Lasījumi – Joz.24:20-24 / Jņ.6:56-69
Ef.6:10-20 “Beidzot – topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt. Tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam; bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas. Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu, ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu Garā ik brīdi; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem, arī par mani, lai mana mute droši atvērtos runai un es bez bailēm varētu sludināt evaņģēlija noslēpumu. Viņa važās kaltais vēstnieks es esmu un to gribu sludināt bez bailēm, kā man tas pienākas. ”
Par ticības dzīvi varam domāt dažādos izteiksmes veidos – līdzībās un simbolos.
Piemēram, Jēzus stāstīja skaistas līdzības par sējēju, sēklu un zemi (Mt.13:3-8). Sēkla, kas krita labā augsnē nesa daudzus graudus. Arī līdzība par sinepju sēklu izsaka to pašu domu – mazākā no sēklām var izaugt par varenu koku (Lk.13:19).
Jēzus aicina uz kalpošanu, sakot: “Ko jūs vienam no grūtdieņiem esat darījuši, to jūs esat man darījuši. Tādēļ nāciet šurp mana Tēva svētītie un iemantojiet valstību, kas jums sagatavota (Mt.25:14-46).
Šīsdienas pārdomu vārdā apustulis Pāvils mums attēlo sava laika romiešu kareivja bruņojumu. Kā romiešu kareivis, dodoties kaujā, uzvelk savu ekipējumu, tā arī kristietim jābūt apbruņotam. Tur ir gan zobens, gan vairogs, gan bruņu cepure. Viss, kas ir vajadzīgs.
Līdzības vajag saprast pareizi. Līdzības ilustrē tikai galveno domu. Ja mēs to saprotam nepareizi, tad labākajā gadījumā iekrītam vienpusībā, bet sliktākajā – izlasām to, kas tur nemaz nav domāts.
Vispirms, šī līdzība neaicina uz fizisku vardarbību.
Nav arī tā, ka kristieša dzīve būtu tikai un vienīgi nemitīga, nerimstoša un nogurdinoša cīņa. Kara lauks. Ka aiz katra stūra stāvētu velnu armija, kas gatava jebkuru mirkli uzbrukt.
Par velnu nevajag pārlieku daudz domāt, labāk laiku un domas veltīt Dievam. Kristīts cilvēks ir pasargāts no velna varas. Jēzus ir miris pie krusta un Viņa svētās asinis ir mūsu pestīšanas zīme, kas mūs atbrīvo un pasargā. Mums jālūkojas uz grēku piedošanu un atgriešanos.
Nav arī tā, ka kristietis tikai aug kā vārpa vai dārzenis pilnīgā pasivitātē un bezdarbībā, ļaujoties vienīgi dabiskajam garīgās augšanas procesam.
Būt par kristieti nozīmē arī aktīvu līdzdalību un sevis aizstāvēšanu, kristietības un baznīcas aizstāvēšanu. Un tā ir šīs Sv.Rakstu vietas vēsts.
Mēs varam neatbalstīt karošanu, bet ja esam iesaistīti karā, tad nav lielas izvēlēs. Ja neuzvilksi bruņojumu, tad ātri vien trāpīs kāda bulta. Ja neuzveiksi pretinieku, tad viņš uzveiks tevi. Ja tu neuzveiksi kārdinājumu, tad tas uzveiks tevi. Gribas mums to vai nē, mēs esam jau iesaistīti ticības cīņā.
Var būt daudz lietas, kas apdraud ticību un garīgo labklājību. Tās var būt dažādas. Gan pasaules vilinājumi, gan paša miesas tieksmes, gan slinkums. Tas uz ko Pāvils vērš īpašu uzmanību ir tumsības pasaules valdnieki, ļaunie gari.
Nebūs tā, ka velns nostāsies mūsu priekšā, pieteiksies un sacīs, lūk te viņš ir, un lai mēs viņu varētu labāk pazīt, šis uzvilcis ragus, asti un āža kāju.
Un vēl izklāstīs savus nodomus, ka nāks, uzbruks, kārdinās un postīs. Tā nav noticis un nenotiks. Pat paradīzes dārzā nebija tik atklāts un smieklīgs uzbrukums (1.Moz.3:1). Tad jau kristietim, būtu skaidrs, kas jādara un viņš varētu sekmīgāk turēties tam pretī.
Kādreiz padomju propagandas filmas par karu rādīja cik ļauni bijuši vāciešu armija, jo viņi pa priekšu savam karaspēkam dzinuši iekarotās zemes sievietes un bērnus. Ja pretinieks šaus, tad trāpīs vispirms saviem ļaudīm un nevainīgajem. Gan jau arī Padomju karaspēks nebija labāks, bet tas mums labi ilustrē Pāvila vārdus – jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdnieku.
Tā parasti notiek, ka cīnoties pret ļauno, tiek trāpīts arī cilvēkam, kurš atrodas šī ļaunuma varā. Lai gan patiesais ienaidnieks ir paslēpies neredzams.
Velns izpaužas kā gars – tieksmes, domas, kas cilvēku ved prom no Dieva, kas liek cilvēkā šaubas un neticību pret Dievu. Tālāk velns ved cilvēku prom no citiem, izolē, padara par egoistu, kurš skatās un redz tikai savas vajadzības un viņu beidzot padara vientuļu, nelaimīgu un ieved postā.
Un dara viņš to tik meistarīgi, ka neviens viņu nepamana un pat nedomā, ka šeit varētu būt kaut kas ar viņu saistīts. Cilvēkam pašam rodas kāda doma, kārdinājums, kāds “draugs” vai “draudzene” piepalīdz. Tā ka izskatās, ka cilvēks pats jau visu ir visu izdomājis, pieņēmis savus lēmumus un savu grēku darbu pastrādājis. Bet īstais kūdītājs paliek neredzams.
Velns vistiešākā veidā izpaužas caur ļauniem cilvēkiem, bet arī tad viņš pats paliek ēnā.
Šādas ļauna gara izpausmes var nereti redzēt arī mūsdienās. Ļauni cilvēki, kas ļaunuma un naida pārņemti vēlas ar necilvēcisku naidu apklusināt un iznīcināt kristīgo baznīcu. Kādus ieročus tik viņi neizmanto! Nicinājumu, izsmieklu, naidu, rupjību, dusmas, aizrādījumu uz grēkiem, uz Baznīcas gadsimtu grēkiem, meliem un viltu.
Viņi kristietību daudzu priekšstatos zīmē kā garlaicīgu, lieku laika izniekošanu, kā iestigšanu vecmodīgā un aizspriedumu pilnā pasaulē, sauc to pat par slimību, muļķību, ne-zinātniskumu .. u.t.t.
Kā lai kristietis uz to visu atbild, ko lai saka un ko lai dara?
Tad nu bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties. Pāvils māca: “Satver ticības vairogu, uzvelc pestīšanas bruņucepuri, taisnības bruņas, patiesības jostu un kājās – miera kurpes un Dieva vārda zobenu.”
Cīņas laukā ieroči tiek triekti pret ieročiem. Kurš kuru pārspēs un apsteigs.
Ļaunam vārdam pretī svētības vārds. Rupjībai – laipnība. Kārdinājumam – izvairīšanās, zobens, vai vairogs. Pret maldu mācībām pacelts Dieva Vārda zobens, kas skaidro, kādēļ tās nav saskaņā ar Dieva Vārdu. Šaubām pretī vairogs.
Pāvils vēstulē romiešiem māca: Rom.12: “Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs. Bet, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja tas cieš slāpes, dod viņam dzert. Tā darīdams, tu uz viņa galvas sakrāsi kvēlojošas ogles. Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu! ” Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet! (Rom.12.nod.4.17-21)
Gadās cīņā arī ievainojumi. Kristietis krīt dusmās, kārdinājumos, kļūdās … Ievainotajiem ir jādodas uz lazareti. Tad ir jādodas pie Jēzus, kurš piedod grēkus, atjauno pastāvīgu garu un dziedē visas vainas. Tieši šī Sv.Rakstu vieta labi māca, ka kristieša dzīve nav nemitīga atkalgrēkošana un atkalpiedošana, lai varētu tālāk grēkot. Cīņā ievainojumi gadās, bet neviens, izārstējis savus ievainojumus, nesteidzas tūdaļ atkal cīņā tikai tādēļ, lai iegūtu jaunu brūci. Tādēļ kristieša devīze nav – “Grēkojiet, lai Dievam būtu ko darīt”, bet gan: “cīnieties labo ticības cīņu un topiet stipri savā kungā un Viņa varenajā spēkā!” Uzvariet!
Satveriet visus Dieva ieročus!
Patiesības josta.
Tas ir aicinājums pieaugt un iegūt personisku pārliecību par kristietības patiesumu.
Dievs tevi mīl kā Debesu tēvs un tu esi viņa bērns. Kristus piedevis tavus grēkus un Svētais Gars ir ik brīdi pie tevis un tevī. Dievs ir spējīgs un viņš izmaina daudzas lietas cilvēka dzīvē. Viņš uzklausa lūgšanas viņš palīdz un aizstāv. Viņš svētī un pasargā. Vai tu zini arī no savas pieredzes, ka tas tā ir?
Labās lietas mēdz aizmirsties. Kad piedzīvojam kādu īpašu Dieva palīdzību, tad liekas – mēs to nekad neaizmirsīsim, tas vienmēr būs mūsu sirdī, bet paiet nemaz ne tik ilgs laiks un cilvēks sāk sacīt – kādēļ Dievs tu mani neuzklausi, vai tiešām kādreiz neuzklausīsi arī manas lūgšanas?
Vai Dievs ir īstenība un pārliecinoša, neapstrīdama patiesība tavā dzīvē? Vai Dievam ir padota katra tava diena un visa tava dzīve? Mats nevar krist no galvas bez Dieva ziņas. (Lk.21:18). Vai tā ir arī tavas dzīves patiesība? Apvelc patiesības jostu.
Un tad – taisnības bruņas. Taisnība ir kā bruņas, kas pasargā dvēseli. To varam skaidrot no dažādiem aspektiem, lai saprastu būtiskāko domu.
Noziedzīgam cilvēkam pat mājās guļot jābūt bailīgam, jo varbūt ka viņam pakaļ ierodas policija, vai kāds atriebējs. Ja esi darījis noziegumu, tad bailes mīt tavā dvēselē. Tad cilvēks bēg arī tad, kad neviens pakaļ nedzenas. Un tās nav tukšas bailes, bet pamatotas, jo tevi var apcietināt, tiesātu un ieslodzīt. Bet ja esi bijis taisnīgs un neesi nevienam nekā ļauna darījis, tad vari gulēt savās mājās mierīgi.
Bijušais prāvests Aivars Beimanis vairākkārt ir sacījis, ka svētums ir spēks. Ja tu neesi ļauna darījis – pat ne vārdos un domās, tad tu droši vari nostāties cilvēku priekšā un bez bailēm lūkoties acīs.
Taču šeit ir svarīgi atcerēties un uzsvērt to taisnību, kas nāk no Kristus. Sv.Raksti māca un arī mēs paši zinām, ka cilvēka taisnība, pat lai cik viņš būtu tikumisks, principiāls, godīgs un visādi citādi apveltīts ar labām cilvēciskām kvalitātēm, ir grēcīgs. Neviens nav bez vājībām, grēkiem, kļūdām. Tagadnē vai pagātnē, apzinātām vai neapzinātām – tas lietas būtību nemaina, jo tas iedragā taisnību un rada plaisas bruņās. Tās var neizturēt pārmetumus un apvainojumus – kāds tu pats esi bijis, kā tu pats rīkojies un runā. Mūsu luteriskā ticības izpratne tieši šo lietu uzsver, mēs nedrīkstam balstīties uz savu taisnību, bet mums jāatrod, jāiegūst un jāapvelk Kristus taisnība.
Tad nu saki: es esmu grēcinieks, bet Kristus bija taisns un viņš arī manis dēļ dzīvoja taisnu dzīvi un mira pie krusta un tur ir piedevis visus mans grēkus.
Vai tas var kādam šķist nedroši? Vai tas var būt tik vienkārši? Bet šī bruņas neviens pārmetums nevar caursist. Mēs esam grēcinieki, kurus Dievs ir apžēlojis.
Jēzus piedod visus tavus grēkus un dara tevi pilnībā taisnu! Viņa Gars to dara nemitīgi un arī šajā dienā. Kristus taisnība tevi pasargā.
Kājas apāvuši ar vēlēšanos kalpot miera evaņģēlijam.
Bezdievja kājas steidzas izliet asinis, jo viņa sirds ir ļauna. Tas ir jautājums par mūsu nodomu patiesajiem mērķiem. Nevis jaukties svešās darīšanās (1.Pēt.4:15), izraisīt strīdus un nesaskaņas, bet palīdzēt atrast mieru. Mieru cilvēku starpā, lai norimst konflikti naids un nesaskaņas. Svarīgi ir atrast mieru pašam ar sevi – atrast un paturēt mieru ar Dievu.
Ticības vairogs – ar ko var dzēst ugunīgās bultas.
Ticība mums ir vajadzīga. Ticība ļauj saredzēt neredzamo. Mums ir jātic ka grēki ir piedoti, ka Jēzus ir atbrīvojis no visa ļaunā. Jātic, ka Dievs palīdzēs, dos spēku un izdošanos. Tam ir jātic.
Nav jautājums – vai tu jūti, ka tavi grēki ir piedoti, vai tu domā, ka tavi grēki ir piedoti – bet, vai tu tici, ka tas ir noticis. Ticība ir tomēr kas cits nekā sajūta un saprašana.
Izjūti šo atšķirību. Vai tu tici, ka Dievs tevi mīl, vai tici, ka viņš ir labvēlīgs pret tevi. Vai tici, ka viņš tevi pasargās un dos uzvaru.
Pestīšanas bruņucepure
Bruņucepure aizsargā apziņu un saprātu. Lai cik fiziski spēcīgs, norūdīts būtu kareivis, ja tam saprāts atteiks, viņa kājas un rokas vairs neklausīs. Viņš būs uzvarēts.
Tās ir mūsu domas par Dievu, mūsu izpratne, mūsu teoloģija. Pāvils uzsver, ka tā ir pestīšanas bruņucepure – mums jābūt skaidrībai par pestīšanu – Jēzus Kristus mūs ir atpestījis izglābis no nāves, velna un grēka.
Gara zobens
Tas ir pravieša vārds. Abpusgriezīgs zobens, kas pāršķeļ sirdsapziņu un ir tiesnesis. Zobenam abas puses ir asas – gan bauslība, gan evaņģēlijs. Dieva Vārds gan apsūdz, gan attaisno. Dievs norāj grēku un izglābj grēcinieku. Dievs padzen slimību un pieceļ slimnieku.
Bruņojums ir tikai palīgs, jācīnās ir pašam. Un tikai kaujas apstākļi parāda – cik stipri esam, ko protam un ko izturam. Tā ir arī atbilde, kādēļ Dievs pieļauj grūtības, kārdinājumus, kādēļ Dievs nesteidzas palīgā un tūdaļ neizglābj.
Bet kur tad tu lietosi savu ekipējumu un ieročus. Tu labāk vēlētos soļot parādē un spīdināt saulē savas bruņas un spožo zobenu. Bet šis bruņojums domāts kaujas apstākļiem, ne parādei.
Tad ir bruņojums jāapgūst un jāmācās to nest un lietot. Gan josta, krūšu bruņas, kaujas apavi, bruņu cepure, gan zobens. Uzvelc un izjūti, kā tas var tev palīdzēt un pasargāt!
Romieši cīnījās, lai iegūtu nemirstīgu slavu ar saviem, iekarojumiem, ar ko dižojās – un tomēr viņi tika aizmirsti un visātrāk – vienkāršie kareivji.
Bet kristieši iet gara cīņā:
1.Tādēļ, ka tā ir aizstāvēšanās un izdzīvošana. Ja neaizstāvēsies, tad tava ticība var tikt ievainota.
2.Kristietis cīnās, lai pagodinātu Dievu un kļūtu stiprāks. Tikai cīņā var sevi īsti iepazīt, tur var īsti iepazīt arī Dieva palīdzību un klātbūtni.
3.Lai palīdzētu cilvēkiem līdzās. Lai dotu liecību, lai aizlūgtu.
Cīņā ir vajadzīga gan izturība, veiklība, saprāts, gan spēks -tas vajadzīgs arī garīgā cīņā.
Neatkāpties, pastāvēt, izturēt, uzvarēt!
Tāda lūk – svēta cīņa, Kristus kareivi!
Āmen