Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Jņ.20,19-31. Baltā svētdiena. Katlakalnā 30.03.2008.g.(Māc.M.Ziemelis)
Baltā svētdiena; 30.marts 2008.g.

Jn.20,19-31 “Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: "Miers ar jums!" Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: "Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu." Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks." Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: "Mēs To Kungu esam redzējuši." Bet viņš tiem sacīja: "Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu." Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: "Miers ar jums!" Pēc tam Viņš Tomam saka: "Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!" Toms atbildēja un sacīja Viņam: "Mans Kungs un Mans Dievs!" Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.” Jēzus viņam saka: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!"

Dzīvokļa durvīm parasti ir divas atslēgas, dažreiz pat ir trīs atslēgas un vēl dzels ķēdīte un dzelzs aizbīdnis. Aizslēgtas durvis simbolizē norobežošanos un vēlēšanos pasargāt sevi un sev dārgo. Mums tas neliekas nekas īpašs, tādēļ, ka tā ir ikdiena. Ja ielūkojamies dziļāk, tad tas ir saistīts nedrošību un bailēm. Iekšā dzīvoklī mēs parasti durvis neslēdzam (jo tur ir droši), bet ārdurvis gan.

Aizslēgtas durvis ir arī psiholoģisks portrets. Ja kāds nejūtas drošs – viņš noslēdzas sevī. Šeit nav runa, par slimīgu noslēgtību.

Ir dabiski un saprotami, ka katram cilvēkam ir personīgā sfēra, ko viņš neatklāj svešiniekam. Iepazīstoties, mēs varam vairāk pietuvoties, bet vienalga – ir kādas durvis, kas paliek noslēgtas. Un tur nav nekā nepareiza. Bet, ja ielūkojamies dziļāk, tad jāsaka, ka arī šāda – garīga norobežošanās ir saistīta ar nedrošību un bailēm. Varbūt tās ir bailes no izsmiekla, aizvainojuma, nodevības, ievainojamības. Skumji, ja šāda norobežošanās parādās pret labiem draugiem, ģimenē - laulības draugiem, bērniem no vecākiem un vecākiem no bērniem. Un galu galā - ir arī noslēgtība no Dieva.

Mācekļi bīdamies no jūdiem bija pulcējušies aiz slēgtām durvīm. Augšāmcelšanās brīnums ir tik liels, ka uz tā fona nav ievērojams šī nelielā frāze.

Attiecībās ar Dievu nav nozīmes nekādām atslēgām, aizbultējamiem un durvīm.

Bieži cilvēks to sākumā uztver, kā ko apsūdzošu – ka no Dieva nevar paslēpties, ka Dievs redz visu un zina visu. Bet patiesībā tieši tas ir arī dziedināšana un atbrīvošana. Jo Kristus nav nācis iznīcināt, bet meklēt un glābt pazudušos, un dot cilvēkiem to, kas viņiem ir ļoti vajadzīgs.

Jēzus stājās viņu vidū, un sacīja – „Miers ar jums” un mācekļi kļuva līksmi savu Kungu redzēdami.

Cilvēkam ir vajadzīgs miers. Miers ar Dievu, miers ar tuvāko un arī – miers pašam ar sevi. Šis miers nāk caur piedošanu – Dievs mums piedod grēkus un mums ir jāpiedod savam tuvākajam un arī pašiem sev ir jāpiedod – ja Dievs mums ir piedevis. 

Ja Kristus nenāktu cauri visām mūsu slēgtajām durvīm, tad mēs vienmēr paliktu aiz tām kā kapā.

Jāņa evaņģēlijs, nākamā nodaļā beidzās – stāsts par Jēzus zemes dzīvi noslēdzas, bet tālāk seko cita grāmata – tā ir Apustuļu darbi, kur ir aprakstīts, kā mācekļi ticības spēkā un drosmē gāja, sludināja, dibināja draudzes un nebija nekā, kas viņus varētu nobiedēt un apturēt. Šī varenā un platā upe, kas šodien ir kristīgā baznīca – tapa no šī mazā strautiņa – no mazas saujiņas mācekļu, kuri bija paslēpušies un nobijušies.

„Miers ar jums” – ar šiem Jēzus vārdiem līdzi nāca Svētais Gars, kurš pārvērta bailes – priekā un mierā.

Bet ko darīt tad, ja cilvēks nejūt šo mieru? Ja viņš tic, bet tomēr nav pārliecināts, ka tic pareizi un vai vispār vēl tic? Daudzi kristieši stāsta tik lielas un brīnišķīgas lietas – ka Dievs viņiem ir palīdzējis un kā ir izmainījis dzīvi. Gribētos tam ticēt – bet nav droši – kādēļ tas nenotiek manā dzīvē, kādēļ es to nejūtu?

Tas dažreiz pat izskan kā pārmetums – Kā gan Toms varēja neticēt tik pašsaprotamai lietai, kā augšāmcelšanās brīnumam? Visi pārējie mācekļi ticēja? Nez kā būtu gājis kādam citam no apustuļiem, piemēram, Filipam, vai Jānim, ja viņi nebūtu tajā reizē bijuši kopā ar citiem. Vai gadījumā mēs šodien nelasītu stāstu par neticīgo Filipu vai Jāni? Svētie Raksti nepaskaidro, kādēļ Toms nebija kopā ar pārējiem mācekļiem, bet tie paskaidro kādu citu svarīgu lietu. Tas, ka Toms nebija draudzē un tas kļuva par pamatu viņa šaubām un neticībai.

Iemesls, kādēļ cilvēki pārstāj nākt uz draudzi var būt dažāds, un ne vienmēr tas ir saistīts ar kūtrumu un noliegšanu. Bet ticība nevar pastāvēt viena pati. Gluži kā viena pagale nedeg, tā ticībai vajag draudzi. Ticībai vajag ticību blakus. Dieva vārds un sakraments, un draudzes kopība stiprina ticību.

Šīsdienas Dieva vārds saka – Jēzus vēl daudz citas lietas darīja, bet šīs ir pieminētas, lai jūs ticētu un iemantotu dzīvību viņa vārdā.

Ticība ir Dieva dāvana, kas ir jākopj un jāuztur.

Mēs paši labi zinām, cik dažreiz maz vajag, lai mēs sāktu kurnēt un šaubīties.

Vai šodien ticēt Jēzum Kristum ir vieglāk? Šodienas kristieša cīņa un uzdevums ir nedaudz savādāki kā Jēzus laikā. Šodien ticības dēļ neviens negrasās mums atņemt dzīvību. Šodienas cīņa – ir pastāvēt vienaldzīgajā sabiedrībā un daudzo moderno elku priekšā, kas cenšas cilvēku domas un prātus pievērst vienīgi šai pasaulei. Un šī cīņa var nebūt viegla. Vienaldzība, nežēlība, cinisms – daudzus var ieslēgt kā aiz durvīm – nocietināt kā cietoksni, kurā cilvēks domā tikai par sevis uzturēšanu un glābšanu.

Tādēļ ir Dieva vārds un sakraments un draudze, kas mūs stiprina un pasargā.

Pārējie apustuļi nebija ne ar ko labāki par Tomu, viņi tikai bija kopā.

Āmen.

(Lasījumi: Ps.16. / 1.Jņ.5:4-10)

 Iesūtīts: 2008.04.27 16:30
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija