Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
1.Pēt.3:8-15a / Mt.5:20-26;JES.55:1-5;Gastpredigt, Katlakalns, 28.06.2015. (Māc.Olafs Kleins)

 “Ak! Visi, kam slāpst,

nāciet pie ūdens,

kam nav sudraba –

nāciet, pērciet un ēdiet,

nāciet un pērciet,

sudraba nevajag –

par velti ņemiet

vīnu un pienu!

 Kādēļ jums maksāt sudrabu

par to, kas nav maize,

atdot savas pūles par to,

kas nedod sāta?

Klausieties, klausieties uz mani,

tad ēdīsiet krietni,

līksmos treknumā jūsu dvēseles.

  Pievērsiet man savu ausi

un nāciet pie manis,

klausieties un jūs būsiet dzīvi –

es slēgšu ar jums mūžīgu derību,

Dāvidam dotajai žēlastībai var uzticēt!

   Redzi, es viņu dodu

par liecinieku tautām,

par vadoni un pavēlnieku tautām!”

 Redzi, tu sauksi tautas,

ko nepazīsti,

un tautas, kas nepazīst tevi,

skries pie tevis,

jo tavs Dievs ir Kungs

un Israēla Svētais –

viņš cels tevi godā.”


Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva un mūsu Kunga, un 
brāļa Jēzus Kristus. Āmen!

Mīļā draudze, vai jūs zināt, kas ir “Leiputrija”? Tā ir zeme, kurā tek 

piens un medus!  “Leiputrija” nav īsta zeme, to daudzi bērni Vācijā labi zina. 

Tā ir pasaka, kuru sarakstījuši Brāļi Grimmi. Brāļi Grimmi bija divi vīri, kuri 

ceļoja pa “Vācijas zemi” un uzklausīja ļaudis, kuri viņiem stāstīja par savām 

paražām un senajām tradīcijām. Katrai no zemēm bija savi īpašie stāsti un 

pasakas, bet daudzām zemēm bija līdzīgi stāsti un pasakas. Ejot no zemes uz 

zemi, staigājot un uzklausot stāstījumus, mainījās varoņu vārdi, viņu izskats 

un vietas, kur risinājās notikumi, bet pati stāsta būtība nemainījās.

Par Lejputiju esmu dzirdējis stāstām savus vecākus, un tagad šo 

pasaku es lasu priekšā savam dēlam. Mans dēls gan šo pasaku mīl citādā  

stāstījumā, proti, kas nāk no eža Mekija, kurš aprakstījis savu pasakaino 

ceļojumu. (Rāda grāmatu - “Mekijs Leiputrijā”)  Katrs bērns, kurš Vācijā ir 

dzimis pēc 2.pasaules kara, pazīst ezi Mekiju.

Leiputrija, mīļā draudze, ir fiktīva zeme. Tā ir zeme, kas atstāj tik labu 

pirmo iespaidu, ka katrs cilvēks labprāt vēlētos tur nokļūt. Šajā zemē ūdens 

vietā upēs plūst piens un medus, vai vīns. Pārtikas produkti, kā, piemēram, 

vistas vai cūkgaļa, jau pagatavota un grilēta lido pa gaisu kā putni un to vien 

gaida, lai ielidotu mūsu mutēs. Kalni tur būtu veidoti no pudiņa vai želejas, 

mājas celtas no marcipāna vai lakricas, bet ja kādreiz arī lītu, tad tas būtu 

tikai un vienīgi konfekšu lietus.

Leiputrijā neviens nestrādātu, jo visi būtu aprūpēti. Cilvēkiem Leiputrijā 

nav jāstrādā, lai viņu būtu gandarīti un paēduši.  Nevienam nav jāiet uz darbu 

un visiem ir laiks slinkošanai. Leiputrijā valdītu paradīzes apstākļi, līdzīgi kādi 

bija paradīzē Ādamam un Ievai.  Nevienam nav jāuztraucas par savu dzīvi. Arī 

šīsdienas lasījums no pravieša Jesajas grāmatas attēlo paradīzes apstākļus.

Mīļā draudze! Vai tā izskatās Paradīze? Vai tādi ir jūsu priekšstati par 

Paradīzi? Nav vairs jāiet uz darbu. Ēdiens ir sarūpēts. Jums visas pasaules 

laiks ir tikai pašiem priekš sevis un saviem hobijiem. Man tā nebūtu paradīze, 

tas ir tikai tāds īstermiņa vēlmes stāvoklis. Kad man ir daudz darba un maz 

laika atliek sev un ģimenei, es sāku lūkoties pēc Leiputrijas. Tad es vēlos visas 

nastas no sevis nokratīt, neraizēties par ēdienu un veltīt laiku pats sev. Varbūt 

izlasīt labu grāmatu, varbūt doties pārgājienā. Tad atvaļinājums ir kā 

paradīze. Bet šī vēlme izlaužas tikai uz īsu brīdi. Pēc kāda laika es atkal 

priecājos par savu ikdienu, savu darbu un par citādu dzīvi. Īsa atelpa dara 

labu ķermenim un dvēselei. 

Bet, ja mums tā visa ir par daudz, mēs kļūstam slinki un lēni. Tā ir arī 

Leiputrijā, kur visi ir slinki un gausi. Daži pat saka, ka tie ir kļuvuši stulbi no 

nekā nedarīšanas. Vācijā ir sakāmvārds – tas skan: “Kas atpūšas, tas ierūsē!” 

Kurš nekustās savā garā un ar savu ķermeni, tas kļūst lēns un viņam kļūst 

grūti tikt galā ar savu ikdienu (dzīvi). Jauni cilvēki par to smejas. 

Kurš kādreiz ilgāku laiku ir bijis slims un nav varējis vai drīkstējis 

kustēties, tas zina, cik grūti atkal ir piecelties. Leiputrija ir parodija par 

slinkumu.

Mūsu sprediķim atvēlētajā tekstā no pravieša Jesajas grāmatas tiek 

runāts par to, ka cilvēkam neko nevajag darīt, lai sasniegtu paradīzes stāvokli. 

Taču šī paradīze nav maldi vai šķietams viltus. Šī paradīze ir Dieva realitāte. 

Kā šis saucējs, Dieva vēstnesis, Jesaja austrumnieku tirgū piedāvā cilvēkiem 

iegādāties savus produktus: “Visi, kam slāpst, nāciet pie ūdens, kam nav 

sudraba – nāciet, pērciet un ēdiet, sudraba nevajag – par velti ņemiet vīnu un 

pienu! Kādēļ jums maksāt sudrabu par to, kas nav maize, atdot savas pūles 

par to, kas nedod sāta?” 

Tas patiesi ir ļoti komisks piedāvājums: “pērciet”, bet “bez maksas”? 

Vai nu es ko pērku par naudu, vai es kaut ko saņemu kā dāvanu, tātad bez 

maksas. Bet – bez maksas pirkt?!? Tas tā nenotiek.

Dievs man izskatās kā slikts tirgotājs, kurš nevar atļauties  kaut ko 

ražot un tad to atdot. Mūsu pasaulē ir tā - vai kāds ar lietām nopelna daudz 

naudas, vai arī viņš būs bankrotējis.

Dievs izskatās kā slikts tirgotājs, jo izšķērdē savus produktus. Viņš 

dāsni atdod dārgus un vērtīgus produktus.

Mūsu Bībeles raksts runā par laiku, kad Izraēls no verdzības Babilonā ir 

atgriezies mājās, vai arī gatavojas atgriezties. Un tiek runāts par reģionu, kur 

ūdens ir rets un vērtīgs dārgums. Vīns un piens bija luksus preces, ko varēja 

iegūt tikai bagātie.  

Verdzībā Izraēlam vajadzēja piedzīvot daudzas grūtības. Ne tikai to, ka 

ēdiena bija maz un tas bija dārgs, bet pietrūka arī garīgā ēdiena, ēdiena 

dvēselei. Likās, ka Dievs ir tālu prom, un Izraēls jutās Viņa pamests. Šāds 

stāvoklis nelikās kā paradīze, tas drīzāk bija kā tuksnesis. Varbūt tā pat bija 

Lai cilvēks varētu dzīvot un eksistēt, viņam vajag vairāk, kā tikai 

uzturvielas – ēdienu. Ja mūsu pamatvajadzības ir apmierinātas, tad ir laba 

sajūta, un tas dod mums drošību. Bet, lai mēs būtu līdzsvaroti un laimīgi, 

mums vajag vairāk. Mums vajag mīlestību. Mums vajag uzmanību un sajūtu, 

ka mūsu dzīvei ir jēga.

Šis ēdiens ir garīgs ēdiens, ēdiens, kas mums vajadzīgs, kas nevar 

izaugt uz lauka, un ko mēs nevaram ar savu roku darbu pavairot. Ēdiens, ko 

mēs saņemam, ja esam ar citiem attiecībās. Ēdiens, ko mēs saņemam caur 

mūsu bērniem, mūsu partneriem un draugiem.

Mīlestību, atvērtību, uzmanību un jēgu mums vajag, lai mēs būtu 

paēduši. 42.Psalms lūdz: “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele 

brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!” (Ps.42:2) Lai varētu pavadīt apmierinātu dzīvi, 

mums, cilvēkiem, nepieciešami abi ēdieni: gan taustāmais, gan garīgais. Abi 

nāk no Dieva, kurš ir mūsu dzīves iesākums un mērķis. 

Dievs ļauj ar mūsu roku darba palīdzību uzziedēt laukiem, no kuriem 

varam ievākt bagātīgu ražu. Un Dievs mums dāvā to, pēc kā slāpst mūsu 

dvēsele. Dievs ir slikts tirgotājs! Viņš dāsni izdala labumus, kuri vajadzīgi 

mūsu dvēselei. Bet viņa noliktavas neizsīkst. Tās vienmēr ir piepildītas. Viņš 

mums ir kā laba māte un labs tēvs, viņš mums ir labs partneris un laba 

partnere, Viņš mums ir laba draudzene un labs draugs. Dievs dāvā mūsu 

dzīvei Savu jēgu.

Būt paēdušam (gandarītam) caur Dieva roku, tā ir cita paradīze. 

Paradīze, kas ir šeit, mūsu dzīves īstenības vidū. Paradīze, kas ir īstenība, pat 

ja mūsu dzīve ir daudzu ārēju lietu apdraudēta ar slimībām, šķiršanos no 

partnera, bezdarbu, vai apdraudēta no kaimiņvalsts Austrumos. 

Mīļā draudze, Leiputrijā no pārpilnības cilvēki kļuva resni, slinki un 

dumji. Leiputrijas ļaudis uzskatīja šo dzīvi pārpilnībā par pašsaprotamu un 

kļuva gausi. Dvēsele, tā nevar paēst un kļūt gausa, ja tā zina par Dievu – 

mūsu dzīves sākumu un mērķi. Dievs izšķērdē maizi, ūdeni, pienu un vīnu, lai 

mūs, cilvēkus paēdinātu. Viņš paēdina mūs un dod mums spēku pastāvēt šajā 

pasaulē, kurā jau iesākas paradīze, (bet) kurā paradīze vēl joprojām ir vāja un 

apdraudēta.

Cits vācu sakāmvārds skan sekojoši: “Mīlestība ir vienīgais, kas kļūst 

lielāka, ja to dod.”

Dievs ir slikts tirgotājs, bet dāsns devējs dvēselei. Āmen
 Iesūtīts: 2015.08.14 03:12
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija