Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Jņ.20:19-31 Baltā svētdiena Kalakalnā 19.04.2009. (Māc.M.Ziemelis)
 

Jņ.20:19-31 Baltā svētdiena Kalakalnā 19.04.2009. (Māc.M.Ziemelis)

Jņ.20:19-31 „Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: "Miers ar jums!" Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: "Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu." Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks." Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus.25 Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: "Mēs To Kungu esam redzējuši." Bet viņš tiem sacīja: "Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu." Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: "Miers ar jums!" Pēc tam Viņš Tomam saka: "Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!" Toms atbildēja un sacīja Viņam: "Mans Kungs un Mans Dievs!" Jēzus viņam saka: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!" Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā."

Tas skan gandrīz kā pārmetums - neticīgais Toms. Kādēļ gan viņš šaubījās? Kad visi mācekļi vienā mutē apliecināja, ka Jēzus ir augšāmcēlies un dzīvs, tad viņš sacīja: “Ja es neredzu viņa rētas un nelieku pirkstus viņa sānos, tad es neticēšu.”
Ja esam godīgi pret Lieldienu notikumiem, tad ievērosim, ka Toms nemaz tik ļoti neatšķīrās no pārējiem mācekļiem.
Sievietes, kas Lieldienu rītā aizgāja uz kapu nejutās tā, ka ir noticis tas, ko viņas bija gaidījušas. Viņas bija ļoti un nepatīkami pārsteigtas par tukšo kapu.
Kad viņas nāca pie Pētera un Jāņa un atstāstīja redzēto, tad mācekļi neatbildēja: “Vai tad jūs neticat uz augšāmcelšanos?” Jēzus jau to bija sacījis! Viņi neticēja šai vēstij un skrēja uz kapu pārliecināties, ka tas, ko bija dzirdējuši ir taisnība.
Divi mācekļi, Kleops ar savu biedru devās uz pilsētiņu vārdā Emava. Viņi bija cerējuši, ka Jēzus paveiks ko vairāk, bet viņš tika nogalināts un tādēļ viņi devās prom no Jeruzalemes.

Vai ir taisnība, ka Jēzus ir augšāmcēlies?
Tāds bija mācekļu pirmais iespaids uz Lieldienu vēsti un to arī skaļi izteica Toms: “Ja es neredzu rētas un viņam nepieskaros, es nemūžam neticēšu.”

Arī mēs nekur pasaulē to neredzam un nejūtam. Pie sava dabiskā cilvēka, pie radiem un draugiem, mēs neredzam, nekāda norādījuma, ka tas varētu notikt – ka mirušais varētu augšāmcelties. Ir grūti aptvert un pieņemt ko tādu, ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi. Taču neticības iemesls var būt arī kas cits.Interesanti, zīmīgi, izskaidrojoši un pamācoši Pāvils saka – “Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos.” 1.Kor.15:17
Tas nozīmē gan to, ka ja Jēzus nav augšāmcēlies, tad nav grēku piedošanas. Tad mēs paliekam tur, kur esam bijuši savās problēmās un kļūdās. Jo uz Kristus augšāmcelšanos, kā uz pamatu balstās visas pārējās kristietības mācības.
Taču to var saprast arī pārnestā nozīmē (ja Kristus nav augšāmcēlies, tad esam vēl savos grēkos): mēs nevaram redzēt un ticēt uz Jēzus augšāmcelšanos, ja esam apkrauti ar grēkiem.

Jēzus savulaik sacīja jūdiem, kad tie prasīja no viņa kādu zīmi un pierādījumu, ka Viņš patiešām darbojas Dieva autoritātē. Viņš sacīja: “Laulības pārkāpēja un grēcīgā cilts meklē zīmes. Bet tai nekāda cita zīme netiks dota, kā vien Jonas zīme. Kā Jona 3 dienas un naktis bija zivs vēderā, tā arī Jēzus būs zemes klēpī.” (Mt.12:39)

Mēs meklējam šajā pasaulē kādu apliecinājumu un pierādījumu, ka Dievs eksistē, pierādījumus, ka Viņš mūs dzird, uzklausa un mīl. Mēs vēlamies pat redzēt kādu zīmi no Dieva kā pierādījumu Kristus valstības spēkam, bet tanī pat laikā dzīvojam grēkos, baušļu pārkāpumos, maldos un liedzamies no tiem atgriezties.

Kā gan var acs, kas pilna ar dubļiem, rādīt?
Kā var gars, kas apkrauts grēkiem, piedzīvot Dievu?
Jēzus saka – svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. (Mt.5:8) Un ja nav sirdsšķīsti?
Dieva valstība ir mums līdzās (tik tuvu, ka var sacīt - tā ir mūsu vidū), bet mēs paši neesam pietiekami.

Šajā Sv.Rakstu vietā mēs vispirms varam mācīties Jēzus sveicienu, ko viņš atkārto pat vairākas reizes: Miers ar jums. Tā ir pirmā lekcija, pirmā mācību stunda par to, kur mēs varam atrast savā dzīvē mieru, ja visapkārt ir bailes, apjukums, nedrošība, nogurums. Miers nāk, ja grēki ir piedoti.
Jēzus ierašanās jau pati par sevi bija Evaņģēlijs. Ja Jēzus būtu dusmīgs par mācekļu nodevību un bēgšanu, tad viņš nebūtu vispār nācis pie viņiem. Dieva sods ir nevis, ja viņš liek piedzīvot pārmācības, bet gan, ja viņš atstāj. Atstāšana nozīmē, ka nekur vairs nevari redzēt dzirdēt, piedzīvot Dievu un arī zīmes un liecības par Viņa esamību vairs neredzi. Jēzus ieradās pie mācekļiem un viņa klātbūtne bija viņa draudzības un piedošanas pasludinājums un to apstiprināja viņavārdi: “Miers ar jums.”

Kristus izlej no mūsu dvēselēm grēkus un to vietā ielej savu mieru. Miers ar jums.

Šī Sv.Rakstu vieta ir viena no tām, kurā ir balstīta Baznīcas mācība par atslēgu varu. Tās ir atslēgas, kas var atslēgt debesis, vai arī aizslēgt debesis. Jēzus dvesa un sacīja – ņemiet Svēto Garu, kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti un kam jūs tos paturēsiet, tiem tie paliks. Ja cilvēks grēko, tad miers zūd. Kad Ādams un Ieva bija sagrēkojuši, viņi zaudēja mieru un tā vietā ieguva bailes no Dieva. Viņi paslēpās kokos kā pērtiķi. Kristum ir vara piedot grēkus. Viņš ir miera ķēniņš. Viņš to, kā uzdevumu un kalpošanu pavēl saviem mācekļiem. Atslēgu vara ir dota, lai mēs varētu ieiet Dieva valstībā, lai mēs iemantotu mieru, lai tas būtu pamatā, un pavadītu mūs kur mēs ejam ko runājam un domājam. Kad mācītājs Jēzus Kristus vārdā pasludina grēku piedošanu, tad tai ir jātic tā, it kā pats Kristus to būtu sacījis, jo viņš savulaik apsolīja – kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti.

Dieva miers ir pirmā mācību stunda, kas mums jāapgūst. Otrā ir Kristus piedzīvojums. Toms sacīja, ja es neredzu un nelieku pirkstus viņa naglu rētās, tad es neticēšu. Cilvēki vēlas kaut ko taustāmu. Kā mazam bērnam vajag paņemt rokās un pagaršot, lai iepazītu šo pasauli, tā arī mēs labprāt vēlētos taustāmus un aplūkojamus pierādījumus.
Kad Jēzus nāca nākamreiz pie mācekļiem, viņš sacīja Tomam: “pārbaudi manas rokas un sānus un esi ticīgs.” Tomu uzrunāja un pārliecināja ne tas, ka viņš varēja taustīt. Starp citu, nav rakstīts, ka Toms šo piedāvājumu izmantoja. Vienīgi – viņš sacīja: “Mans kungs un Dievs.” Tomam pietika, ka Jēzus viņu uzrunāja gluži ar tiem pašiem vārdiem, ko viņš pirms nedēļas bija mācekļu priekšā sacījis un atzinies šaubās.

Tas nozīmē, ka Kristus klātbūtnes piedzīvojumu, sajūtu un pārsteigumu, ka Jēzus mani pilnīgi un caur un caurīm pazīst un zina pat manus slepenākos vārdus un slepenākās šaubas. Tas uzrunā un liek skriet pār muguru skudriņām un sacīt – tu esi Dievs un Kungs.

Kādas lapaspuses atpakaļ Evaņģēlijā ir stāsts, kā Jēzus satikās ar kādu sievieti pie Jēkaba akas. Izraisijās saruna. Jēzus viņai sacīja: “Ņem savu vīru un nāc šurp un tu dabūsi dzīvības ūdeni”. Viņa atbildēja: “Man nav vīra”. Tad Jēzus teica: “Šajā ziņā tu esi runājusi patiesību, jo 5 vīri tev ir bijuši un tas, kas tev tagad ir, tas arī nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi taisnību.” Jņ.5:18. Ar to viņai pietika. Viņa tūdaļ mainīja runas toni un sacīja: “Tu esi pravietis”. Viņa aizsteidzās uz pilsētu un stāstīja: “Es esmu satikusi kādu, kurš pasacīja visu, ko esmu darījusi ,vai tikai tas nav Kristus.” (Jņ.4:18)

Tas ir piedzīvotais saviļņojums, pārsteigums, bailes un prieks. Tas bija kaut kas no pirkstu likšanas rētās un caurdurto sānu aizskaršanas. Tā bija sajūta, ka Jēzus ir tik ļoti tuvu.

Trešā mācību stunda ir Jēzus vārdos: “Tu redzēji un tādēļ ticēji – svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic.” Nav vajadzības ticēt tam ko mēs redzam vai dzirdam – tas taču ir acīmredzami un vienkārši. Tāpat arī sajūsma, sajūtas un piedzīvojums – arī tas ir spēcīgs piedzīvojums, kas mūs paceļ un tad nav grūti ticēt.
Bet – Jēzus tālāk saka – svētīgi, kas neredz un tomēr tic. Tas ir laiks, brīži vai posmi, kad mums jāmācās dzīvot nevis no jušanas, skatīšanas, bet no ticības, kad nekā cita vairs nav kā tikai ticība. Tad ir ar šo ticību jāiztiek, tad ir jāmācās ticība. Un svētīgi ir tie, kas paliek un pastāv.
Mums pašiem var likties, ka mūsu garīgā dzīvē nekas nenotiek, ka nav lielu pārdzīvojumu, emocionālu atgriešanos no grēkiem un asaru plūdu. Ka nekas īpašs nenotiek, ka ir tāds kā tukšums, ka šķiet pats nemaz nevar saprast – tici vai netici. Tad arī notiek svarīgākais – tad norūdās un top ticība.

Dieva Vārds saka: “No ticības mans taisnais dzīvos.”, “ticība tiks pielīdzināta par taisnību”, “svētīgi, kas neredz un tomēr tic.”

Nav jau tā, ka Dievs vairs neļautu savu klātbūtni apjaust un piedzīvot. Arī tas pieder pie pilnasinīgas ticības dzīves. Tad viņi kļūs patiesi redzīgi un šoreiz tas burtiski attieksies ne vien uz Jēzu, bet uz visiem kristiešiem. Jānis atklāsmes grāmatā rakstīja: “Es redzēju Dieva Jēru un debespulku draudzi, kas zemojās Visuvarenā priekšā. Un es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi.” (Atkl.20.21.nod.)

Āmen.

 Iesūtīts: 2009.04.20 22:32
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija