Jņ.6,1-15. J.K.Ciešanu laika svētdiena-Laetare. Katlakalna baznīcā. 2.03.2008. (Māc.M.Ziemelis)

“Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai. Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem. Bet Pashā, jūdu svētki bija tuvu. Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips Viņam atbildēja: “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās – vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši. Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: “Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā. ‘’

5 tūkstoši vīru un klāt vēl pulks sievu un arī bērni. Tas ir ļoti daudz.
Ja mēs esam apmēram 50, tad varam iedomāties – 100 reiz tik un vēl vairāk.
Mateja evaņģēlijs piemin, ka bija 2 šādi brīnumainās paēdināšanas notikumu.
Vienreiz Jēzus ar 5 maizēm paēdināja 5 tūkstošus un otro reizi ar 7 maizēm 4 tūkstošus.
Šis brīnums bija iespaidīgi liels un arī noderīgs.
Maizi cilvēkiem vajag vienmēr.
Jēzus tādēļ bija vērtīgs, un tauta to saprata un tādēļ arī gribēja celt viņu par ķēniņu.
Vai tad Jēzus nevarētu paēdināt visus izsalkušos? Nav šaubu, protams, ka varētu.
Vēl Jēzus bija spēcīgs runātājs. Viņa sprediķi aizskāra klausītāju sirdis.
Bija reiz pat tā, ka kareivji, kuri bija sūtīti Jēzu sagūstīt, dzirdējuši viņu runājam, aizgāja atpakaļ pie saviem priekšniekiem apmulsuši: vēl neviens cilvēks tā nav runājis. Viņš mācīja nevis kā rakstu mācītāji, bet kā tāds, kuram vara.
Jēzus spēja dziedināt cilvēku pilnīgi no jebkādas slimības. Pat no smagākās tajā laikā – spitālības. Jēzus pat spēja cilvēku piecelt no mirušajiem.
Jēzus spēja staigāt pa ūdens virsu, spēja ūdeni pārvērst vīnā.
Evaņģēlija beigās teikts – vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja, ko mēs nezinām un kas nav aprakstītas.

Ja mēs šīsdienas rakstu vietā ievērojam simbolisko nozīmi, tad – tā mums parādās vēl arī jaunā gaismā.
Cilvēki ir izsalkuši ne tikai pēc maizes. Izsalkumi ir dažādi.
Piemēram, pēc taisnības, godīguma, mīlestības, draudzības, patiesības.
Kaut ko daļēji no šiem izsalkumiem mēs varam remdēt šajā pasaulē, bet ne pilnībā.
Ja ļaundaris tiek notverts un sodīts, tad cietušie jūtas gandarījuši izsalkumu pēc taisnības. Ja mums līdzās ir labi un mīloši cilvēki, tad varam justies laimīgi. Bet ne vienmēr un ne visiem tas tā ir.
Un pat ja ir, tomēr šajā pasaulē nav pilnības un taisnības – ir tāpat neatbildēti jautājumi un šķietami neatrisināmas problēmas.

Kristus saka – svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.
Svētīgi – bēdīgie, jo tie tiks iepriecināti.
Tie nav tukši mierinājumi, tajos Jēzus pats ir kā apsolītājs un piepildītājs.

Bet Dievs spēj palīdzēt jebkurā situācijā. Dievam nav neatrisināmu problēmu.
Izsalkušie pēc taisnības tiks paēdināti, noskumušie iepriecināti, grēcinieki attaisnoti, cilvēks būs Dieva mīlēts un varēs pats mīlēt Dievu. Visu beidzot, mirušie tiks augšāmcelti.
To var paveikt un paveic Kristus. Viņš arī šodien mūs pabaro ar savu svēto Evaņģēlija vārdu. Jau vairāk kā 2000 gadus viņš liek pasaulē skanēt tiem pašiem 4 evaņģēlijiem. Un ar tiem pietiek, lai mēs nāktu pie ticības un paliek pāri vēl nākamajiem.

Šajā rakstu vietā ir kāda neliela frāze, kas šoreiz piesaistīja manu uzmanību.
Filips atbildēja – ar 200 sudraba gabaliem nepietiktu, lai nopirktu maizi visiem šiem cilvēkiem.
Šī piezīme pati par sevi neko būtisku nenozīmē, bet interesanti ir salīdzināt.
200 sudraba gabali – tā acīmredzot, bija Jēzus kopienas nauda.
Evaņģēlijā ir pieminēts kāds cits notikums, kur Jēzum esot kādā namā, nāk kāda sieviete un izlej uz Jēzus galvas pudelīti ar svaidāmo eļļu. Toreiz mācekļi bija neapmierināti un sacīja: „Kādēļ šāda izšķērdība – šo eļļu varēja pārdot par 300 sudraba gabaliem un naudu izdalīt nabagiem.”
Apustuļu darbos ir pieminēts notikums, kad Pāvils sludināja Efezā, tad tur notika tik liela garīga atmoda, ka starp visiem brīnumiem un lielām lietām ir pieminēts kāds fakts. Tie kas bija atgriezušies no grēkiem, sanesa un sadedzināja savas kādreizējās burvju mākslu grāmatas. Un ir pieminēts, ka to vērtība bija 50 tūkstoši sudraba gabalu, ja tās pārdotu.
Augstie priesteri un vecaji deva Jūdam 30 sudraba gabalus, ja viņš nodos Jēzu.
30!!!
(Caharija par to jau bija sen pravietojis – (Tas Kungs man sacīja: “Nomet šo slaveno algu, par kuras cienīgu viņi Mani atzinuši, podniekam!”
Es paņēmu trīsdesmit sudraba gabalus un iemetu tos Tā Kunga namā podniekam.)

Tā bija tā maksa, ar ko novērtēja Jēzu.
Protams, tas tā nebija domāts, un tas bija par parādīšanu un nevis par pašu Jēzu, bet galu galā tas sanāca tieši tā. (Par tik cienīgu Viņi mani atzinuši – sacīja Dievs caur Cakariju).
Ja nekas nebūtu prasīts, vai būtu viens sudraba gabals, tad varētu domāt, ka tā nebija naudas lieta. Bet Jūdam bija svarīga nauda. Viņš gribēja nopelnīt.
Un summa viņam likās ļoti pieņemama, bet vairāk gan viņš neuzdrošinājās prasīt.

30 sudraba gabalos var ietilpt viss elles dziļums un šausmas.
Kad Jūda saprata ko bija izdarījis, – viņam nauda vairs nebija vajadzīga, viņš to nesa atpakaļ un mēģināja anulēt darījumu. Bet neviens nolādēto naudu neņēma. Visbeidzot viņš to iesvieda templī.
Taču arī tas nelaboja notikušo un nedeva mieru.
Pašpārmetumi un mokas bija tik lielas, ka viņš nespēja vairs dzīvot – Jūda pakārās.

Mēs varētu sacīt – ja Jūda būtu nācis pie Jēzus un lūdzis piedošanu, tad Jēzus būtu viņam piedevis.
Bet tur jau ir tas galvenais, ka viņš to nedarīja. Kādēļ viņš to nedarīja – mēs nezinām, (vai baidījās, vai neticēja, nespēja, vai negribēja) – tas patiesībā ir vienalga, bet rezultāts bija, ka viņš neatnāca.
Tajā vietā, kur bija jābūt Dievam un Jēzum, vēl joprojām stāvēja tie 30 sudraba gabali.

Šodienas cilvēkam šķiet, ka nepietiek ar Dieva vārdu, ar sakramentiem, grēku piedošanu, pestīšanu, mieru, mūžīgās dzīvības apsolījumu.
Vajag vēl kaut ko – kādu brīnumu, saviļņojumu, parādīšanos, atklāsmi, taisnības uzvaru.
Vai tas nebūtu labi, ja Dievs atņemtu pasaulē trūkumu un slimības.
Ja tiek sludināta grēku piedošana, tad tas nešķiet nekas īpašs.
Bet ja notiek dziedināšana, tad tā ir sensācija un ievērojams notikums.
Ja Jēzus paēdinātu no tukša gaisa – tas šķistu īpašāks brīnums nekā Kristības dāvana.
Ja Jēzus pārvērstu ūdeni vīnā, tas šķistu lielāks notikums, nekā tas, ka Kristus nāk pie mums Svētā Vakarēdienā.
Vai cilvēku attieksme pret to, ko Jēzus jau dāvājis, dažreiz nelīdzinās Jūdas vērtējumam par Jēzu. Nav tā, ka tas cilvēkiem neko nenozīmētu (Baznīcas lietas). Bet tas nav arī nekas īpašs. … ne vairāk kā 30.

Kristus ciešanu laiks aicina mūs dziļi pārdomāt un arvien vairāk saprast Viņa ciešanas, krustu, nāvi un augšāmcelšanos.
Un tas ir vērtīgāks par visiem brīnumiem un visu pasaules zeltu un sudrabu.
Āmen.