Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Jn.2:13-22, Reformācijas atcere, Katlakalns, 1.11.2015 (Māc.M.Ziemelis)

Lasījumi: 1)Rom.1,13-17 2)Atkl.14:6-7

Jn.2:13-22, Reformācijas atcere, Katlakalns, 1.11.2015 (Māc.M.Ziemelis)

Tuvojās jūdu Pashas svētki, un Jēzus devās augšup uz Jeruzālemi. Viņš atrada templī vēršu, avju un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam un, savijis no virvēm pletni, izdzina no tempļa visus, arī avis un vēršus, un izkaisīja mijēju naudu un apgāza galdus. Baložu pārdevējiem viņš sacīja:“Nesiet to visu prom no šejienes! Nepadariet mana Tēva namu par tirgus namu!”   Tad viņa mācekļi atcerējās, ka ir rakstīts:“Dedzība par tavu namu mani aprij.” Tad jūdi viņam jautāja:“Kādu zīmi tu vari parādīt, tā rīkodamies?”   Jēzus viņiem teica:“Sagraujiet šo templi, un trijās dienās es to atkal uzcelšu!” Tad jūdi sacīja:“Šis templis ir būvēts četrdesmit sešus gadus, un tu to uzcelsi trijās dienās?” Bet Jēzus bija runājis par sava ķermeņa templi. Tad, kad viņš bija uzcēlies no mirušajiem, viņa mācekļi atcerējās, ka viņš tā bija runājis, un sāka ticēt Rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija sacījis

Vakardien Luteriskā Baznīca atzīmēja Reformācijas gadadienu. Reformāciju var aplūkot dažādi. Gan kā kulturālu, ekonomisku, politisku stāstu, gan vēl citādi. Bet mēs šodien varētu pievērst uzmanību kādai garīgai dzirkstelei, kas lika visam šim notikumu un seku kompleksam izkustēties. Tas ir stāsts kā toreizējais mūks, priesteris un teoloģijas mācībspēks Mārtiņš Luters atkal no jauna atklāja Evaņģēliju Svētajos Rakstos. Evaņģēlijs nozīmē “labā vēsts”, “iepriecinājums” Tā ir skaidri izteikta apustuļa Pāvila vēstulē: “Bet nu bez bauslības ir atklājusies Dieva taisnība”. Tā ir Dieva dāvāta taisnība, kas izpaužas ticot uz Jēzu Kristu. t.i. visur, kur ir patiesa ticība Jēzum. Mēs ticam un mācām, ka cilvēks var kļūt taisns bez bauslības darbiem, vienīgi dzīvā un patiesā ticībā (Rom.3:21-28). Dieva priekšā neder nopelni un darbi. Mēs nevaram ar Dievu tirgoties, mēs nevaram savus labos nodomus, vārdus un darbus iemainīt pret Dieva labvēlību, piedošanu un svētību. Mūsu aktivitātes nevar būt maksa ar ko tirgoties. Vienīgi Jēzus Kristus dara mūs taisnus Dieva priekšā. Vienīgi ticība uz viņu kā savu Pestītāju un Glābēju ir vērā ņemama, tikai tā var atbrīvot mūs no vainas un grēkiem. Tas ir izteikts īsajā vārdā “Priecīgā vēsts”, “Labā vēsts”, ka Dievs Jēzus Kristus dēļ mūs ir pieņēmis. Evaņģēlijs ir īss vārds, bet tajā ir ietverta nebeidzama mūžība. – un tādēļ ka mēs savā prātā, pieredzē un iztēlē to nespējam aptvert, tādēļ šīs vārds mums var sākt likties divdimensiju lielums - sauss, formāls un neinteresants. Evaņģēlija vārds ir durvis, kas atver mūžīgu ceļojumu, ko Dievs bija novēlējis katram cilvēkam pirms grēkā krišanas.

Mārtiņš Luters atklāja Evaņģēliju. Vai tas tolaik bija pazaudēts? Iespējams. Drīzāk, tas nebija saskatāms un ievērots. Tas neatradās goda vietā, tur, kur tam jābūt un tādēļ tas neapgaismoja visu Baznīcu. Tas nebija vien visas baznīcas notikums, bet arī Mārtiņa personiskais atklājums. Viņš atklāja Evaņģēliju no jauna priekš sevis un vienlaicīgi arī Baznīcai. Viņš bija zaudējis vai neieguvis Evaņģēliju, cenzdamies Dieva taisnību, labvēlību, mieru iegūt ar dažādiem cilvēciskiem paņēmieniem. To meklējot, viņš kļuva par mūku, gavēja, šaustīja sevi, gulēja uz aukstas grīdas. Bet evaņģēliju viņš atklāja ne savos askētiskajos darbos.

Kā tas ir – pazaudēt ko garīgu? Varbūt arī mēs paši kaut ko no tā pazīstam? Ja kādreiz esam deguši par kristietības lietām, tad pēc kāda laika varam atslābt, varbūt pat apjukt, ka ne viss mums izdodas tā, kā to cerējām. Varbūt pat pazaudējam jēgu, kādēļ kādreiz esam bijuši tik dedzīgi, kā iemīlējušies Dievā, aizrāvušies, ieinteresēti... It kā viss ir tā kā kādreiz, un tomēr kas svarīgs pietrūkst. Ārēji apstākļi, kompetence, zināšanas, pieredze var būt pat vairāk nekā kādreiz, bet pietrūkst kaut kā līdzīga pirmajai mīlestībai. Protams, ka mīlestība nepaliek vienmēr tāda pati kā bijusi, tai ir jāpārtop un jāiet dziļumā, bet tai ir jādeg. Pravietis Jeremija reiz sacīja sev, jo sludināšana viņam sagādāja nepatikšanas: “Bet, kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā, - tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka!”(Jer.20:9)

Ir kas liels un īpašs, ja kristietis atkal atrod Evaņģēlija prieku. Arod Svēto Garu, interesi, klātbūtnes piedzīvojumu, Dieva Gara kustību sevī, ārpus sevis, dzīvē, apkārtnē, ģimenē, draugu pulkā... Viņam ir gan pieredze, zināšanas, gan evaņģēlija uguns.

Tas ir brīnišķīgi, ka Jēzus ir tā visu mūsu labā un vietā paveicis, ka mēs esam glābti un attīrīti no grēkiem un pazušanas. Bet kādēļ tad viņš vēl satraucas, kādēļ Jēzus tā dusmojas un pat varētu teikt “plosas” templī. Apgāž naudas mijēju galdus un solus, izdzen lopiņus, kas bija paredzēti rituālai upurēšanai. Kādēļ tik ļoti dusmoties par šādām lietām – jo viss jau ir labi. Viņš ir mūsu vietā paveicis pestīšanas darbu un kas gan tur var būt ļauns no dažām nekārtībām templī. Un vai vispār templis, kā tāds vairs ir svarīgs, jo pestīšana ir Kristū?

Varbūt mēs zinām, ka dažreiz kādai patiesībai ir jānoiet ilgs ceļš, kamēr no prāta tā nonāk mūsu sirdī. Pat ja mēs zinām, kā ir, kā jābūt, bet mēs paši to vēl nejūtam. Tā nav mūsu īstā dzīve. Mēs nejūtam to, ko visi apkārt runā. Tad vēl var būt daudz dažādas lietas, kas mums traucē piedzīvot to realitāti, par ko runā Kristus. Var būt dažādi iemesli, kas mums aizsprosto ieeju Dieva mīlestības vēstī.

Šīsdienas Dieva vārds stāsta, ka templī uzturējās daudz tirgoņu. Viņiem nebija sliktu nodomu. Viņi piederēja pie Dieva tautas. Viņi nebija Dieva pretinieki. Viņi negribēja ne apgānīt, ne zaimot Dieva svētumu – viņi gribēja paši izmantot iespēju un labi nopelnīt. Pat likās,ka tie darīja vajadzīgu darbu. Viņi palīdzēja ļaudīm veikt upurēšanu. Cilvēkiem nebija pašiem jāmeklē tirgū upurējamais dzīvnieks vai putns un jādomā, vai priesteris to pieņems par pietiekami kvalitatīvu upurēšanai. Ja viņi upurējamo iegādājās templī, tad varēja būt droši, ka tas atbilst visām prasībām. Viņi piedāvāja par taisnīgu samaksu cilvēkiem iegādāties upurējamo dzīvnieku vai putnu. Bet notika tā, ka tie piesārņoja templi. Viņi padarīja to par burzmas un tirgus vietu, kur virmoja vēlmes labāk pārdot un lētāk nopirkt. Viņi padarīja templi par vietu, kur uz grīdas mētājās dzīvnieku un baložu izkārnījumi, kur smirdēja pēc kūts. Protams, ka Dievu var lūgt jebkādā vietā, arī kūtī un tirgū, bet templim nav jākļūst par kūti un tirgus namu. Tā nav jābūt. Tas nepalīdz cilvēka dvēselei pacelties un nevairo Dieva godu. Tas ir jāattīra.

Mēs šajā Sv.Rakstu vietā lasām par 2 tempļiem. Tos Jēzus pat pretnostata vienu otram. Pirmais ir akmeņu templis, celtne. Un otrs ir Jēzus pats – dzīvs templis, Sv.Gara celtne. Tā varētu būt garīga ceļojuma karte ikvienam cilvēkam. Templim ir jāatstāj savs nospiedums mūsu dvēselē. Tam, ka esam iegājuši dievnamā, ir jāpalīdz mums ieiet savas dvēseles dievnamā - garīgā dievnamā. Kā pravietis Jesaja raksta: Dievs mīt debesu augstumos un pie tā, kam sagrauzts un noskumis prāts. Jes.57:15. Apustulis Pāvils 1.Kor.3.nodaļā raksta: “Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un, ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat.”

Arī garīgi mēs varam savu dzīvi piesārņot. Kas var būt iemesls, ka nesadzirdam Dieva evaņģēliju, vai pazaudējam to. Tas vairs neatrodas mūsu dzīvē goda vietā. Tad tas nav likts lukturī un neapgaismo visu namu. Nav tā, kā Dievs nevarētu to mums pasludināt caur mūsu aplamām domām, nepareiziem priekšstatiem, elku dieviem, bet tā tam nav jābūt. Kad atgriežamies no grēkiem, tad daudzas lietas kļūst redzamas.

Reformācijas Diena mums atgādina – atrast to, ko esam aizmirsuši, vai pazaudējuši savā ikdienā. Dievs joprojām ticībā taisno tos, kas caur Kristu nāk pie Viņa. Kristus piedod grēkus un Svētais Gars piepilda sirdis. Tas joprojām notiek, tas ir tikai no jauna jāatklāj. Tad varēsim līdz ar Mārtiņu Luteru sacīt: “Tas ir tā, it kā tu pa atvērtiem vārtiem ieietu paradīzē.”

Āmen



 
 Iesūtīts: 2015.11.02 19:51
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija