Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Lk.16,19-31. 4.sv. pēc Trīsvienības sv. 5.07.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Lk.16,19-31. 4.sv. pēc Trīsvienības sv. 5.07.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Lk.16,19-31 ”Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars - ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām."

Vasaras laiks cilvēkiem saistās ar atvaļinājumiem, ceļojumiem, izbraucieniem, nometnēm, vai arī zemes darbiem dārzos. Līdz Jāņiem jāpaspēj visu sastādīt un tad ir jālaista un jāravē. Katrs rosās kā spēj un kāds nu kuram ir ierastais dzīves ritms.
Bet garīgajai dzīvei, Dievam un Baznīcai bieži pietrūkst laika. Mūsdienu cilvēki ir gandrīz vienmēr aizņemti. Katrā laikā ir savs aizbildinājums un iemesls: ziemā ir pārāk auksts, lai nāktu uz baznīcu, pavasarī un rudenī ir zemes darbi, vasarā ir savi darbi un vajadzīga arī atpūta.
Kādēļ tas tā notiek? Kādēļ mēs savai garīgajai dzīvei veltām gaužām maz laika? Ir, protams, daudzi, kuri atrod laiku garīgām aktivitātēm un viņi ir svētīgi un arī būs svētīgi. Ir labi, ja apdomājam - kādēļ vienas lietas darām un citas nedarām.

Šīsdienas Evaņģēlijs mums stāsta par kādu divu cilvēku likteni visā tā garumā - par nabaga slimo Lācaru un kādu bagātnieku. Pārdomāsim, ko nozīmē tie cilvēki, kas mums ir apkārt un ko mēs vēlamies no šīs dzīves!

Nez, vai mēs spētu saskaitīt cik cilvēkus mēs esam sastapuši savā dzīvē. Tas būtu neiespējami, un tomēr katrs no tiem ir atstājis kādu iespaidu uz mums. Cits vairāk, cits mazāk. Kādu mēs varbūt vispār neatceramies - ne viņa vārdu, ne izskatu, citi ir atstājuši uz mums dziļu iespaidu, vai pat izmainījuši visu mūsu dzīvi. Tie visi lielā mērā veido to, kas mēs šodien esam un arī kas būsim. Nejaušības dzīvē nenotiek, un nekas neizzūd bez pēdām, vai sekām. Var gadīties, ka kāds no viņiem mums var kļūt par krišanas iemeslu, vai arī par iepriecinājumu un patvērumu.

Bagātniekam Lācars likās kā sīka vienība, ko nav vērts ievērot, jo daudz ir nabagu un slimu. Lācaram nebija nekā tāda, kas atrastu cieņu bagātā acīs. Bet vēlāk, kad bagātais bija nonācis ellē, kur viņš cieta lielas mokas un sauca pēc palīdzības, tad Ābrahāms viņam atbildēja: "mans dēls, piemini, ka tu savu labumu saņēmi jau dzīvs būdams, bet Lācars ļaunu. Tādēļ viņš tagad tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas šai vietā."

Vai bagātniekam būtu vajadzējis dalīties savā labumā ar Lācaru un kādēļ?

Pestīšana un mūžīgā dzīvība ir Dieva dāvana Jēzus Kristus upura dēļ. Apustulis Pāvils saka: "No žēlastības jūs esat pestīti ticībā, bet ar darbiem, lai neviens nelielās." Tanī pat laikā visam, kas notiek mūsu dzīvē šeit, ir liela vērtība un tā iesniedzas aiz nāves - mūžībā. Citiem vārdiem sakot, šīs dzīves sekas mēs jutīsim arī tajā saulē.

Ir vairākas Sv. Rakstu vietas, kas par to runā: Jēzus saka: "Nekrājiet sev mantu virs zemes, kur rūsa un kodes to maitā, kur zagļi rok un zog, bet labāk krājiet sev mantas debesīs, kur zagļi nerok un nezog un kur rūsa un kodes tās nemaitā; jo kur ir jūsu manta, tur ir arī jūsu sirds." "Kad tu taisi mielastu tad aicini kroplus aklus un tizlus, jo viņiem nav ko tev atmaksāt un tu saņemsi algu, kad mirušie augšāmcelsies."
Šajā pat nodaļā Lūkas Evaņģēlijā, kādu pantus iepriekš Jēzus aicina savus mācekļus būt gudriem un tālredzīgiem: "un es jums saku, dariet sev draugus ar netaisno mamonu (tas nozīmē mantu un naudu), lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos."

Kas tā par mantu debesīs, kas tie par mūžīgajiem mājokļiem, kur mūs varētu kādi uzņemt? Mēs to tagad neuzzināsim, un tomēr šie vārdi norāda uz šīs dzīves saistību ar mūžību.

Svētīgi ir žēlsirdīgie (kas pazīst iežēlošanos), jo tie žēlastību dabūs.

Žēlsirdību nevar izteikt pilnībā ar naudas noskaitīšanu, vai kādas lietas uzdāvāšanu. Tā ir daudz dziļāka. Žēlsirdība ir garīga kvalitāte. Kā mēs izturamies pret citiem cilvēkiem.
Pirms vairākiem gadiem ievēroju kādas meitenes liecību. Viņa kā studente bija atbraukusi uz Rīgu mācīties. Tolaik viņa bijusi iekšēji un ārēji nesakārtota. Kā viņa pati par sevi izteicās - es biju nevienam nevajadzīga un traucējoša. Un tad viņa piedzīvoja, kas ir žēlastības spēks. Pēc kāda dievkalpojuma, pie tējas galda kāds ievērojams mācītājs, izturējās pret viņu ar dziļu cieņu, it kā saskatot viņā kādu milzīgu vērtību. Tas bija pirmais brīdis, kad viņa noticēja šai attieksmei, un tas bija impulss un sākums sakārtotībai un Dieva darbiem pie viņas.

Šis Evaņģēlijs mums atgādina Lācaru un bagāto, un vaicā - kā mēs izturamies pret tiem, kurus savā dzīvē sastopam un tieši pret tiem mazākajiem? Jo var taču izrādīties, ka tie, ko mēs redzam daudz niecīgākus par mums, patiesībā ir daudz lielāki par mums, un varbūt, ka tieši caur šo nicināmo cilvēku mēs paši varam iegūt žēlastību.

Otrkārt - ko mēs vēlamies no šīs dzīves? To, ko cilvēks vēlas - to viņš arī meklē un to arī nereti iegūst. Jēzus ir sacījis: "Kas meklē, tas atrod" . Tur nav teikts, ka tas attiecas tikai uz garīgām lietām. Tas ir garīgs likums, kas izpildās – ko cilvēks meklē, to viņš arī atradīs. Un tas ne vienmēr ir pozitīvi.

Varētu likties, ka noteicošais bagātā elles mokām bija neiejūtība pret Lācaru. Humānā momenta iztrūkums. Bet Jeruzalemē daudz bija nabago, un ja viņš arī šo vienu būtu apbēris ar zeltu, tad tomēr paliktu vēl simtiem, kuri ir līdzīgā stāvoklī, un kuri ciestu. Pat ja viņš būtu visu atdevis, kas viņam piederēja, būtu Lācaru cēlis savā mājā un pats licies Lācara vietā pie durvīm, tad tomēr nez vai ar to pietiktu? Evaņģēlijs neaicina uz revolūciju.

Bagātie nenobrauks ellē tādēļ, ka viņi ir bagāti un nabagie nestaigās pa paradīzi tādēļ, ka viņi nabagi. Izšķirošais bija jautājums, ko viņi meklēja šajā dzīvē?

Par bagāto ir sacīts - viņš bija bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā. Ikdienas - šīs vārds norāda, ka bagātība un līksmība bija patiesībā tas, ko viņš meklēja, viņam tas bija un viņam neko vairāk nevajadzēja. Viņš bija atradis savu piepildījumu un mieru. Tā nebija kāda svētku reize. Viņš tā dzīvoja katru dienu. Un neko negrasījās mainīt vai meklēt. Kad viņš nomira, ļoti ticams, viņam sarīkoja skaistas bēres un viņu apraka un ar to bija viss beidzies ar viņu.
Bet tur jau tā lieta, ka nebija beidzies. Beigušās bija tikai viņa kārības, līksmības un purpuri, bet viņš pats vēl pastāvēja, un viņam vajadzēja skatīt mūžību no visai neapskaužamas vietas.
To, ko viņš bija meklējis šajā dzīvē, to viņš baudīja arī pēc nāves.

Ar Lācaru, bija savādāk ne jau viņa nabadzības vai slimību dēļ. Viņa vārds tie tulkots - Dievs palīdz. Nabadzība un slimība nereti māca paļauties un cerēt uz Dieva palīdzību. Kad vairs nav šajā pasaulē pie kā pieturēties, varbūt tikai tad cilvēks meklē palīdzību pie Dieva. Un šī palīdzība ir daudz svētīgāka, nekā cilvēks varētu iedomāties.

Ko mēs vēlamies, ko mēs meklējam? Ja tās ir līdzīgas lietas kā bagātajam: purpurs, līksmība, bagātība, tad tās iegūstot, mēs apstāsimies un paliksim pie tām. Tā kļūs par ikdienu un nekas nemainīsies. Mēs garīgi neaugsim, bet kā bagātais vīrs, paši kļūsim līdzīgi šīm lietām. Tā ir sava veida garīga nāve.

Zālamana mācītāja grāmata skaisti un skaidri parāda ticīgu dvēseli, kas šajā grēkā kritušajā pasaulē meklē mieru un patieso dzīves vērtību, kurā varētu veldzēties un palikt. Meklētājs paiet garām daudzām baudām un šīs pasaules izdaudzinātām vērtībām. Taču viņš nav apmierināts ne ar vienu lietu, ne ar ko no tā, ko piedāvā šī pasaule. Dvēselei, ticībai vajag ko vairāk, ko dziļāku – viņai vajag Dievu un nekas to nespēj aizstāt.

Vai mēs kādreiz esam nopietni domājuši, ko nozīmē ticība, un no kurienes tā nāk? Dažkārt nemiers ir svētīga lieta. Ja mēs baudītu pilnīgu dvēseles harmoniju un pašapmierinātību, tad diez vai mūs varētu atvilkt no mūsu purpuriem un dzīrēm. Tad varbūt mēs garīgajās lietās būtu ļoti pieticīgi un apmierinātos ar nepieciešamo minimumu, ko Baznīcas mācība saka par pestīšanu. Bet neko vairāk pat nevēloties. Ticība ir Dieva dāvana, tas ir Dieva aicinājums, kas liek meklēt Dievu un augt savā iekšējajā cilvēkā. Un tās augļi ir Dieva valstība un mūžīgā dzīvība. Tas ir Kristus Gara darbs, tas ir Viņa žēlastības lēmums, ka mums būs piederēt Viņam.

Dažkārt cilvēki, negribēdami sevi apgrūtināt vai paužot savu skopumu visu pārspīlē un saka:"No kā tad es pats dzīvošu, ja es atdošu visu savu naudu nabagiem un prom no sevis? Man taču ir jārūpējas par savu ģimeni, es to nevaru darīt." Vai arī: "Kas tad būs, ja es visu savu laiku pavadīšu baznīcā Dievu lūdzot un draudzējoties ar kristiešiem. Mans dārziņš tad aizaugs ar nezālēm, un ēst nebūs ko. Nevar jau visu laiku Dievu lūgt".
Bet Dieva vārds nekur neko tādu neprasa. Šīsdienas Sv. Rakstu vieta vispār mums neko neprasa un nepavēl. Tā pasaka tikai to, ko būtu grēks nepateikt tam, kurš to zina: „Dzīvoja reiz kāds bagāts vīrs un nabaga Lācars ..."

Šis ir vienkāršs stāsts, kurš uzrunā daudz dziļāk nekā jebkāds bauslis. Pieminiet bagāto vīru un Lācaru.

Amen.

 


 
 Iesūtīts: 2009.07.06 01:30
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija