Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Lk.20:27-38, 25.sv.pēc Vasarsvētkiem, Katlakalns,6.11.2016 (Māc.M.Ziemelis)

Lk.20:27-38, 25.sv.pēc Vasarsvētkiem, Katlakalns,6.11.2016 (Māc.M.Ziemelis)

“Tad pienāca kādi saduķeji – tie noliedz augšāmcelšanos – un viņam jautāja: “Skolotāj, Mozus mums rakstīja: ja kādam nomirst brālis, kam ir sieva, bet nav bērnu, tad lai viņš ņem sev brāļa sievu un dod savam brālim pēcnācējus. – Bija septiņi brāļi, un pirmais, apņēmis sievu, nomira, būdams bez bērniem; arī otrais un trešais apprecēja viņu, tāpat pārējie līdz pat septītajam, un visi nomira, neatstādami bērnus. Beigās nomira arī sieva. Kuram no tiem viņa būs sieva augšāmcelšanā? Viņa taču bija sieva visiem septiņiem.” Jēzus viņiem sacīja: “Šī laikmeta dēli precas un tiek precēti; bet tie, kas būs cienīgi sasniegt to laikmetu un augšāmcelšanos no mirušajiem, nedz precēsies, nedz tiks precēti. Tie vairs nevar nomirt, jo ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva dēli, būdami augšāmcelšanās dēli. Bet, ka mirušie celsies augšām, to arī Mozus ir rādījis stāstā par ērkšķu krūmu, kur Kungu sauc par Ābrahāma Dievu, Īzaka Dievu un Jēkaba Dievu. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo viņam visi ir dzīvi.”

Topošās māmiņas vēderā sarunājas dvīņi: -Vai tu tici dzīvei pēc dzemdībām?

-Protams. Visiem zināms, ka eksistē dzīve pēc dzemdībām un mēs šeit atrodamies tikai tāpēc, lai kļūtu pietiekami stipri un sagatavoti tam, kas notiks pēc tam. -Muļķības! Nekādas dzīves pēc dzemdībām nav! Vai tu vari iedomāties, kāda varētu būt dzīve pēc dzemdībām? -Es nezinu visas detaļas, bet ticu, ka tur būs vairāk gaismas un mēs iespējams paši staigāsim, paši ēdīsim ar savu muti.. -Smieklīgi! Kā gan iespējams staigāt un ēst pašiem ar savu muti! Mēs taču uzņemam barību caur nabas saiti. -Esmu pārliecināts, ka tas ir iespējams. Vienkārši viss būs nedaudz savādāk. -Bet no turienes taču vēl neviens nav atgriezies! Tas nozīmē, ka pēc dzemdībām dzīve beidzas. Un vispār, man šķiet, ka dzīve ir vienas vienīgas ciešanas tumsā. -Nē, tā nav. Es nezinu precīzi, kāda izskatīsies mūsu dzīve pēc dzemdībām, taču jebkurā gadījumā mēs ieraudzīsim mammu un viņa par mums parūpēsies. -Mammu? Tu tici mammai? Un kur tad viņa ir? -Viņa ir mums visapkārt, pateicoties viņai mēs kustamies un dzīvojam, bez viņas mēs nebūtu radušies. -Muļķības, es neesmu redzējis nekādu mammu un tas nozīmē, ka viņas nav. -Nevaru tev piekrist. Reizēm, kad apkārt ir pavisam kluss, var dzirdēt, kā viņa dzied un noglāsta mūsu pasauli. Un es pavisam noteikti zinu, ka mūsu īstā dzīve sākas tikai pēc dzemdībām.)

(http://www.mammamuntetiem.lv/articles/12990/saruna-mammas-vedera-vai-tu-tici-dzivei-pec-dzemdibam/?DS=145833de91fa8302e7d3c9069d331f69

Dziesma: https://www.youtube.com/watch?v=9wvMjAmHh7o)

Jauks un pamācošs stāstiņš., kas savā vienkāršībā runā par svarīgām lietām. Tas aicina pārdomāt ne vien dzīvības un nāves jautājumus, bet arī mūsu priekšstatus un mūsu spēju ticēt.

Priekšstati mums kādu laiku palīdz. Tie ļauj ātrāk aptvert jaunu informāciju, ļauj labāk sakārtot jaunu informāciju. Taču tie var arī traucēt. Tie, kuri pietuvojušies vispārpieņemtu priekšstatu robežai, tiek uzskatīti par ķeceriem, Dieva un visa labā ienaidniekiem. Jēzus savus laikabiedrus vadīja pie priekštatu robežas. Viņa valoda bija izaicinoša. Piemēram: “Pirms tapa ciltstēvs Ābrahāms, esmu es. Ābrahāms priecājās, kad redzēja manu dienu.” (Jņ.8.nod) “Kas man tic tas nemirs nemūžam. Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Es celšu jūs augšā pastarā dienā.” (Jņ.11:-24-26) Jēzu mēģināja apklusināt, gribēja nomētāt akmeņiem un beigu beigās tomēr ar melīgu apsūdzību piesprieda nāves sodu, jo viņš, lūk cilvēks būdams, ir pielīdzinājis sevi Dievam. (Jņ.19:8) Viņu piesita krustā. Viņš mira, Viņu apglabāja. Trešajā dienā Viņš augšāmcēlās no mirušajiem.

Viņa augšāmcelšanās tapa par jaunu sēklu mūsu prātā. Tā atvēra mūsu apziņā tādas kā durvis. Mēs sākām pieļaut domu. Iepriekš mēs domājām, ka nāve ir beigas, bet tā nav. Ja nepastāvētu mirušo augšāmcelšanās, tad Jēzus nebūtu augšāmcēlies. Bet Viņš augšāmcēlās. (1.Kor.15:13) Kad šī vēsts nonāk līdz sirdij un uzrunā personiski, tad sākam saprast, ka stāsts nav vienīgi par Jēzu, bet arī par mums. Viņš ir pirmais no visiem. (1.Kor.15:20) Tad mēs līdz ar Baznīcu varam teikt: “Es ticu uz mirušo augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību.”

Ir tik ļoti pierasts pie tā, kā ir šeit, ka šķiet - citādāk nemaz nav iespējams. Cilvēks piedzimst maziņš, tad aug, izaug, vēlāk noveco un nomirst. Varbūt notiek nelaimes gadījums, smaga slimība un cilvēks nomirst ātrāk. Tā tiek uztverta kā likumsakarīgs noslēgums dzīvei. Šodienas cilvēkam ir grūti iedomāties, kā iespējams dzīvot pēc tam, kad ir nomiris (Jņ.11:25), jo liekas, ka nāve ir izslēdzošs pretstats dzīvībai, ka nevar būt miris un tomēr dzīvs. Saduķejiem to bija brūti saprast, viņi negribēja un nepieņēma vēsti par aizkapa dzīvību un neticēja eņģeļiem. Jo vienkāršāk ir ticēt lietām ko var aptaustīt, ieraudzīt, kas ir reālas.

Jēzus vārdi izskan arī mūsdienu saduķejiem un arī tiem, kuri meklē patiesību un Jēzus mācekļiem. Jo ir labi ik pa laikam atgādināt to, ko mēs jau zinām, bet kas ir svarīgi. Cilvēka pastāvēšana nebeidzas ar nāvi.

Pat ja kāds ignorē, izsmej un izdomā muļķīgus, neiespējamus stāstiņus par sievu un daudziem vīra brāļiem, tomēr ignorance neatceļ patiesību. Ikvienam būs jāstājas Dieva soģa krēsla priekšā, lai atbildētu, ko miesā būdams darījis – labu, vai ļaunu. (2.Kor.5:10) Jēzus brīdināja, runājot par diezgan nepatīkamām lietām. Atšķirtība no Dieva ir, “kur uguns neizdziest un tārps nerimst.” (Mk.9:44)

Fiziskā nāve nav gala pietura cilvēka ceļā. Vienalga cik jauns vai vecs cilvēks ir aizgājis no šīs pasaules - viņš neizzūd. Nepastāv vecuma robeža. Jēzus vārdi attiecas uz visiem: veciem, jauniem, bērniem, un arī tādiem, kas ir dzīvojuši vien dažus mirkļus. Dievs nav mirušo Dievs, bet dzīvo. Dievs viņus ir radījis, izsaucis no neesamības un viņi sākuši būt – kļuvuši par dzīvām būtnēm. Dievs dara dzīvu, tādēļ viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs.

Arī šīsdienas pārdomām veltītajā rakstu vārdā Jēzus ļauj nedaudz ieskatīties arī pestīšanas noslēpumā. Šīs dažas frāzes atklāj mums kaut ko no nākamā laika godības. Iedomājieties, ka jūs nevarat nomirt, tas nav iespējams. Ūdenī nevar noslīkt, uguns nevar sadedzināt. Ja uzkrīt kas smags virsū, pat ja ķermenis var būt traumēts, tad notikums nespēj atņemt dzīvību un ķermenis sevi pilnīgi atjauno. Jo augšāmcelšanās ļaudis nevar nomirt. Nav iespējams nomirt. Arī slimības ir izslēgtas, jo katra slimība ar neredzamu pavedienu piesaistīta nāvei un atkrišanai no Dieva. Slimībai nav gana spēka, lai pilnībā iznīcinātu organismu. Taču, ja nestājas tai pretī ar ārstēšanu tad var notikt, ka arī kāda viegla slimība var kļūt smaga un nonāvēt. Slimības iedarbība ir vērsta nāves virzienā. Bet ja nāves vairs nav, tad nav arī slimību. Atklāsmes grāmatā rakstīts: “Nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bijis būs pagājis.” (Atkl.21:4) Apustulis Pāvils par to raksta: “Nāve ir aprīta uzvarā. Nāve, kur ir tava uzvara, Elle, kur ir tavs dzelonis. Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur Jēzu Kristu.” (1.Kor.15:55)

Kad apustulis Pāvils sludināja par augšāmcelšanos no mirušajiem, tad ļaudis viņam jautāja – kad mirušie augšāmcelsies, kādā tad miesā tie nāks? (1.Kor.15.nod.) Vai tiešām miesa, kas satrunējusi, vai pat ir pametusi kaulus, var atkal uzaugt? Vai skeleti nāks laukā no kapiem? Pāvils to skaidro: “Kā ir dabiska miesa, tāpat ir arī garīga miesa.” Šajā pasaulē jau mēs redzam visdažādākās matērijas formas – miesas. Kādēļ jādomā, ka nevarētu būt arī citāda miesa, - tāda, kādu mēs tagad nepazīstam? Pāvils – dabīgā miesa ir kā zemē mestais grauds, no kura uzdīgst jauna vārpa. (1.Kor.15.) Kāda ir šī jaunā vārpa, to varam nedaudz nojaust, lasot Evaņģēliju stāstus par augšāmcēlušos Kristu. (Jņ.20:19; Lk.24:41)

Nākamais noslēpums, par ko runā Jēzus ir mūsu ģimenes saites. Ģimene ir mūsu dzīves un vērtību pamats šajā pasaulē: tuvākie, mīļie, piederīgie, radi. Jēzus saka, ka pēc augšāmcelšanās cilvēki nedz precēsies, nedz dosies laulībā, bet būs kā eņģeļi debesīs. Vai mēs pēc augšāmcelšanās varēsim satikt un pazīt savus tuvākos? Mēs ceram, ka varēsim. Jo mūsu dvēseles un būtība netiks mainītas – mēs būsim tie paši cilvēki, kas tagad (Jņ.20:20). Un ja vien vēlēsimies, tad, kādēļ, lai nevarētu satikties? Tomēr augšāmcelšanās noslēpums pārsniedz mūsu šīs pasaules kārtību un tai skaitā arī tiešās ģimeniskās saites. Neko vairāk Jēzus mums par šo lietu pagaidām neatklāj. Viņi būs kā eņģeļi debesīs – bez precēšanās un bez ģimenes mūsu izpratnē.

Vēl Jēzus runā par cienīgumu – tie, kas būs cienīgi sasniegt jauno laikmetu. Kas būs cienīgi augšāmcelties un dzīvot mūžīgi? Mūsu priekšstati mūs cenšas aizvest pa nepareizu ceļu, jo mēs sākam domāt par nopelniem. Kurš būtu to nopelnījis?

Vai tiešām, ja kāds cilvēks nav ticējis Dievam, bet savā dzīvē bijis visnotaļ krietns, nav nevienam ļaunu darījis, vai tad tiešām viņš būtu sliktāks par noziedznieku pie krusta, kurš lūdz Jēzum piedošanu un ieiešanu Dieva valstībā? Vai tā nav kliedzoša netaisnība!

Bet jautājums nav par nopelnu. Cienīgs nav neviens! Neviens nav pietiekami labs, svēts, ka savas taisnības dēļ varētu pastāvēt Dieva svētuma priekšā un ieiet mūžīgajā dzīvībā. Visi ir grēkojuši un viesiem pietrūkst Dievišķās godības. (Rom.3:23) Vienīgi Jēzus Kristus upurēšanās dēļ, viņa izciesto ciešanu, nāves un piedošanas dēļ, mēs esam mazgāti, attīrīti, atjaunoti, lai būtu cienīgi atrasties Dieva priekšā. (Ebr.10:10; Atkl.7:14; Atkl.5:9) Jautājums nav par nopelnu, bet to, ko cilvēks vēlas, kam viņš tic, vai tas viņam interesē, kurp viņš dodas. Piemēram, ja tu nevēlies un neej uz muzeju, tirgu vai skolu, tad tu tur arī, visticamāk, nenonāksi. Nevis tādēļ, ka nebūtu pelnījis tur atrasties, bet tādēļ, ka tev tas šķiet nevajadzīgs. Līdzīgi ir arī ar baznīcu. Ja tu nenāc uz baznīcu, tad tu arī šeit nenokļūsi. Līdzīgi arī ar mūžīgi dzīvību. Ja tas tevi neinteresē, tu nemeklē ceļu un turp nedodies, tad tur arī nenonāksi. Ne tādēļ, ka būtu labāks vai sliktāks, bet tādēļ ka tas tev šķiet nevajadzīgi. Ja neklauvē, ja nemeklē, ja nelūdz – tad nekas nenotiks. Bet ja vēlēsies mūžīgo dzīvību, tad arī meklēsi un atradīsi ceļu, kas aizved turp.

Augšāmcelšanās – tā iespaido kristiešu dzīvi jau šeit. (Kol.3.nod.) Mūsdienu cilvēkam var būt grūti noticēt, kā var būt dzīvs, kaut arī ir miris. Bet, patiesībā, ir iespējams arī otrādi – kaut esi dzīvs, tu vari būt miris. Pāvils rakstīja: “Mēs bijām miruši mūsu pārkāpumos un grēkos, pakļauti tumsības un velna varai, līdz atspīdēja mūsu Pestītāja un glābēja žēlastība, kas mūs izglāba, atbrīvoja un darīja dzīvus. Žēlastībā jūs esat izglābti.” (Ef.2:1.5. Kol2:12-13) Jau tagad, grēkiem miruši, varam sākt dzīvot Jēzus godam Svētā Gara atjaunotā dzīvē. Ticība augšāmceltajam Kristum un mūžībai ir liels spēks, kas var pārveidot mūsu jau tagad.  

Gods un slava lai ir Trīsvienīgajam Dievam! 

Āmen 
 Iesūtīts: 2016.11.08 20:13
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija