Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Jņ.6,41-51. 9.sv. pēc Trīsvienības sv.09.08.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Jņ.6,41-51. 9.sv. pēc Trīsvienības sv.09.08.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Lasījumi: Ps.34:2-9/ Ef.4:25-5:2

Jn.6,41-51 „Tad jūdi sāka kurnēt par Viņu, ka Viņš bija sacījis: Es esmu maize, kas no debesīm nākusi, - un sacīja: "Vai Šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad nu Viņš saka: Es esmu nācis no debesīm." Bet Jēzus atbildēja viņiem: "Nekurniet savā starpā! Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis, un Es viņu celšu augšā pastarā dienā. Ir rakstīts praviešos: un tie visi būs Dieva mācīti. - Ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis. Nevis it kā kāds Tēvu būtu redzējis kā vien Tas, kas no Tēva nācis. Tas Tēvu ir redzējis. Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. ES ESMU dzīvības maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši. Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.".”

Ko mēs darām tad, kad kaut ko nesaprotam? Laikam jau ievācam informāciju, lasām grāmatas, internetu un jautājam gudriem cilvēkiem. Bet, ne vienmēr visu var noskaidrot. Dažkārt nākas samierināties ar pusatbildēm vai atstāt jautājumu atklātu.
Bet ir arī tādas atbildes pie kurām nonākam tad, kad pienāk īstais laiks. Jēzus saviem mācekļiem reiz sacīja: „tagad jūs vēl visu nespējat nest, bet vēlāk nāks Svētais Gars, tas jums mācīs visu.” (Jņ.12:13)

 

„Kas neēd manu miesu un nedzer manas asinis, tam dzīvības nav sevī. Mana miesa ir patiess ēdiens un manas asins ir patiess dzēriens”, sacīja Jēzus. Šie vārdi izklausās biedējoši, it kā tie būtu no kādas briesmīgas pasakas vai šausmu filmas – cilvēka apēšana un asiņu dzeršana. Starp citu, tādas baumas valdīja pirmajos gadsimtos par kristiešiem, jo Sv.Vakarēdiena daļa dievkalpojumā bija liegta neiesvētītajiem un cilvēki izdomāja dažādas aplamības par to, ko gan kristieši varētu darīt savās slēgtajās sapulcēs ...

Arī pašiem mācekļiem bija grūtības izprast šos Jēzus vārdus. Pat viņi sāka kurnēt un sacīja: „Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” Ēst sava skolotāja miesu un dzert viņa asinis ... tas nav pieņemami.

Pagāja laiks un visi pārpratumi noskaidrojās. Zaļās ceturtdienas vakarā Jēzus ņēma maizi, pateicās, pārlauza un deva mācekļiem sacīdams: „Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa.” Pēc tam viņš ņēma biķeri ar vīnu, pateicās Dievam un deva mācekļiem sacīdams: „Ņemiet un dzeriet – tās ir manas asinis, kas izlietas jūsu grēku piedošanai.” Šodien mēs zinām, ka Pestītāja miesas un asins ēšana izpaužas kā dievgalda maize un vīns.

Bet, ja skatāmies dziļāk, tad tas neko daudz neizskaidro. Jautājums paliek – kādēļ cilvēkiem būtu nepieciešams ēst tieši Jēzus Kristus miesu un asinis, un tam klāt nāk vēl cits jautājums – kā maize var būt miesa un vīns var būt asinis.

Katra konfesija nedaudz atšķirīgi skaidro šos jautājumus. Luterāņi izturas ar dziļu cieņu pret Bībeles Vārdu, un uzskata, ka, ja tur ir rakstīts, ka maize ir miesa un vīns ir asinis, tad mums to jāpieņem, jo tas ir Dieva Vārds. Bet tanī pat laikā Jēzus nesaka, ka tā nav maize un vīns, tādēļ mēs ticam, mācam un apliecinām, ka maize Sv.Vakarēdienā ir paliek maize, bet tanī pat laikā ir arī Kristus miesa un Vīns Sv.Vakarēdienā paliek vīns, bet vienlaicīgi ir arī Kristus asins.

Arī citas Jāņa evaņģēlija vietas, kuras mums māca par Jēzus nozīmi nav viegli izprotamas. Tās prasa pārdomāt un iedziļināties. Piemēram, ka Jēzus Kristus ir iemiesotais Dieva Vārds – Vārds tapa miesa. Kristus ir Dieva jērs, kurš nes pasaules grēkus. Viņš ir apsolītais pasaules pestītājs un mesija. Viņš ir pasaules gaisma un labais gans, kurš savu dzīvību atdod par savām avīm. Viņš ir augšāmcelšanās un dzīvība un vienīgais ceļš pie Dieva. Viņš ir patiesība un dzīvība. Viņš ir vīna koks un Dievs Tēvs ir dārznieks un kristieši ir zari pie Kristus - vīna koka. Jēzus ir dzīvais ūdens un kurš no tā dzers, tas viņā kļūs par dzīvības avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.

Dažkārt cilvēki dievkalpojumu un kristīgo ticību mēdz uzlūkot kā mācību stundu par pareizu dzīvi,  baušļu ievērošanu, labajiem darbiem un Dieva godināšanu. Lielā mērā Sv.Raskti un dievkalpojums ir doti mūsu saprātam. Mēs pārdomājam savu dzīvi un kurus grēkus saprotam, atzīstam, tos arī izsūdzam. Ja saprotam, ka vajadzīga palīdzība, tad lūdzam Dievu palīdzēt.

Līdzība un tēli spēj pateikt vairāk par vārdiem. Katra šī minētā līdzība atver mūsu priekšstatos veselu pasauli. Ir lietas un zināšanas, kas ieliktas mūsos dziļāk nekā domāšana, izprašana un apzināta pilnveidošanās. Tā ir vēl dimensija, kurā sastopamies ar Dievu un kurā mūsu prāts nepiedalās, jo tur nav nedz saprašana, nedz nesaprašana. Piemēram, jau mazs bērns zina, ka viņam gribās ēst. Viņam tas nav jāiemācās, un nav jānonāk pie tā ar novērojumu un slēdziena palīdzību.

Ja viņam gribas ēst, tad viņš to prasa. Ja viņš ir pavisam maziņš, tad viņš brēc, ja ir lielāks, tad prasa to ar vārdiem.

Jēzus ir dzīvības maize – tas nozīmē, ka Dievs cilvēkam ir būtiski vajadzīgs. Tāpat kā organismam vajadzīga maize, tā mūsu dvēselēm ir vajadzīgs Dievs. Ikviens cilvēks neapzināti vai apzināti meklē Dievu. Tās ir atbildes uz jautājumiem par savu esību šajā pasaulē, par dzīves nozīmi un savas dzīves jēgu un Dieva plānu tajā. Tās ir ilgas pēc patiesas mīlestības, draudzības, prieka, svētuma, tīrības, šķīstības, uzticības, spēka u.t.t. Tas ir izsalkums pēc taisnības, žēlastības un pēc visa labā. Un bez Dieva šie jautājumi ir neatrisināmi.

Pusaudžiem parasti liekas, ka viņi visu zina, un šo pasauli ir izzinājuši, ka viss ir skaidrs un vienkāršs. Pieaudzis cilvēks tā vairs nedomā, jo aizvien vairāk apjauš cik daudz viņš nezina un arī to, cik daudz viņš nekad neuzzinās. Dievnamos ir daudzi vecāka gada gājuma cilvēki, tā nav vājuma pazīme, bet gan daudz dziļāka šīs dzīves apjausma. Mēs nodzīvojam savus gadus un aizejam tāpat kā visi tie, kas bijuši pirms mums. Un kas tad paliek pēc mums? Nekas daudz. Precīzāk sakot – tukšums. Pilnīgi nekas. Varbūt dzimtas turpinājums – bet ne vienmēr. Varbūt kāda dzejoļu grāmata, bet cik ir tādu, ko atcerēsies pēc, piemēram, 300, vai 500 gadiem?

Kur mums iegūt nevis to maizi, kas uztur mūsu vielmaiņu, bet to maizi, kas ir pati dzīvība un kas dod dzīvību?

Parastā maize ir piesaistīta gremošanas sistēmai. Ap.Pāvils raksta: „Barība vēderam, un vēders barībai. Bet Dievs abus iznīcinās.” (1.Kor.6:13) Bet ir arī maize, kas neiznīkst un dvēsele ir tā, kas šo maizi spēj sagremot. Tikai – vai šāda – dzīvības maize tiešām pastāv, vai tie nav cilvēku sapņi un ilūzijas? Jēzus sacīja viņiem: "ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam. Es pasaulei dodu dzīvību.”

Galvenā nozīme Sv.Vakarēdienam ir paša Jēzus Kristus reāla klātbūtne maizē un vīnā. Bet zem tā, Sv.Vakarēdiens satur arī daudz simbolikas.

Piemēram, tas ir dzīvības mielasts. Daudzi cilvēki Sv.Vakarēdienā piedzīvo, ka ir tuvāk saviem mirušajiem, jo Jēzus ir augšāmcelšanās un dzīvība. Katrs, ja tā drīkstētu sacīt – mazais vakarēdiens, pravieto par lielo dzīvības mielastu, kas būs reiz debesīs, kad Kristus būs nācis un būs notikusi augšāmcelšanās no mirušajiem un mūžīgā dzīvība. (Mt 26:29.) Tur atkal varēs būt kopā tie, ko nāve šeit ir šķīrusi. Jēzus atraitnei atdeva tās vienīgo dēlu, sinagogas priekšniekam Jairam meitu, māsām, Martai un Marijai viņu mirušo brāli Lācaru. Kristus atdos arī ikvienam kristietim viņu kristīgo tuvinieku un draugu.

Daudzi kristieši, nākot pie Sv.Vakarēdina, piedzīvo arī kopību savā starpā. Mēs ticam vienam Dievam. Ja Dievs katru no mums ir pieņēmis, tad mums būs pieņemt vienam otru.

Pie Sv.Vakarēdiena mēs piedzīvojam Dieva laipnību. Viņš arī manis dēļ ir sagatavojis Sv.Vakarēdiena mielastu. Sagatavošana nozīmē, ka viņš sūtījis savu Dēlu, ļāvis viņam ciest un mirt pie krusta, lai viņa asinis mazgātu visus mūsu grēkus un viņa miesa savienotu mūs ar Dieva žēlastību. Dievs šo mielastu ir ne tik vien manis dēļ sagatavojis, bet arī manis dēļ un tas nebūs labi, ja es sacīšu, ka man tas nav vajadzīgs un es turp neiešu.

Ēšana un dzeršana ir pieredze un dziļāka lietu saprašana, kā mācības apgūšana un baušļu iemācīšanās. Ir grūti izskaidrot ar vārdiem kā garšo, piemēram, ābols vai šokolāde. Tāpat ir grūti pateikt vārdos, kā tas ir kad Dievs tevi mīl un piedod visus tavus grēkus. Kā tas ir sastapt Dievu. Kā tas ir - augšāmcelties pēc nāves un kā ir būt mūžīgajā dzīvībā. Tikai tad, kad esam līdz tam nonākuši, piedzīvojuši, kad arī paši esam kļuvuši par daļu no šīs patiesības, tad mēs to saprotam. Kad mēs paši esam kļuvuši par daļu no Jēzus miesas, kurā plūst Viņa dzīvību dodošās asinis, tad mēs to varam saprast, lai gan šis pats vārds „saprašana” šeit nav īsti piemērots.

Kristus ir dzīvs un mēs esam dzīvi līdz ar viņu, viņa apskaidrotajā miesā.

Āmen

 
 Iesūtīts: 2009.08.12 16:38
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija