Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Lk.3:7-18. 3.Advents. Katlakalnā. 13.12.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Lk.3:7-18. 3.Advents.13.12.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Lk.3:7-18. 3.Advents. Katlakalnā. 13.12.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Lasījumi: Jes.12:2-6 / 1.Tes.5:14-23
Lk.3:7-18 „Ļaužu pulkiem, kas nāca pie viņa kristīties, viņš sacīja: "Jūs, odžu dzimums, kas jums norādījis, kā izbēgsit nākamai dusmībai? Tad nu nesiet patiesus atgriešanās augļus un nesāciet pie sevis sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu! - Jo es jums saku: Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāmam bērnus! Jau cirvis pielikts kokiem pie saknes: katru koku, kas nenesīs labus augļus, nocirtīs un iemetīs ugunī." Un ļaudis viņu jautāja: "Ko tad mums būs darīt?" Bet viņš tiem atbildēja, sacīdams: "Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav, un, kam ir pārtika, lai dara tāpat." Bet arī muitnieki nāca kristīties un to jautāja: "Mācītāj, ko mums būs darīt?" Tad viņš teica: "Neņemiet vairāk, kā jums nolikts." Bet arī kareivji to jautāja: "Ko tad mums būs darīt?" Un viņš tiem atbildēja: "Neaplaupait nevienu un neizspiediet nevienam naudu un esiet mierā ar savu algu." Bet, kad ļaudis savās gaidās par Jāni savās sirdīs domāja, vai tas varbūt neesot Kristus, tad Jānis visiem atbildēdams sacīja: "Es kristīju jūs ar ūdeni, bet pēc manis nāks viens spēcīgāks, nekā es esmu, kam es neesmu cienīgs atraisīt kurpju siksnas. Tas jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni. Tam vēteklis ir rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu caurcaurīm un sakrās kviešus Savā klētī, bet pelavas sadedzinās neizdziestošā ugunī." Arī vēl daudz citas pamācības viņš deva ļaudīm, sludinādams evaņģēliju.."

Tuvojas Ziemassvētki ar jaukām noskaņām un neiztrūkstošiem šo svētku pavadoņiem un priekšvēstnešiem: eglēm, svecēm, skaistu mūziku, karstvīnu un piparkūkām. Arī izrotātās mājas un ar gaismām izdekorētās mājas un namu logi papildina gaišo prieka sajūtu. Svētku sajūta mums ir vajadzīga. Tā ikdienas gājumā mūs pacilā un atsvaidzina. 
Tomēr vislielākie svētku gaidītāji ir mazie. Viņi cer uz dažādām dāvanām un iepriecinājumiem, kas kādā brīnumainās veidā varētu tomēr piepildīties. Un vecāki iespēju robežās pie tā arī palīdz, lai kaut ko no viņu sapņiem vai sapnīšiem piepildītu. 
Pieaugušie uz šīm lietām skatās reālistiskāk. Lai būtu ko dāvināt, tas ir jāsarūpē un, lai būtu ko celt galdā, tas ir jāsagatavo. Un tomēr arī pieaugušajā ir kaut kas saglabājies no bērna, labā nozīmē. 
Šī ticība brīnumainajam ir pārveidojusies ticībā uz Jēzu Kristu.

Galvenā Ziemassvētku dāvana un brīnums ir Kristus. 
Adventa laiks mūs uz to sagatavo, lai šo dāvanu prastu pareizi saņemt.

Šodien mēs klausījāmies Evaņģēlija lasījumu par Jāni Kristītāju. 
Viņš valkāja kamieļu spalvas drēbes un ādas jostu ap saviem gurniem, pārtika no siseņiem un kameņu medus. Viņš saņēma Dieva aicinājumu sagatavot tautu Mesijas atnākšanai. Tādēļ viņš izgāja Jūdejas tuksnesī un sludināja: „Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.”

Viņš savā valodā bija ass, tiešs un nesaudzīgs. 
Jūs odžu dzimums! Nesiet patiesus atgriešanās augļus! Ja nē – cirvis kokam ir jau pielikts pie pašas saknes un ikvienu koku, kas nenes augļus nocirtīs un iemetīs ugunī.” Nezodz, neizkrāp, neapmelo, nepārkāp laulību ...!
Jānis nebaidījās no bagātajiem un varenajiem. 
Pat ķēniņam Hērodam viņš sacīja tieši: „Tas nepiederas, ka tava brāļa sieva ir pie tevis.”
Ļaudis savu pravieti mīlēja. Pie Jāņa plūda milzīgs skaits ļaužu - Jeruzaleme un visa Jūdeja, un viss Jordānas apgabals. Tur bija arī kareivji, muitnieki un pat farizeji.

Cilvēkiem patīk bargi sludinātāji.
Cilvēkiem ir bail no viņiem, bet viņiem arī patīk.
Aiziet pie tāda jau ir kā sevis pārvarēšana. Pēc tāda sprediķa noklausīšanās jūties kā izmasēts, iztricināts, un labi zini – ko un kur neesi rīkojies pareizi. 
Liekas, ja šāda bāršanās izturēta, tad esi ar to šķīstīts no kādas netīrības un gribās gaidīt labus vārdus, jo cik tad ilgi pravietis bārsies, gan pasacīs arī ko labu.  

Jāņa vārdos ieskanas arī citādāks valoda: „Es neesmu tas uz kuru jums jāliek savas cerības. Es neesmu tas, kurš var jums palīdzēt. 
Pēc manis nāks kāds, kas stiprāks nekā es, kam neesmu cienīgs atraisīt kurpju siksnas.
Viņš kristīs jūs ar uguni un Svēto Garu.
Saviem mācekļiem Jānis norādīja uz Jēzu un sacīja: „Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.”

Jānis Kristītājs un Jēzus Kristus. Viņi abi sludināja to pašu Dieva valstību. Viņi abi sacīja pat gluži vienādus vārdus: „Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi” (Mt.4:17). Taču viņos bija kas ļoti atšķirīgs.
Jānis pats par šo atšķirību saka: „Es esmu no zemes un mana runa ir no zemes. Bet tas, kurš nāks pēc manis – tas ir no debesīm un Viņš ir pāri visiem” (Jņ.3:31),

Iepretim šim skarbajam, pērkona dārdošajam Jānim īpaši uzsvērta izskatās klusā, mazā Betlēme un stallis kur piedzima Dieva Dēls. 
Eņģeļi slavēja Jēzus dzimšanu: „Gods Dievam augstībā ..!” 
Ķēniņi nāca viņu pielūgt un atnesa karaliskas dāvanas.

Šie īpašie uzmanības apliecinājumi liek apstāties arī mums un ieklausīties Betlēmes stāstā. Kā bērnā var būt kas tik īpašs? Kādēļ šis bērns jau tiek tā slavēts, kaut gan viņš vēl neko nav nedz pateicis nedz izdarījis? Tur ir jābūt kādam noslēpumam.

Vecajā Derībā ir interesants stāsts par Elijas tikšanos ar Dievu. Elija bija pēc savas sapratnes mēģinājis risināt problēmas valstī. Viņš bija licis nogalināt pagānu priesterus un tagad viņu pašu par to sāka vajāt. Viņš bēga un paslēpās kādā kalna alā. Tad Dievs viņu uzrunāja un aicināja iznākt un nostāties Dieva priekšā. 
„Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns - lēna balss. Un, tiklīdz Elija to sadzirdēja, viņš aizsedza savu seju ar savu apmetni un nostājās alas ieejas priekšā, un tad balss griezās pie viņa un sacīja: "Ko tu šeit dari, Elija?" (1.Ķēn.19:11-13)

Jēzus kalpošana atšķīrās no Jāņa Kristītāja kalpošanas. 

Jānis apsūdzēja par to, ko cilvēki nebija izpildījuši no Dieva baušļiem. Un viņš norādīja uz to, ko mums jādara, lai mēs dzīvotu pēc Dieva prāta.

Jēzus nebārās un neizteica nosodījumu. 
Sievietei, kas bija pārkāpusi laulību un farizeji bija atveduši, lai viņu sodītu pēc Bauslības priekšrakstiem, un tas nozīmēja nāves sodu, nomētājot akmeņiem, Jēzus sacīja: „Kurš no jums bez grēka, lai met pirmo akmeni.” Visi apsūdzētāji izklīda. Tad Jēzus sacīja viņai: „Arī es tevi nepazudināšu. Ej un negrēko vairs.” (Jņ.8:7)

Dziedināšanas un atbrīvošanas no ļauniem gariem – tās notika nevis caur pamācību kā mums būs pareizi dzīvot, bet gan ar Viņa dievišķo varu un spēku.

Lielākā Jēzus kalpošana bija, kad viņš nomira par mūsu grēkiem, pienaglots pie krusta Golgātā. Arī tā nav pamācība, ko mums darīt vai nedarīt, bet tas ir Dieva Dēla darbs – upuris mūsu labā mums par pestīšanu. Tajā atklājās Dieva mīlestība un piedošana.

 

Cilvēki par ticību mēdz domāt dažādi. 
Parasti tā ir kā iegūtā dzīves ziņa, pozīcija, principi un likumi, pie kuriem cilvēks pieturas. Tās ir prasības, kas tiešā veidā nav saistītas ar kādu loģisku apsvērumu, bet gan ar ticību, kas saka, ka šajā gadījumā ir jārīkojas tieši tā.
Mums ir jātur baušļi tādēļ, ka tas pienākas ikvienam cilvēkam. 
Nedrīkst darīt otram ļaunu, jo tad tev pašam var notikt ļauns.
Ir jābūt līdzjūtīgiem, iecietīgiem, jo arī mēs vēlētos, lai tā pret mums izturas. 
Dieva dusmas nāks pār ikvienu, kurš dara ļaunu.
Un Dieva vārdā ir arī sacīts: „Dievs grēcinieku neklausa, bet kas ir dievbijīgs un dara Dieva prātu, to Dievs uzklausa.” (Jņ.9:31)

Bet ir arī lietas, ko cilvēks ar savu spēku atrisināt nevar. Kad sava gudrība un resursi izsmelti un viss ir izmēģināts, bet nelīdz, tad ir jāapklust. Jo nevar taču neko izdarīt, tad kad neko nevar izdarīt. 
Tādās situācijās varam apjaust, ka ticība var būt kaut kas vairāk, nekā esam iepazinuši.
Ka ticība ir nevis tas, kas mums jātur, bet tas, kas mūs uztur.
Tas saskan ar apustuļa Pāvila sacīto: „Kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs, jo Dieva spēks mānā nespēkā varens parādās.” (2.Kor.12:10)

Svētie Raksti, apbrīnojot jaundzimušo Jēzu, mums māca Evaņģēliju.
Šis jaundzimušais ir vājš un nevarīgs. Tās ir īpašības vai stāvokļi, kurus mēs nicinām, jo labāk taču būt stipram un varošam. Bet nevajag tos noraidīt, jo tie mums var iemācīt ko jaunu. Kristus spēks izpaudās tur, ka Dievs bija ar viņu un Viņu pasargāja.

Jaundzimušajā Jēzū mēs varam ieraudzīt to ticību, kas mūsu uztur un glābj tad, kad esam vāji un nespēcīgi. Jēzus nāca šajā pasaulē nevis lai dotu mums vēl vienus jaukus svētkus, bet lai apliecinātu, ka Dievs ir apžēlojies, piedevis grēkus un atvēris savas Debesu valstības durvis.

Gods Dievam augstībā un miers cilvēkiem pie kā Dievam labs prāts. (Lk.2:14)

Āmen

 Iesūtīts: 2009.12.14 17:31
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija