1.Sam.16,1-13, Laetare, Katlakalns, 26.03.2017. (Māc.M.Ziemelis)
1.Sam.16,1-13,
Laetare, Katlakalns, 26.03.2017. (Māc.M.Ziemelis)
“Kungs teica
Samuēlam: “Cik ilgi tu sērosi par Saulu, tādēļ ka es esmu atmetis viņu no
valdīšanas pār Israēlu? Piepildi ragu ar eļļu un ej – es tevi sūtu pie
betlēmieša Jišaja, jo es esmu izraudzījies ķēniņu no viņa dēliem.” Samuēls
teica: “Kā lai es eju? Sauls to padzirdēs un mani nokaus.” Un Kungs teica: “Ņem
līdzi teli un saki: es esmu nācis upurēt Kungam. Aicini Jišaju līdzi upurēt, un
es tev teikšu, kas jādara. Svaidi man to, kuru tev norādīšu.” Samuēls darīja,
kā Kungs teica, gāja uz Betlēmi, un pilsētas vecajie izbijušies nāca viņam
pretī un vaicāja: “Vai tu nāc ar mieru?” Viņš atbildēja: “Ar mieru! Es esmu
nācis upurēt Kungam. Šķīstieties un nāciet upurēt kopā ar mani.” Un viņš
svētīja Jišaju un viņa dēlus un aicināja viņus līdzi upurēt. Kad tie atnāca,
viņš ieraudzīja Elīābu un nodomāja: “Patiesi, viņa svaidītais ir Kunga
priekšā.” Bet Kungs atbildēja Samuēlam: “Neraugies uz viņa izskatu un dižo
augumu – viņu es esmu atmetis. Jo es neskatos tā kā cilvēki. Cilvēks raugās ar
acīm, bet Kungs redz sirdī.” Tad Jišajs aicināja Abīnādāvu un lika viņam nākt
Samuēla priekšā, bet tas teica: “Arī šo Kungs nav izvēlējies.” Tad Jišajs lika
nākt Šammam, bet Samuēls teica: “Arī šo Kungs nav izvēlējies.” Tā Jišajs lika
saviem septiņiem dēliem nākt Samuēla priekšā, bet Samuēls teica Jišajam: “Kungs
nav izvēlējies nevienu no šiem.” Un viņš jautāja Jišajam: “Vai šie tev ir visi
zēni?” Tas sacīja: “Vēl palicis jaunākais. Redzi, viņš gana avis.” Un Samuēls
teica Jišajam: “Sūti pēc viņa, mēs neko nesāksim, iekams viņš nebūs atnācis.”
Tad viņš lika to atvest, un tas bija sārtvaidzis skaistām acīm un glītu augumu.
Un Kungs teica: “Celies, svaidi viņu, jo tas ir viņš!” Samuēls ņēma eļļas ragu
un svaidīja viņu brāļu priekšā, un Kunga Gars spēji nāca pār Dāvidu kopš tās
dienas un turpmāk. Bet Samuēls cēlās un gāja uz Rāmu.”
Tims Genārs grāmatā
“Stiprāks par naidu” piemin kādu priesteri, kurš mēdza jautāt “Kā jūtas tava
sirds?”. Kad viņš satika pazīstamus cilvēkus, pēc apsveicināšanās mēdza uzdot
šo jautājumu: “Kā jūtas tava sirds? Kā tavai sirdij klājas?” Citreiz viņš
uzlika plaukstu uz krūtīm un jautāja – “Saki draugs, kā klājas tavai sirdij?” Viņš nejautāja par
sirds fizisko veselību, lai gan arī to ir vērtīgi pa laikam pārbaudīt, bet runa
bija par garīgo sirdi. To, ko mēs ar to saprotam: dvēseli, sirdsapziņu, iekšējo
cilvēku, Dieva cilvēku mūsos...
Patiešām, kā šobrīd klājas
tavai sirdij?
Cilvēku skatieni ir
bieži pievērti ārējām lietām. Tie neraugās dziļi.
Piemēram, viena no
lietām, kas daudzus mūsdienās interesē, ir panākumi. Kurš gan nevēlas būt
panākumiem bagāts veiksminieks. Piemēram, veiksmīgs uzņēmējs, kultūras
darbinieks, ārsts, mākslinieks, mācītājs vai kas cits.
Daudzi kristieši savu
mērķu sasniegšanai spēku atrod kristietībā. Tas izdodas, ja Dievs svētī, ja
Dievs palīdz. Kad ir piedzīvota svētība, tad kristieši liecina citiem, ka Dievs
viņu dzīvē ir daudz laba darījis. Cik varens un labs ir Dievs! Viņi dod Dievam
savus solījumus, dod 10 tiesu no saviem ienākumiem un uzticas Dievam vēl drošāk.
Šīsdienas Dieva vārds
mums atgādina vēl kādu svarīgu patiesību: Dievs neskatās virspusēji. Cilvēki
raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdi.
Šī rakstu vieta no
Vecās Derības mums stāsta par 2 Izraēla ķēniņiem - Saulu un Dāvidu.
Sauls bija liela auguma, spēcīgs, skaists
un visā Israēlā nebija neviena vīra, kas būtu bijis labāka izskata nekā viņš. Veselu
galvas tiesu viņš bija lielāks kā pārējie. Kad Dievs viņu aicināja par
ķēniņu viņš bija jauns un nedrošs. Viņš bija paslēpies starp mantu kravām. Par
Saulu ir rakstīts kas svarīgs. Kad pravietis Samuēls bija svētījis Saulu, tad Dievs pārmainīja viņa sirdi; un visas tās
zīmes piepildījās tanī pat dienā (1.Sam.10:9).
Sauls daudzus gadus kalpoja kā ķēniņš. Viņa vadībā bija izcīnītas
daudzas kaujas Izraēla tautai par labu. Ar laiku kaut kas mainījās Saula attieksmē
pret Dievu un pravieti Samuēlu. Piemēram, Samuēlam bija jāuzmanās, lai Sauls
viņu nenogalina. Šādām bailēm un šaubām nevajadzēja rasties. Kaut kas bija
mainījies. Un tad ir rakstīts, ka Dievs Saulu atmeta. Dievs atmeta to ķēniņu,
ko pats bija izraudzījis. Tas izklausās biedējoši, pat netaisnīgi, nepateicīgi,
despotiski. Nepareizi saprotot, Dievs var šķist netaisns. Taču Dievs ir vienmēr
taisns un labs. Viņš brīdina ikvienu, un īpaši kristieti, lai nekrītam pārlieku
pašpaļāvībā un nenocietinām savas sirdis pret Dieva Garu.
Atklāsmes grāmatā tas
pats ir teikts citādiem vārdiem: “Man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu
pirmo mīlestību”(Atkl.2:4). Proti, pirmo mīlestību uz Dievu, ticības prieku,
vienkāršību, uzticēšanos. “Tad nu iekarsies un atgriezies” (Atkl.3:19). Nebija vairs svarīgas Saula
senās uzvaras vai nākotnes spožās perspektīvas, jo viss varēja mainīties visneparedzamākajā
veidā. Svarīga ir tagadne un
Tava sirds Dieva priekšā. Vai esi ko mācījies no
savām uzvarām, panākumiem, iekarojumiem? Vai zaudējumi, pazemojumi, neveiksmes
ir tuvinājušas tevi Dievam? Dievam nav prieka par vīru muskuļiem, vai ātrajiem
zirgiem… Pasaules varenie Dievam neiedveš bijību. (Ps.147:10) Gluži otrādi –
Dievam patīk aicināt un lietot to, kas cilvēku acīs ir necils: Vai tas ir jauns zēns,
Sauls, kuram jākļūst par ķēniņu un kurš nedrošībā ir paslēpies starp mantām. Vai tas ir jaunais
ķēniņš Zālamans, kurš atzīstas Dievam, ka ir vēl jauns un nezina kā ienākt un
iziet un kā gan viņš varēs tikt galā ar lielo Izraēla tautu. Vai Mozus, kuram
jādodas pie verenā faraona un vienīgā drošība, kas viņam dota ir Dieva
apsolījums – es būšu ar tevi. Dievam patīk jaunava Marija
– vienkāršu ļaužu meitene, kas pazemībā pieņem eņģeļa vēsti. Jo Dievs lūkojas citādi
nekā cilvēki. Dievs redz tālāk un vairāk nekā cilvēki.
Arī stāts par jaunā
ķēniņa Dāvida izraudzīšanu
mums vēstī to pašu. Pravietis Samuēls tika sūtīts pie Jišaja, kuram bija 8
dēli, lai izvēlētos ķēniņu. Pirmais no tiem bija Elīābs ar iespaidīgu izskatu un
dižu augumu, bet Dievs Samuēlam teica, ka šis nav īstais. Tad Samuēla priekšā
tika vests Abīnāvads, bet arī tas nebija izraudzītais. Tā visi 7 dēli bija stāvējuši
pravieša priekšā un neviens no viņiem nebija nākamais ķēniņš. Tad izrādījās, ka
ir kāds aizmirsts - jaunākais, par kuru pat tēvs nebija domājis, ka viņš varētu
būt pretendents uz ķēniņa troni. Bībele mums viņu jauki apraksta: “Dāvids bija sārtvaidzis
skaistām acīm un glītu augumu. Un Kungs teica pravietim: “Celies, svaidi viņu,
jo tas ir viņš!””
Stāstā par Dāvida
aicināšanu ir bagātīga pamācība, ja tik mēs esam gatavi un gribam to pieņemt. Mēs
varam nopūlēties ar kādu jautājumu. Piemēram, meklējot, kas gan varētu
iekustināt draudzes dzīvi? Vai savā darbā, biznesā, vai attiecībās meklēt
pareizo risinājumu, meklēt īsto... Mums ir savs redzējums, ieceres, plāni, bet
Dievs vēlāk parāda pareizo atbildi tur, kur ārēji nekas nelikās cerīgs.
Tas nenozīmē, ka mums
nekas nebūtu jādara. Samuēls negaidīja mājās, kamēr Dievs noliks viņa priekšā
īsto ķēniņu. Viņš gāja pie Jišaja, jautāja un meklēja. Arī Dāvids veica savus
pienākumus - ganīja avis. Dievs redz cauri šīs pasaules piesārņojumam īsto
vērtību un ved mūs pie tās.
Ne ārēji panākumi, forma, bet tieši sirds
pārveide un izmaiņa ir galvenais mērķis un svarīgākā lieta, ko Dievs vēlas. Tas ir Dieva projekts
šajā pasaulē. Tādēļ viņš mīl cilvēkus, Tādus viņš mūs ir radījis.
Šobrīd ir gavēņa
laiks. Gavēnis nav tikai ārēja rosīšanās- kaut ko ēst vai neēst , darīt vai nedarīt.
Bet svarīgais jautājums, vai gavēnis maina tavu sirdi? Vai tā kļūt jūtīga pret
Dieva Garu? Vai tā kļūst žēlsirdīga, Dieva bijīga?
Jēzus atver cilvēka
sirdi. Jēzus piedošana un mīlestība pārvar visus šķēršļus. Jēzus dievišķā
mīlestība, vai evaņģēlijs sākumā var šķist neefektīvs, maigs kā jauneklīgais
Dāvids. Vai nešķiet, ka iedarbīgāk būtu zaglim nocirst roku. Tas iebiedētu un
savaldītu. Bet daudz spēcīgāk ir likt saprast, ka tavas zādzības dēļ Kristus
tiek ievainots, jo viņš arī šo, tavu grēku ņēma uz sevi. Tas viņu ievainoja,
radīja rētās un asinis. Piemēram, kad mēs saprotam kādu kaunu piedzīvo mūsu
vecāki par mūsu sliktajiem darbiem un vārdiem, tad tas iespaido spēcīgāk nekā
bailes no soda.
Jēzus mīlestība ir
spēcīga, tā dara sirdi labāku. Un tad, kad sirds ir izmainīta, tad sāk
mainīties pasaule ap mums un sāk notikt zīmes un brīnumi, ko Dievs bija paredzējis.
Var rasties panākumi, dziedināšanas, kas seko izmainītai sirdij, bet tas vairs
nav svarīgākais, jo tad tu saproti, ka galvenais panākums ir tieši šis – Dieva mīlestības dziedināta grēcinieka sirds.
Jā, Dievs dara cilvēku
lielu, veiksmīgu, panākumiem bagātu. Tas ir Dieva mērķis un tā ir viņa
motivācija. Bet ne vienmēr tā, kā cilvēki saprot lielumu, bet tā kā Dievs to
redz. Raugoties uz mums, Dievs redz to lielumu, ko viņš pie katra no mums
paveiks. Dievs redz tālāk par
puišeli Dāvidu, grēcinieku, vai grēcinieci. Viņš redz to dārgumu, ko pats
izveidos. Bet darbs notiek tieši caur cilvēka sirdi. Tādēļ tas vienmēr ir
tik svarīgi – būt sirdij atvērtai Dievam, lai tā jūtas vienmēr labi Dieva
klātbūtnē.
Āmen.
|