Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Lk.1:39-55. 4.Advents, Katlakalnā, (Māc.M.Ziemelis), 20.12.2015.

Lk.1:39-55. 4.Advents, Katlakalnā, (Māc.M.Ziemelis), 20.12.2015.

 “Un Marija cēlās tajās dienās un steigšus devās uz kādu Jūdas pilsētu kalnienē un, iegājusi Zaharijas namā, sveicināja Elizabeti. Un notika, kad Elizabete izdzirdēja Marijas sveicienu, bērns viņas miesās salēcās, un Elizabete tika Svētā Gara piepildīta. Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tiklīdz manas ausis izdzirdēja tavu sveicienu, bērns manās miesās līksmībā salēcās. Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis. Un Marija sacīja: “Mana dvēsele augstu teic Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds. Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas. Varenus darbus viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos. Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos. Izsalkušos viņš piepildījis ar labumiem, un bagātos viņš aizraidījis tukšā. Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlsirdību, kā viņš solījis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem uz mūžiem.” Un Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās mājās.”

 

Pirms gadiem bija populāra komēdija par krokodilu Dandiju. Šo krokodilu mednieku no Austrālijas mežiem aizveda uz Ņujorku. Viņš bija pārsteigts, ka tur tik daudz ļaužu. Viņš teica, ka šī noteikti ir ļoti draudzīga pilsēta, ka tik daudz cilvēku ir nolēmuši dzīvot tik tuvu līdzās viens otram. Un viņš sāka sveicināties ar visiem pēc kārtas. Daži atņēma viņa sveicienus, citi raudzījās uz viņu kā uz jukušu. Bet skatītājam šī situācija likās komiska. Kurš gan lielpilsētā sveicinās ar cilvēkiem? Mēs tā nedarām. Mums dienas laikā var paiet garām simts cilvēku, bet mēs viņus neievērojam, it kā viņu nemaz nebūtu. Dzīvojot pilsētā, ejot pa ielu, iepērkoties lielveikalā – dienas laikā mēs sastopam daudzas sejas, bet neviena mūs neuzrunā. Tie ir svešinieki, kuri iet savās darīšanās un mēs ejam savās.

Mēs ikdienā esam mācījušies pārlieku neļauties iespaidiem. Tā ir mūsdienu izdzīvošanas tehnika – neļauties iespaidiem. Ja šādu tehniku neesam izkopuši, tad mēs varam tikt aprakti zem visdažādākajiem iespaidiem un sajūtām, kas nāk no visām pusēm un jomām un cenšas iespaidot, aicina, vai pat nereti visai uzstājīgi un agresīvi cenšas iekļūt mūsu iekšējā telpā. Pārnākot mājās mēs to vis nopurinām no sevis kā sausas smiltis. Tomēr, vai šādā trenētā vienaldzībā nevar paiet garām kam nozīmīgam?

Šīsdienas tēma ir satikšanās. Satikšanās starp cilvēkiem un satikšanās ar Dievu. Kā jūs zinājāt, ka jūs sastopat sev garīgi tuvu cilvēku? Kas liecināja par to?

 

Šīsdienas evaņģēlijs stāsta par Mariju un Elizabeti. Marijai bija parādījies eņģelis un pavēstījis, ka tā taps grūta no Svētā Gara un eņģelis savā vēstījumā pieminēja arī Elizabeti. Redzi, tava radiniece Elizabete , tā, ko dēvē par neauglīgu, tā ir sestajā mēnesī. Marija, pārdomādama sarunu ar eņģeli atcerējās pieminēto radinieci un nolēma apciemot tanti Elizabeti. Un tur satikās divas sievietes un divas topošās dzīvības, kas vēl bija mātes miesās – Jānis un Jēzus.

Marija un Elizabete satikās savā priekā, kas bija tagad pārņēmis visu viņu dzīvi un bija arī pārvērtis viņu nākotni. Mātes cerības, tā bija liela dāvana. To ar prātu sarast nevarēja, bet varēja vien nojaust, ka viņas ir līdzdalīgas arī pie kāda prieka, kas ir daudz lielāks nekā cilvēciskais, mātišķais, ģimeniskais prieks. Tas būs prieks, kas skars visus cilvēkus: Jānis Kristītājs un Jēzus Kristus.

Šīs abas sievietes vienoja Dieva darbi, brīnumi un saskaņa Svētajā Garā. Viņu abu mazuļu ieņemšanu bija pavēstījis eņģelis. Marija bija jaunava, kas tapusi stāvoklī. Bet Elizabete jau krietni gados. Varam iztēloties vecmāmiņu ar lielu vēderu. Tādēļ viņa arī nerādījās ļaudīs 5 mēnešus. Viņa visu mūžu nevarēja ieņemt bērniņu, lai mūža otrajā pusē tas notiktu.

Kā gan nedzimis bērns var no prieka lēkt? Viņš var boksēties, spārdīties, bet saprast, ka ir atnākusi cita māmiņa un no tā sākt priecāties un palekties … Tas bija kas pārdabisks.

Tas bija Sv.Gara piesātināts brīdis. Viņas bija atvērušās Sv.Gara pasaulei, viņas bija piekritušas tikties ar Dievu un Sv.Gars saviļņoja viņu iekšējo pasauli, dvēseles dziļumus. Viņas, kā stīgas uzskaņojās uz Dieva frekvenci, uz prieku, kas nāca no mūžīgās pasaules. To mēs varam lasīt šajā pārtapušajā valodā, kas vairs nelīdzinājās ikdienas runai, bet vairāk Psalmiem. Elizabete kļuva Sv.Gara piepildīta un teica: No kurienes man tāda dāvana un tik liela žēlastība, ka mana Kunga māte nāk pie manis. Un arī Marija tapa Sv.Gara piepildīta un runādama dziedāja: Mana dvēsele teic augsti to Kungu un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju. Jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir Viņa vārds. Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas.

Kristietība nav vientulības reliģija, bet draudzes reliģija. Tā nedod savu spēku, ja cilvēks neturas pie draudzes. Jo būtiskākais atklājas tieši attiecību dinamikā - pašā notikumā, procesā. Tur mēs varam sastapt un iepazīt citus un vienlaicīgi arī sevi un arī Dievu.

Jēzus teicis: “Kur ir sanākuši 2 vai 3 manā vārdā, tur es pats esmu viņu vidū” Mt.18:20.

Vecajā Derībā runāja pravieši, Jaunajā – apustuļi, bet šajā runā cilvēki sadzirdēja Dieva vārdu. Vai brīdinošu, mācošu vai apžēlojošu, bet Dieva runu.

Kad pēc Kristus svētības mācekļi ar 5 maizēm un 2 zivīm paēdināja 5000 cilvēku, tad brīnums notika mācekļu rokās, pašā dalīšanas procesā. Ka viņi dalīja un dalīja un ar vien bija vēl ko dalīt, kamēr viss lielais pūlis bija paēdis (Mk.6:34-44).

Arī šodien Kristus klātbūtne izpaužas darbībā: grēku piedošanas pasludinājumā, kristīšanā, Sv.Vakarēdiena pasniegšanā. Tās visas ir darbības, kur viena persona pasniedz vai saka kaut ko otrai personai. Kad darbība notiek, Kristus apsolījuma dēļ, mūs sastop pats Dievs.

Draudzē tā ir sadraudzība Sv.Garā. Tā ir Kristus klātbūtne, kad divi vai vairāki kristieši satiekas. Arī, ja tas notiek ārpus dievkalpojuma. Nereti Dievs uzrunā caur citiem, stiprina mums ticību, vairo prieku būt kopā ar Dievu. Ir labi būt kristiešu sabiedrībā. Bet ja esam augstprātīgi, vienaldzīgi, paštaisni, tad, visticamāk, satikšanās nenotiek. Mēs varam būt kopā vienā telpā, pat sēdēt blakus solā, miera sveicienā pat spiest viens otram roku un teikt labus vārdus, bet satikšanās nenotiek. Varbūt pat nemanām, ka citi labprātāk vēlas doties prom no mūsu sabiedrības. Varam pat ceļot no draudzes uz draudzi, bet nekur tā arī īsto kristietību neatrast, jo savas problēmas mēs vedam visur līdzi. Lai notiktu tikšanās ir vajadzīgi vismaz 2 cilvēki, kuri vēlās saprasties. Kad šādi divi kristīgi cilvēki satiekas, tad Sv.Gars liek kaut kam mūsu dvēsles dziļumos priekā sakustēties. Tad mēs vēlamies palikt šajā kopībā. Jo mūsu Gars un dvēsele jūt Kristus klātbūtni un tajā būt ir labi.  Jēzus teica: no mīlestības jūsu starpā pazīs, ka esat mani mācekļi (Jņ.13:35).


Bet stāsts jau nav par to, kā mums jauki un mīļi sadzīvot, bet runa ir par Dievu, kurš sastop mūs mūsu līdzcilvēkos. Varam atcerēties Jēzus pazīstamo līdzību: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši” (Mt.25:31-46)

Dievs sastop mūs cilvēkos mums līdzās.

Dievs sastop mūs līdzcilvēkos.

Cilvēkos uz ielas, tramvajā, lielveikalā, darbā, skolā …

Ziemassvētkos Dievs sastapa mūs cilvēkā Jēzū – savā Dēlā. Protams, ka Jēzus bija daudz pilnīgākā veidā Dieva Dēls, viņš bija ieņemts no Sv.Gara dzimis no Dieva, bet cilvēki to nemanīja. Cilvēki redzēja līdzcilvēku, laikabiedru no Nācaretes, galdnieka dēlu Jēzu. Šajā cilvēkā Jēzū viņus sastapa pats Dievs. Apustulis Pāvils raksta, ka kristiešos (Rom.8:9) ir Dieva Gars, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības (Jēk.3:9).

Dievam nebija viegli to izdarīt mūsu trenētajā vienaldzībā, virspusībā, mūsu sarežģītajā iekšējā pasaulē, kompleksos, bailēs, aizspriedumos, egoismā, aplamos priekšstatos, kur vēl klāt nāk kārības un grēki. Tādēļ arī īstā un dziļākā satikšanās notiek vēlāk - pie Jēzus krusta. Tur redzam, ka Dievs nebija nācis sodīt, izmantot, kalpināt, pakļaut. Viņš nāca lai sastaptu un būtu kopā. Viņš pat bija gatavs mirt pie krusta, lai mēs kļūtu atbrīvoti un ieraudzītu Dievu, kāds Viņš ir patiesībā. Labestīgs, mīlošs, pats upurēties gatavs, lai palīdzētu, izglābtu savus bērnus. (Ebr.10:5-10)

Pēc Kristus iepazīšanas esam gatavi citādi satikties ar līdzcilvēkiem. Tad mēs šajās cilvēciskajās attiecībās sākam iepazīt arī paši sevi. Nevis, kādus paši sevi iztēlojamies, bet kādi esam. Vispirms, droši vien, ir jāvēlas atvērties attiecībām. Būt gataviem kaut ko mainīt pie sevis: pie sava rakstura, izpratnes, gatavības kalpot Dievam. Neatkarīgi no vecuma. Varbūt pat jāpieņem tāds kā lēmums: “Es vēlos iegūt kristīgus draugus, es vēlos kļūt draudzīgs, laipns, smaidošs, lai citiem ir patīkami būt ar mani.”  Lai mēs spētu ieklausīties un saprast otru. Lai draudzētos, iegūtu draugus – vajag vispirms to vēlēties un būt savā rīcībā tam atvērtam.

Marija teica – es esmu tā Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava prāta. Vai arī mēs varētu tā atbildēt Dievam: Esmu tavs kalps, kalpone –veido un pārveido mani, kāds tev tīku.

Ziemassvētkos piedzimis Imanuels, tulkojumā – Dievs ar mums. Un Ziemassvētkos līdz ar Kristu piedzimām arī mēs, lai būtu kopībā līdz ar brāļiem un māsām.

Āmen 

 Iesūtīts: 2015.12.21 01:22
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija