Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Lk.2:1-14. Ziemassvētku vakars. 24.12.2009. Katlakalnā (Māc.M.Ziemelis)

Lk.2:1-14.  Ziemassvētku vakars. 24.12.2009. Katlakalnā (Māc.M.Ziemelis)
Lasījumi: Ps.96. Tit.3:4-7

Lk.2:1-14. „Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu." Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."”

„Katru gad' no jauna Kristus bērniņš nāk.”  
Katru gadu, atkal un atkal ir Ziemassvētki un viss, kas ar to saistīts.
Atkal mūsu rokās ir apsveikumu kartiņas. Gan tās, ko mēs paši rakstām, gan tās, ko saņemam no draugiem un radiem. 
Atkal tiek iegādāta eglīte un izpušķota.
Atkal tiek spēlēta tā pati spēle par salaveci un dāvanām.
Jāklāj galds ar tradicionāliem ēdieniem.
Ziemassvētku dziesmas skan ne vien baznīcā, bet gandrīz pilnīgi visur. 
Un baznīcā tiek lasīta Lūkas evaņģēlija 2. nodaļa par Jāzepa un Marijas ceļojumu uz Betlēmi, Jēzus dzimšanu, silīti, eņģeļiem un ganiem.

Visa tauta ir iemīļojusi šos svētkus un, nav noslēpums, ka Ziemassvētkos uz baznīcām nāk arī tie, kas citkārt to nedara. Tad nu sanāk, ka tas, ko šie cilvēki visvairāk dzirdējuši (vai pat vienīgais ko no baznīcas dzirdējuši) ir Ziemassvētku stāsts. Bet tas ir kārtīgi dzirdēts – 10, 30, vai pat vēl vairāk reižu!
Gan jau arī tam ir sava nozīme.
Katru gadu šie svētki, it kā atgādinot, rausta un biksta, sakot: „Lūkojieties uz Kristu. Nāciet pie Kristus. Tas ir brīnums. Viņš ir piedzimis.”

Kāds cilvēks redzēja sapni: viņš gāja pa kādu lauku ciemu. Tad redzēja pie kādas mājas neparastu rosību. No ļaužu sejām varēja saprast nopietnību, apbrīnu un prieku. Viņš par to ieinteresējās un nolēma pieiet tuvāk. Kolīdz viņš sāka tuvoties šai vietai, tā tūdaļ pamodās. Šis pats sapnis parādījās arī nākamajā naktī, un arī – tieši tad, kad sāka tuvoties šim namam – viņš pamodās. Pēc nedēļas atkal viņš gāja gar lauku mājām un redzēja šo pašu namu ar satrauktajiem ļaudīm. Un atkal pamodās.

Ja kas tāds notiek vienreiz, mēs nospriežam, ka tas ir interesanti, un aizmirstam. Bet ja sapnis atkārtojas bieži, mēs sākam pievērst uzmanību un jautāt – kādēļ man tas jāredz? Vai tam ir kāda īpaša nozīme? Vai tas vēlās ko pavēstīt?

Arī ikdienas dzīvē mēs dažādās situācijās varam sastapt šādus nemitīgus atgādinājumus, kas brīžiem, var likties, ir uz robežas ar pārspīlēšanu vai kaitināšanu.
Piemēram, ja mums kaut kādā veidā aizrāda vai norāda uz kādu problēmu, kas jārisina. Bet mums šķiet, ka viss kārtībā. Kādēļ citi par to tik ļoti uztraucas?

Piemēram, slimajam, tuvākie aizrāda, atgādina, pierunā: „Ej pie ārsta. Kad tu beidzot aiziesi pie ārsta. Varbūt tomēr vajag parādīties ārstam?” 
Bet slimais atbild: „Man nekas nekaiš – lieciet mani mierā. Man tāpat labi.”

Vai, piemēram, pārim, kurš jau vairākus gadus dzīvo kopā bez laulības, vecāki un draugi mēģina kaut kā pasacīt, ierosināt, mudināt, ka vajag taču apprecēties, vajag dzīvē stabilitāti, vajag ģimeni. Cik tad vēl ilgi būsiet pusaudža prātā? 
Vai šādas piezīmes nevar kļūt kaitinošas?

Piemēram, dzērājs saka, ka viņam nav nekādu problēmu ar alkoholu. Viņš jūtas labi. Lai gan apkārtējie, dzīves draugs, labi draugi, vecāki, vai pat bērni – saka, ka tu par daudz dzer, tev būtu beidzot jāmeklē palīdzība un jāiet ārstēties. 
Kam ir jānotiek, lai cilvēks ieklausītos prātīgā padomā? 

Tā līdzīgi ir ar Ziemassvētkiem. Tie katru gadu uzrunā ar to pašu vēsti par Jēzus piedzimšanu Betlēmē.

Kristus dzimšana nozīmē, ka Dievs ir piedevis visus mūsu grēkus un mēs ar vieglām sirdīm varam lūkoties debesīs uz Dievu un mūsu dziesma ceļas debesu augstumos viegli, jo esam kļuvuši brīvi no grēka svara.
Kristus ir dzimis, grēki ir piedoti. Slava Dievam!

Ir ļaudis, kas sacīs – viņiem nav grēku. Ko tas nozīmē, ka Kristus par viņiem dzimis, to nevar saprast. Ziemassvētki tāpat ir skaisti – daba, vakars un sveču gaisma.

Dievs vēlas lai mēs apstājamies un ieklausāmies, un pārdomājam.
Dievs sūtījis pasaulē savu Dēlu kā Pestītāju, kā dāvanu mums. Vai esam to saņēmuši? 

Ziemassvētkos piedzima Kristus.
Mēs Kristības sakramentā piedzimstam mūžīgai dzīvībai. 
Ja nebūtu piedzimis Jēzus, tad nebūtu Kristības sakramenta.
Ziemassvētki norāda uz sākumu, arī uz mūsu sākumu. Jēzus dzimšanā ir arī mūsu dzimšana tāpat kā Ādama dzimšana nozīmēja mūsu eksistences iespējamību.

Jāņa evaņģēlijā ir kāda saruna Jēzum ar Nikodēmu, kurš bija farizejs, valdības vīrs jau gados. Dīvainais šajā sarunā bija Jēzus vārdi: „tev jāpiedzimst no augšienes. Neviens nevar ieiet Dieva valstībā ja viņš nav piedzimis caur ūdeni un Svēto Garu.” (Jņ.3.nod.) 

Bērns nozīmē to, kuram jāaug. Viņam ir daudz ko viņš vēl neapjauš, ko būs jāiepazīst un jāapgūst. 
Kamēr bērniņš ir gultiņā, netur galviņu, tad viņa redzējums ir ierobežots. Kā viņu noliek, tā viņš arī guļ un to arī redz. Dažādu cilvēku sejas, kas pienāk pie gultas, mammas pupu, pudelīti, kaut kādas mantas.
Kad jau prot velties – tad var apskatīt arī bez griestiem abas gultiņas sienas. 
Pēc laika, kad jau prot rāpot, tad pasaule kļūst daudz, daudz plašāka.
Kad iemācās staigāt, tad izziņai paveras citi līmeņi – tas ir viss, ko var aizsniegt kājās pieceļoties.
Bērnudārzs un skola – tā jau tik pat kā liela cilvēka dzīve, kur ir savi pienākumi, uzdevumi un atbildība. 

Sastapšanās ar ko jaunu – tas ir gan biedējoši, gan pacilājoši. 

Var būt, ka cilvēks daudzus gadus ir svinējis Ziemassvētkus formāli. Tā, it kā Betlēmē notiekošais uz viņu neattiektos. It kā viņš stāvētu kaut kur malā un no attāluma uz visu noraudzītos. Un tad, kādā no daudzajiem svinētajiem Ziemassvētkiem viņš pienāk pie pašas silītes un uzlūko Jēzu.
Ticība ir tas spēks, kas var mūs tur pievest. Ticība ļāva būt klātesošam Betlēmes stāstā un lūkoties uz Kristu. Raugoties Jēzū tu redzi, ka pastāv cita pasaule, kurā valda taisnība, svētums un miers. 
Dievišķās pasaules skaistums ir savādāks, nekā šī pasaule.
Labais ir stiprāks par ļauno un grēcīgais atkāpjas svētuma priekšā. 

Esmu dzirdējis, ka kristieši lieto tādu teicienu: „tie bija mani pirmie Ziemassvētki.” Tas nav domāts burtiski, jo jau no bērnības vecāki veduši baznīcā un neskaitāmi Ziemassvētki ir sagaidīti, bet kādā reizē, kad viņā paša bija kas mainījies, tad  varēja uz šiem svētkiem lūkoties savādāk.

Mēdz būt arī tā, ka kristietis vairākus gadus pieder pie baznīcas un ir apguvis visu kas tur ir. Bībele izlasīta, dziesmu grāmata izdziedāta. Arī Ziemassvētku stāsts ir zināms Viss ir zināms un, liekas, ka nekas jauns vairs nevar būt.
Tad kādu reizi šis Ziemassvētku stāsts uzrunā pilnīgi citādāk un ticīgs cilvēks ar visām savām reliģiskajām zināšanām un pieredzi, raugās uz jaundzimušo silītē  it kā nekad agrāk to nebūtu redzējis.

Lutera biogrāfija interesanti raksta par kādu svarīgu notikumu viņa dzīvē. Vairākus gadus Lutera jautājums bija pēc žēlsirdīgā un palīdzošā Dieva. Kurš ne vien pieprasa paklausību un draud ar sodu, bet Kurš var arī palīdzēt. Tā kādu reizi viņš izlasīja Ap.Pāvila vēstules Romiešiem vārdus, tos ko viņš jau daudzreiz bija lasījis, jo viņš bija mūks un prieteris, bet šoreiz tie izskatījās pilnīgi savādāki. Viņš tos lasīja, it kā pirmo reiz lasītu: „No ticības taisnais dzīvos.” Lai patiktu Dievam ir vajadzīga ticība. Ar ticību pietiek. Tā bija sajūta, it kā viņš pa atvērtiem vārtiem būtu iegājis paradīzē.

Dievs ir pacietīgs, ļoti pacietīgs. Viņš uzrunā mūs ar savu Vārdu un Svēto Garu mudina. Viņš uzrunā atkal un atkal un katru gadu no jauna, līdz mēs arī sadzirdām un ieraugām.
Ja neesam vēl gana mācījušies, tad Dievs mūs griež atpakaļ pie sākuma.
Tā nav mācīšanās kā no grāmatām, bet tā ir garīga mācīšanās.

Dievs ir piedevis visus grēkus. Dievs savas mīlestības dēļ ir sūtījis pasaulē savu Dēlu, lai tu reiz varētu piedzimt mūžīgai dzīvībai. 

Vai tu to saproti?

Priecīgus Ziemassvētkus!

Āmen. 

 Iesūtīts: 2010.01.04 00:20
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija