Mk.2,14-17. 19.sv.pēc Vasarsvētkiem 30.09.2018. Katlakalns. Māc. Jan Pahus Nissen

“Un, garām iedams, Viņš redzēja Leviju, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un tam saka: “Staigā Man pakaļ!” Un tas cēlies staigāja Viņam pakaļ! Un notika, Tam viņa namā pie galda sēžot, ka arī daudz muitnieku un grēcinieku sēdēja pie galda līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem; jo to bija daudz, un tie staigāja Viņam pakaļ. Un, kad rakstu mācītāji un farizeji Viņu redzēja ēdam ar grēciniekiem un muitniekiem, tad tie sacīja Viņa mācekļiem: “Vai tad Viņš ēd ar muitniekiem un grēciniekiem?” Un Jēzus, to dzirdējis, uz tiem saka: “Veseliem ārsta nevajag, bet neveseliem. Es neesmu nācis aicināt (atgriezties no grēkiem) taisnus, bet grēciniekus.” (Mk.2,14-17)

Dažu profesiju pārstāvjiem nudien vajadzīga “bieza āda”, lai varētu izturēt darba spiedienu. Nezinu, kā ir Latvijā, bet Dānijā par vienu no šādām profesijām noteikti var uzskatīt autostāvvietu kontrolieri, proti, cilvēku, kurš izraksta soda kvītis par nelikumīgi novietotām automašīnām. Dānijā mēs ziņās regulāri dzirdam par autostāvvietu kontrolieriem, kuriem autovadītāji mēdz ne tikai izteikt pārmetumus, bet dažkārt pat fiziski aizskart. Neapmierinājuma pārņemti, viņi dusmojas un auro par saņemtajām soda kvītīm. “Ko gan viņš no sevis iedomājas? Es taču biju apstājies tikai uz dažām minūtēm. Ārprāts, kāds stulbenis!” Tas noteikti nav patīkami. Kā jūs justos, ja jūs visu laiku apvainotu un apsaukātu par to vien, ka darāt savu darbu. Bet tagad, iedomājieties šādu situāciju: autostāvvietu kontrolieri darbā pieņem jaunievēlētā pilsētas pārvalde, kas jums nu itin nemaz nepatīk. Turklāt viens no jaunās pārvaldes pirmajiem darbiem ir pieņemt lēmumu aizliegt novietot automašīnu vietā, kas jau gadiem ir bijusi jūsu iecienītākā stāvvieta. Nav grūti iztēloties pārmetumus un naidu, ar ko turpmāk tiek apveltīts autostāvvietu kontrolieris. Līdzīgu profesiju bija izvēlējies Levijs, kurš minēts šīs dienas rakstu vietā.

Kā jau daudzi no jums zina, tajā laikā Izraēlu bija okupējuši romieši un lielākā daļa jūdu no sirds dziļumiem ienīda romiešu okupantus – ārkārtīgi nicināja viņus! Protams, Izraēlas politiskā vide bija romiešu pārziņā, un mēs jau zinām, ka dažus gadus pēc Jēzus dzimšanas, romieši sadalīja Izraēlu trīs mazākos reģionos. Turpmāk, lai šķērsotu reģiona robežu un dotos uz kādu citu Izraēlas daļu, ļaudīm bija jāmaksā nodokļi.

Kapernauma – pilsēta, kurā dzīvoja Levijs, – bija kļuvusi par robežpilsētu starp divām vecās Izraēlas daļām, un Levijs, kā teikts šīs dienas rakstu vietā, bija pilsētas nodokļa iekasētājs. Ja kāds no iedzīvotājiem vēlējās šķērsot robežu, viņam ikreiz vajadzēja maksāt nodokli Levijam, lai gan daudzi vēl itin labi atcerējās laikus, kad tādas robežas, uz kuras strādāja Levijs, nemaz nebija.

Diemžēl situāciju vēl smagāku padarīja tas, ka nodokļu iekasētājiem nereti labpatika mānīties, krāpties un iekasēt lielāku nodokli, lai daļu samaksātās naudas varētu paturēt sev. Nav grūti iedomāties, cik daudz ļaužu katru dienu dusmojās uz Leviju un nolādēja viņu. Turklāt Levijs jau nemaz nebija vienkāršs vīrs, kurš tikai darīja savu darbu. Nē, viņš iekasēja nodokļus romiešu okupantu labā, un tieši tāpēc lielākā daļa sabiedrības uzskatīja viņu par nodevēju – nodevēju tautas acīs un nodevēju Dieva acīs.

Levijs bija kļuvis par izstumto – par cilvēku, ar kuru neviens sevi cienošs jūds negribēja ne runāt, ne saistīties. Bībelē nekas daudz vairāk par Leviju netiek pateikts, vismaz ne šajā rakstu vietā. Mēs zinām tikai to, ka viņš bija muitnieks.

Tomēr Levija stāsts ir diezgan iespaidīgs.

No citiem evaņģēlijiem var secināt, ka šim vīrietim patiesībā bija divi vārdi. Proti, jūdu vārds – Levijs un romiešu vārds – Mateus jeb Matejs. Ir zināms arī tas, ka Levijs jeb Matejs patiesībā ir viens no tiem 12 vīriem, kurus Jēzus izvēlējas par saviem tuvākajiem mācekļiem, saviem tuvākajiem draugiem. Tātad Levijs bija viens no tiem vīriem, kurš Jēzum pastāvīgi sekoja visus 3 gadus, kuru laikā Jēzus sludināja un pirms savas krustā sišanas izdarīja apvērsumu Izraēlā. Pēc Jēzus krusta nāves un augšāmcelšanās Levijs kļuva par vienu no tiem 12 apustuļiem, kurš veltīja atlikušo dzīvi, lai ceļotu un stāstītu ļaudīm par Jēzu.

Kā vēsta tradīcija un vēstures liecības no agrīnajiem baznīcas gadiem, tieši Levijs jeb Matejs sarakstīja Mateja evaņģēliju, tādējādi liecinot par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Turklāt vēsture liecina, ka Levijs, gluži tāpat kā lielākā daļa apustuļu, mira pirmo kristiešu mocekļu kārtā – viņa ticība Jēzum bija tik spēcīga, ka nekas – ne spīdzināšana, ne nāves draudi – nevarēja viņu piespiest atteikties no savas ticības. Viņa ticība Jēzum kā kungam un glābējam bija svarīgāka par visu citu.

Tāpēc dabiski rodas jautājums – kas īsti notika ar Leviju? Kas notika ar nodokļu iekasētāju, krāpnieku un nodevēju Leviju, kurš sēdēja savā muitnieka namiņā un iekasēja ļaužu naudu? Kā viņš kļuva par mācekli, par apustuli, par martīru, kurš veltīja dzīvi Jēzum?

Rakstu vietā lasām vienīgi to, ka Jēzus piegāja pie viņa un teica “Staigā Man pakaļ!” Un tas cēlies staigāja Viņam pakaļ”. Tas ir viss, kas tur rakstīts. Tik vien. Nekādu jautājumu, nekādas vilcināšanās, nekādu iebildumu. Viņš ceļas un seko Jēzum. Kopš tā brīža viss mainās. Viss kļūst citādāks. Vienā elpas vilcienā Levija dzīve apgriežas kājām gaisā. Visticamāk ne jau visas pārmaiņas Levija sirdī notika uzreiz, vienā mirklī. Tomēr viņš neatskatījās. Vai tā bija ziņkārība vai ilgas? Kas viņu mudināja, daudz nedomājot, doties Jēzum līdzi? Kāpēc tā? Kas notika ar Leviju īsajā mirklī, kad viņš tikās ar Jēzu?

Diemžēl mēs nezinām, kāda bija Levija dzīve pirms viņš kļuva par muitnieku. Mēs varam tikai spriest, ņemot vērā loģisko domāšanu. Piemēram, kādā veidā cilvēks kļūst par nodokļu iekasētāju, kuru algo okupantu vara? Kāpēc cilvēks izvēlas tik nicinošu profesiju? Kam jānotiek ar cilvēku, lai tas pagrieztu muguru savai ģimenei, saviem kaimiņiem un savai tautai un kļūtu par savas valsts nodevēju, kurš, visticamāk, zog naudu no savas tautas, no saviem bērnības draugiem? Tā nevar būt nejaušība. Tas noteikti nav ikviena zēna bērnības sapnis. Turklāt tas nav darba piedāvājums, kuram mēs labprāt atsauktos, jo tā apraksts ir aizraujošs.

Patiesībā mēs varam būt teju pārliecināti, ka tam par cēloni ir kādi nelāgi notikumi Levija dzīvē. Iespējams, kādu nelabvēlīgu apstākļu dēļ netika apmierinātas viņa pamatvajadzības, ietekmējot viņa būtību. Iespējams, viņa neapmierinātību ar dzīvi un piepildījuma trūkumu bija izraisījusi pastāvīga terorizēšana skolā vai vecāku un vecajo vienaldzība, vai varbūt kāda traumatiska pieredze, vai varbūt kaut kas pilnīgi cits.

Levijs noteikti juta nedrošību par sevi (viņš, iespējams, juta naidu pret sevi), apkārtējo cilvēku nicinājumu un līdzjūtības trūkumu, kā arī emocionālu skarbumu un vēlmi aizstāvēties vai pat atriebt sevi. Cilvēks, kurš nepazīst tādas sajūtas un emocijas, noteikti neizvēlētos darbu, kas liek viņam kļūt par savas ģimenes un tautas nodevēju. Pat ja pirms kļūšanas par muitnieku Levijs nejuta nicinājumu pret sevi un apkārtējiem, tad varam būt pilnīgi droši, ka pēc šāda darba uzsākšanas viņš noteikti to iepazina. Kāpēc tā? Tāpēc, ka ikvienu mīļu dienu viņam nācās paciest cilvēku lamas, pirkstu rādīšanu, sačukstēšanos, pārmetumus, izvairīšanos no viņa.

Ir vēl kāds fakts, ko gandrīz noteikti zinām par Leviju, proti, viņš bija dzirdējis par Jēzu. Varbūt viņš pat bija Jēzu redzējis, jo galu galā šajā laikā Jēzus dzīvoja tieši Kapernaumā. Jēzus – tas, par kuru visi runā! Tas, kurš, kā ļaudis apgalvo, varot dziedināt slimos un izdzīt ļaunos garus, un rādīt dažādus brīnumus. Tas, kurš varbūt ir pats Mesija – Kristus – tas, kurš varbūt ir glābējs, kuru Dievs solījis sūtīt, lai nestu mieru un taisnīgumu Izraēla tautai un pasaulei.

Un lūk, kādu dienu, Levijam kā parasti sēžot pie sava muitnieka galda, viņš ierauga Jēzu. Viņš ierauga Jēzu, kurš nāk tieši pie viņa.

Kas gan tādā brīdī varēja notikt Levija prātā? Iespējams, viņš cerēja, ka Jēzus paies viņam garām. Varbūt viņš baiļojās par to, ka Jēzus patiesībā nāk viņu pelt un lamāt, izteikt pārmetumus, norādīt uz viņu kā nevērtīgu nodevēju. Viņš pilnīgi noteikti bija pārliecināts par to, ka Jēzus nevēlēsies saistīties ar viņu.

Bet ko Levijs piedzīvoja?

Jēzus pienāk klāt. Jēzus skatās uz viņu, sēžam pie muitnieka galda nodevēja midzenī. Jēzus redz viņu. Viņš saka “Staigā man pakaļ!”

Un viss kļūst citādi!

“Jēzus mani redzēja, Jēzus redzēja mani! Jēzus zina, kas es esmu, bet viņš mani nenosoda. Kas notiek? Vai tiešām viņš vēlas, lai es eju viņam līdzi? Viņš tiešām vēlas veidot attiecības ar mani. Viņš grib būt mans draugs!”

Varbūt kāds no jums atpazīst sajūtu, kā ir būt vienam no tiem bērniem, ar kuru neviens nevēlas spēlēties, ar kuru neviens starpbrīdī nerunājas. Tas ir bērns, kurš vienmēr un visur ir viens pats. Bet tad, kādu dienu stilīgākais skolēns visā skolā – tas, ar kuru visi grib draudzēties, – pienāk un piedāvā vientuļniekam savu draudzību. Izvēlas būt izstumtā bērna draugs. Ja tā padomā, nav nekāds brīnums, ka Levijs tādā brīdī visu met pie malas, ceļas kājās un iet līdzi Jēzum, neuzdodot nevienu jautājumu. Ko gan citu viņam darīt? Iespējams, ka Levijs, pēc nezin cik ilga laika, pirmo reizi piedzīvoja, ka viņu patiešām pamana; ierauga ne tikai neglīto, grēku, nodevību, skarbumu, bet viņa sirdi! Pieņem viņu. Izvēlas viņu. Mīl viņu.

Apbrīnojami, kādu beznosacījuma mīlestību parāda Jēzus. Levijs nav izdarījis pilnīgi neko tādu, lai būtu to pelnījis. Pilnīgi neko. Tomēr viņam ir iespēja satikt Jēzu, kurš “ir nācis meklēt un glābt pazudušo” (Lk. ev. 9:10).

Tas ir Jēzus, kurš mīl par spīti visam. Jēzus, kurš piedod.

Jēzus, kurš vienmēr dod otru iespēju. Un trešo. Un vēl ceturto!

Tas ir Jēzus, kurš zina mūsu tumšākos noslēpumus, kas mīt prāta vai sirds dziļumos, un tomēr vēlas būt mūsu draugs – vēlas izvest mūs ārā no tumsas.

Man prātā nāk kāds dzejolis – tikai dažas rindiņas –, kuru autore ir somu dzejniece Eeva Kilpi. Tulkojums noteikti būs atstājis kādu ietekmi. Dzejolis oriģinālā ir rakstīts somu valodā. Man bija pieejams tulkojums dāņu valodā, kas man pašam bija jāpārtulko uz angļu valodu, lai Madara varētu to iztulkot latviešu valodā. Es ceru, ka par spīti visiem tulkošanas līkločiem dzejnieces galvenā doma būs saprotama. Es domāju, ka Levijs piekristu šādai dzejai. Tā skan šādi: “Sakiet, ja es jums traucēju,” viņš teica, ienākot pa durvīm, “tad es nekavējoties došos prom.”
Un es atbildēju: “Jūs ne tikai traucējat, bet satricināt visu manu būtību. Nāciet, lūdzu, iekšā.”

Tāds ir Jēzus. Tā viņš sagaida ikvienu no mums: Viņš ienāk mūsu dzīvē un piedāvā nebeidzamu mīlestību – beznosacījuma mīlestību. Tad viņš satricina mūsu būtību, ja vien to paši atļaujam. Viņš apgriež visu kājām gaisā.

Levijs noteikti nebija to gaidījis. Viņš pat neatļāvās uz ko tādu cerēt. Tomēr Jēzus uzrunāja šo cilvēku, kurš bija aizņemts ar savu iegribu apmierināšanu, sevis žēlošanu, egoismu un visu citu, kas nodarbināja viņa prātu. Un Levijs cēlās un sekoja.

Viņš teica: “Esi sveicināts. Nāc un pārvērt manu pasauli, manu dzīvi, manas prioritātes, mani pašu. Nāc un maini mani. Es tevi laipni aicinu.”

Brīdī, kad Jēzus tuvojās, visa Levija būtība tika satricināta. Tas vien, ka Jēzus bija viņu pamanījis, mainīja viņa pasaules uztveri. Jēzus vēlējās būt viņa draugs. Tas visu maina.

Būdams jūds, Levijs visu mūžu bija mācīts, ka Dieva mīlestība un piedošana ir jānopelna, paklausot Viņam un darot labus darbus. Visticamāk, viņš jau sen bija atmetis cerības uz to. Bet te – pavisam negaidīti un pēkšņi – viņš sastopas ar Dieva pilnīgo beznosacījuma mīlestību un piedošanu. Jēzus pilnībā maina viņa izpratni par Dievu. Dievs nav attālināts, bargs un nepieejams. Nē! Dievs ir te, tieši tagad, un viņš piedāvā sevi mums.

Protams, mainījās ne tikai Levija izpratne par Dievu, bet arī dzīves uztvere. Pateicoties Jēzum, Levijs ieraudzīja sevi jaunā gaismā. Viņš saprata, ka ir mīlestības vērts. Viņam ir vērtība – milzīga vērtība – tikai tāpēc vien, ka viņš ir. Viņš ir cilvēks, kura dēļ Kungs un pasaules radītājs bija gatavs mirt.

Šāda milzīga vērtība un cieņa, ko Jēzus viņam parādīja, ļāva Levijam sākt pavisam citu dzīvi, citā gaismā ieraugot arī savu ikdienu un apkārtējo pasauli.

Levijs, nodokļu iekasētājs un nodevējs, kurš tik ļoti cīnījās, lai aizstāvētos pret citiem un iegūtu bagātības, negaidīti kļūst par Leviju – mācekli, kurš savu atlikušo dzīvi pavada dodot – daloties un dāvājot mīlestību, dāsnumu, žēlastību un piedošanu, ko pats bija saņēmis.

Jums jāsaprot, ka šis nav tikai sirsnīgs stāsts par 2000 gadus seniem notikumiem. Tā ir dzīvā patiesība. Joprojām.

Protams, ne mana, ne jūsu dzīve nav tāda, kā Levijam. Tomēr vienīgais, ko Jēzus vēlas, ir darīt tieši to pašu arī mūsu dzīvēs. Viņš cer uz iespēju ienākt mūsu dzīvē – iztraucēt mūs – satricināt mūsu dziļāko būtību ar savas mīlestības spēku.
Viņš vēlas, lai mēs piedzīvojam satikšanos ar viņu – ar viņu, kurš pazīst mūsu dziļākos un tumšākos sirds nostūrus. Un viņš vēlas, lai par spīti visam, mēs sadzirdam viņu sakām: “Es izvēlos tevi. Es mīlu tevi. Nāc un seko man.”

Vai mēs to darīsim? Vai uzdrīkstēsimies? Vai uzdrīkstēsimies ticēt, ka mīlestība – tik radikāla – var tiešām būt patiesa? Vai mēs uzdrīkstēsimies ļauties šai mīlestībai un tās nestajām pārvērtībām?

Nav nemaz tik viegli atteikties no savu iegribu apmierināšanas un sava egocentrisma. Nav viegli ļauties tam, lai Jēzus pilnībā maina mūsu prioritātes. Ir grūti neļauties pasaulīgajiem kārdinājumiem – panākumiem, bagātībai, varai, iekārei. Ir grūti tiekties tikai pēc Dieva valstības vērtībām – mīlestības, prieka, miera, pacietības, laipnības, labprātības, uzticamības, lēnprātības un atturības (Pāvila vēstule galatiešiem, 5:22,23).
Ir grūti mīlēt apkārtējos tikpat spēcīgi, kā mīl mūs.

Sastapšanās ar Dieva mīlestību nav nekas mierpilns un drošs. Tas satricina un maina dzīvi.
‌Es ceru, ka mums visiem izdosies sastapt viņa mīlestību, piedzīvot tās traucējošo būtību, līdz sirds dziļumiem sajust viņa mīlestības radīto satricinājumu. Atkal, vai varbūt tikai pirmo reizi.

Āmen.