eņģeļu leģionus, lai atriebtu netaisnību (Mt.26:53).

Šāda Jēzus rīcība bija nevardarbīga pretošanās. Piemēram Mahatma Gandijs ar nevardarbīgas pretošanās metodi ne vien veicināja Indijas neatkarību no Anglijas koloniālisma, bet arī koloniālisma izzušanu visā Eiropā. Ir apbrīnojami, ka šādā veidā ir iespējams ko izcīnīt, lai gan tas šķiet nereāli!

Tikai nedaudziem ir dota iespēja ietekmēt pasaules norises, bet mēs varam izmainīt to, kas notiek mūsos pašos un mūsu apkārtējos cilvēkos. Jēzus runāja par “tuvāko”. Tas nav radinieks, vai mums simpātisks cilvēks, bet gan cilvēks, kurš mums ir tuvu. Būt ļaunam vai tiekties uz labo ir katra cilvēka paša ziņā. Lai vardarbība nevalda mūsu sirdīs un prātos.  Īpaši jau paši savās ģimenēs – tur nav vietas vardarbībai. Tā nedrīkst tapt vērsta ne pret dzīvesdraugu, ne pret bērniem vai vecākiem. Ja tā ir noticis un tas atkārtojas, tad upurim ir jāmeklē palīdzība ārpusē, kaut jāuztic sava bēda kādam labam draugam, vai jādodas uz krīzes centru, jo vienam pašam izrauties no vardarbības lokiem ir ļoti grūti. Ja paši esam palaiduši rokas, vai teikuši ļaunus vārdus, tad tas ir rūgti, rūgti jānožēlo un jālūdz piedošana, gan Dievam, gan upurim, gan jādodas uz privātu grēksūdzi. Mēs varam strādāt lai mainītu savu izturēšanos, valodu un domāšanu.

Svētie Raksti mums sniedz daudzas pamācības: Piemēram, Zālamans par varmākām un laupītājiem saka: “Mans bērns, neej ar viņiem vienu ceļu, virzi savus soļus projām no viņu tekas!” (Sal.pam.1:10-18). Pāvils: “Neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu, bet centieties labu darīt visiem, īpaši ticības biedriem” (Gal.6:10). “Paēdini, padzirdini savu ienaidnieku. Tā sakrāsi uz viņa galvas kvēlojošas ogles. Uzvariet ļaunu ar labu” (Rom.12:20-21).

Mēs ticam, ka Dievs joprojām valda jau šajā pasaulē. Viņš atlīdzina labo. Viņš aizstāv un pasargā.  Dievs soda varmākas. Arī tos kas slepenībā dara varas darbus un domā, ja tie nav pieķerti un atklāti, tad neviens to nezina. Ir viens debesīs, kas visu zina (Ps.64.). Dievs aizstāv tos, kuriem ir pāri nodarīts, viņš aizstāv bāreņus un atraitnes (Ps.146).

Luters lietoja savdabīgu terminu, lai to apzīmētu – tas ir Dieva “svešais darbs”. Dievam nepatīk varas darbi. Dievs to pieļauj. Viņš atļauj cilvēkam pašam iekrist lamatās, ko viņš citam izlicis – iekrist bedrē, ko pats izracis citam. (Sal.pam.26:27) Dievs soda vienu zagli ar otru zagli un vienu varmāku ar vēl lielāku varmāku. Svešais darbs tas ir tādēļ, ka Dievam nepatīk sodīt. Dieva īstais darbs ir svētība un mīlestība. To Dievs dāvā bagātīgi tiem, kas viņu mīl un tur viņa baušļus.

Tie, kas nes labus augļus, tos Dievs aicina savā vīna kalnā kā jaunos strādniekus – palīdz tiem, stiprina, apbruņo un atgādā, lai tie vēl vairāk augļu nestu.

Āmen

   
 Iesūtīts: 2017.10.10 07:45
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija