1)231 2)64 3)67 4)312 5)72
Lasījumi: 1.Moz.1:1-15 / Apd.19:1-7
Mk.1:4-11 “Tā Jānis bija tuksnesī un kristīja, un sludināja grēku nožēlas kristību grēku piedošanai. Pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un Jeruzālemes ļaudis, un viņi atzina savus grēkus, un Jānis tos kristīja Jardānas upē. Jānis bija ģērbies kamieļu vilnas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un savvaļas bišu medu. Un viņš sludināja:“Viens spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, tam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt viņa sandaļu siksnas. Es jūs kristīju ūdenī, bet viņš jūs kristīs Svētajā Garā. Tajās dienās Jēzus atnāca no Galilejas Nācaretes, un Jānis viņu kristīja Jardānā. Un tūlīt, no ūdens izkāpdams, viņš ieraudzīja debesis atveramies un Svēto Garu kā balodi uz sevi nolaižamies. Un balss atskanēja no debesīm:“Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.”
Ir tādi cilvēki – apdāvinātas harizmātiskas personības. Tie kā magnēts pievelk ļaudis. Tie kā zīmogs atstāj savas pēdas tajos, kuri ar viņiem tikušies. Tie ir gan augsti izglītoti, gan vienkārši, bet pārpilni ar dziļu pārliecību un suģestējošu harismu. Tie ir labi līderi. Cilvēki ir gatavi viņiem sekot. Visos laikos, arī mūsdienās ir vajadzīgi šādi cilvēki, kas ir kā orientieru bākas relatīvisma un vienaldzības pasaulē. Viņi pasaka kā lietas ir. Skaidri un saprotami. Domāju, ka katrs no mums pazīst kādu šādu personību. Varbūt pat paši esam tādas iespaidoti, kas pārvērtusi visu mūsu dzīvi.
Tāds bija Jānis Kristītājs – kā mēs šodien teiktu – kolorīta personība. Viņu varētu saukt par ideālistu un askētu. Viņa izskats vien bija kas īpašs. Viņš ģērbās kamieļu vilnas drēbēs. Aitu vilna bija par mīkstu. Viņam vajadzēja ko skarbāku. Viņš dzīvoja tuksnesī. Ēda siseņus un kameņu medu. Jānis bija gan pārliecinošs, gan pievelkošs. Ļaudis nāca no pilsētām uz tuksnesi, lai klausītos viņa runas. Kā nu ne, jo viņam nevajadzēja meklēt vārdus pierakstos. Viņa caurredzošais skatiens uzlūkoja klausītājus un runāja tieši. Viņš sauca lietas īstajos vārdos. Kaut Jānis savā runā bija aizskarošs un pat biedējošs, tomēr viņu klausīties nāca arī oponenti. Nāca rakstu mācītāji un farizeji, lai gan Jānis viņus sauca par odžu dzimumu. “Cirvis pielikts kokam pie saknes. Un ja tas nenesīs labus atgriešanās augļus, to bez žēlastības nocirtīs.” Vienalga, viņi nāca un klausījās Jānī, jo bija sajūta, ka viņš runā viņu sirdīs. Runā patiesību, lai cik tas būtu nepatīkami. Pat ķēniņš Hērods, kurš vēlāk apcietināja Jāni, slepeni mēdza ieklausīties viņa vārdos. Patiesība, tiešums – tas ļaudīm jau sen pietrūka un to viņi atrada pie Jāņa.
Kā apliecinājumu jaunas dzīves sākumam, ko izmainījis Jānis, daudzi no ļaudīm lūdza kristību un Jānis viņus kristīja uz atgriešanos no grēkiem. Kristīties, protams, nepiekrita ne ķēniņš, ne farizeji, jo politiskā pozīcija to viņiem neļāva. Viņiem bija pārāk daudz ko zaudēt.
Šiem – garīgi stiprajiem, apdāvinātajiem var rasties kārdinājums sākt domāt uz sevi. Ja viss nāk viegli un brīnišķīgi izdodas un ir lieli panākumi, tad var iekrist iedomībā, ka pats esi kas īpašs un izcils un sākt vairot savu popularitāti. Reiz pie Jāņa atnāca ļaudis un jautāja: “Vai viņš gadījumā nav Kristus?” Nezinu, vai Jānim tas bija kārdinājums, vai viņš viegli tika ar to galā, bet viņš atbildēja, ka neesot Kristus. Viņš ir tikai sūtnis Kristus priekšā, kas sagatavo Kungam ceļu. Cilvēka uzdevums ir pagodināt Dievu. Nevis pašam sevi pagodināt, bet Dievu pagodināt. Tas dod gandarījumu un garīgu sātu.
Šādi – apdāvinātie, populārie cilvēki var palīdzēt daudziem tuvoties Dievam. Nav visiem jākļūst par sludinātājiem. Nav jākļūst agresīviem, uzbāzīgiem, katra teikuma galā pieminot Dievu un Baznīcu. Bet, ja par cilvēku, kurš kādā jomā mums ir autoritāte, uzzinām, ka viņš ir kristietis – tad, pat ja tas vēl nepalīdz tuvoties Dievam, tad tomēr liek citādi uzlūkot kristietību un baznīcu. Tad mēs jautājam: “Kas ir tāds, ko šis, mums īpašais cilvēks, ir atradis Baznīcā? Varbūt arī man vajadzētu par to interesēties?” Esmu pārliecināts, ka katram kristietim (neatkarīgi no apdāvinātības pakāpes) Dievs dod iespēju apliecināt ticību. Katram ir sava draudze (draugi), kas viņā ieklausās. Sākt apliecināt Kristu varētu, piemēram, pieņemot lēmumu, nekaunēties no savas ticības Kristum.
Pirms dažiem gadiem Alfa kursa nedēļas nogalē Saldū dziesminieks Valdis Dvorovs mums stāstīja par savu pirmo gājienu uz baznīcu. Kā viņš pa ceļam sastapa savus vecos draugus, kuri ar pudelēm tīkliņā devās pretējā virzienā. Cik grūti bija atbildēt uz vienkāršo jautājumu: “Kurp dodies?” Likās, ka viņi nesapratīs, smiesies. Kādēļ viņš šajā rītā negrib doties ar viņiem, jo iepriekš ir devies?
Vai Dievam tas tiešām vajadzīgs – šāda apliecināšana? Vai tad ticībai nav jābūt katra cilvēka sirdī? Ticībai ir jābūt sirdī, bet tai nav jāpaliek tikai sirdī. Mums nav ne jausmas, kā daži mūsu vārdi, vai pat tikai attieksme var palīdzēt kādam, kas slepeni klausās vai raugās uz notiekošo.
Jēzus ir teicis: “Kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Cilvēka Dēls apliecinās sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Kurš no manis kaunēsies, no tā arī Pestītājs kaunēsies.”
Kurš ir kādreiz apliecinājis Jēzu Kristu, tas ir saņēmis brīnišķīgo dāvanu, kas nāk līdzi šādam labam darbam. Tas prieks, ko neviens nevar atņemt. Prieks kas nāk no citas pasaules.
Dieva vārds saka: “Nav cita vārda zem debess cilvēkiem dots, kurā būtu dāvāta pestīšana, kā vien Jēzus Kristus.” Vienīgi Kristus var izglābt, piedot grēkus un dāvāt mūžīgo dzīvību. Neviena spilgtā personība, garīgi spēcīgs cilvēks, lai pat viņš būtu kā Jānis Kristītājs nevar palīdzēt pie mūžības vārtiem. Neviens nevar dāvāt grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. Vienīgi Kristus to var.
Mēs varam atbalstīt otru, bet nevaram otra vietā pieņemt lēmumus un iet garīgo ceļu. Katram pašam ir jāieiet Dieva valstībā. Šajā ceļā mēs iepazīstam Dievu godību, spēku un varenību. Jānis – varenais pravietis teica, ka pēc viņa nāk kāds stiprāks nekā viņš, kuram viņš nav cienīgs atraisīt kurpju siksnas. Pat ne uzvilkt vai novilkt, bet pat tikai aiztikt šņores nav cienīgs. Jānis to izteica: “Es kristīju ar ūdeni un atgriešanos, bet pēc manis nāk, kas kristīs ar Svēto Garu.”
Suzanna Ditrišs (“Upura stunda”) rakstīja, ka bija nolēmusi izpētīt cilvēku Jēzu. Un jo tuvāk viņa nāca Jēzum, jo lielāks kļuva Jēzus un viņa pati mazāk. Līdz beidzot viņa teikusi Jēzum: “Mans kungs un mans Dievs!” Apustulis Toms šaubījās par Jēzus augšāmcelšanos. Viņam bija savi nosacījumi pie kādiem viņš bija gatavs ticēt. Viņš gribēja aptaustīt Jēzus kājas, rokas, brūces. Viņš vēlējās redzēt. Kad Jēzus nākamreiz bija pie mācekļiem, tad Viņš tā uzrunāja Tomu, ka Toms krita Jēzus priekšā ceļos un izdvesa: “Mans kungs un mans Dievs.”
Šīsdienas lasījums noslēdzas ar Jēzus ierašanos uz Jāņa kristību. Varenais Jēzus nāca pazemīgs un lēnprātīgs. Viņš nāca kā citi cilvēki, meklējot grēku piedošanas kristību. Vienīgi Jānis redzēja atšķirību. Viņš teica Jēzum: “Man būtu jātop Tevis kristītam, bet Tu nāc pie manis.” Jēzus uz to atbildēja, ka vajag rīkoties, ka tā tiek piepildīta Dieva taisnība. Tāds Jēzus joprojām ir sastopams pasaulē – pazemīgs, lēnprātīgs. Viņš nenosoda, nesoda, viņš dod otro, piekto, simto iespēju atgriezties, labot un mainīt dzīvi pareizā virzienā. Viņš nāk lai palīdzētu dotu vēlmi un garu atgriezties. Un tanī pat laikā – Viņā mājo Dieva godība un varenība. Un kad Viņu iepazīstam, tad mums līdz ar Jāni jāsaka: “Arī mēs neesam cienīgi atraisīt Viņa kurpju siksnas.” Bet Jēzus mūs sauc par māsām un brāļiem. Ziemassvētkos Jēzus dzima kā cilvēks un mēs ieguvām varu dzimt kā Dieva bērni. Arī mūsos mājo Kristus godība. To mēs pagaidām saņema ticībā. Kā apustulis Pāvils rakstīja: “Ka mēs esam Dieva bērni un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Bet kad tas atklāsies, tad mēs būsim Kristum līdzīgi.”
Ziemassvētki ir aizvadīti un dzīve atkal var atgriezties ierastā kārtībā. Bet ir svarīgs jautājums: “Vai esam ko ieguvuši no šiem svētkiem? Piemēram, garīgu mieru un gaismu?” Interesanti, ka Adventa laikā, kas sagatavo Ziemassvētkiem, viena svētdiena ir veltīta Jānim Kristītājam un arī šodieas lasījumā mūs uzrunā Jānis Kristītājs, it kā jautājot, aicinot izvērtēt: “Kā šis svētku laiks ir pagājis mums? Par kādām garīgām dāvanām mēs varam Dievam pateikties? Vai esam bijuši gatavi sagaidīt Jēzus Kristus piedzimšanu sev par svētību?”
Āmen.