Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Mt.6:1-6,16-21 . Ciešanu laika 1.svētdiena. 1.03.2009. Kalakalnā (Māc.M.Ziemelis)

Mt.6:1-6,16-21 . Ciešanu laika 1.svētdiena. 1.03.2009. Kalakalnā (Māc.M.Ziemelis)

Mt.6:1-6,16-21 „Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs.Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās. Un, kad jūs Dievu lūdzat, nedarait tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un ielu stūros stāvēdami Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev.
Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās. Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.”

Pagājušajā trešdienā Baznīca atzīmēja Pelnu dienu. Ar to iesākās 40 dienu (izņemot svētdienas) gavēņa laiks, kas noslēgsies Lieldienās. Šis laiks arvien no jauna paceļ jautājumu, vai luterāņiem arī ir jāgavē? Ja jā, tad kā tas jādara?

Šodienas pārdomām izvēlētā Sv.Rakstu vieta runā par trim jūdiem raksturīgajām dievbijības formām. Tā bija lūgšana, gavēšana un labdarība. Arī kristietis var šādā veidā pateikties un slavēt Dievu – ar lūgšanu, gavēni un labajiem darbiem.
Jēzus stāstīja līdzību par Ķēniņu, kas rīkoja dēlam kāzas un bija saaicinājis augstus ciemiņus. Kad pienāca kāzu diena, tad ķēniņš aicināja: „Viss ir sagatavots, lūdzu, nāciet tagad!” Bet viesi aizbildinājās un neviens neatnāca. Ķēniņš to uztvēra kā aizvainojumu un nicinājumu. (Mt.22:1-8)
To mēs varam izskaidrot nedaudz savādāk – pozitīvā veidā. Ja mēs nākam uz dievnamu, tad mēs dodam Dievam godu ar savu klātbūtni un veltīto laiku. Mēs dievkalpojumā ne vien paši ņemam, bet slavējam Dievu ar lūgšanām un dziesmām.

Gavēnis ir laiks, kad cilvēks sagādā sev diskomfortu, atsakoties no kādām atļautām lietām. Parasti tas bija saistīts ar izmisīgu lūgšanu, atgriešanos no grēkiem un apžēlošanas meklēšanu pie Dieva (Joēl.1:14; 2.Sam.12:16 u.c.), bet tas var būt arī kā slavinājums un pagodinājums Dievam. Mūsu arhibīskaps J.Vanags pēdējā avīzes„Svētdienas rīts” numurā ir ievietojis rakstu, kur īsi un kodolīgi ir formulējis atbildi uz šo jautājumu: „Gavēnis nenozīmē vienkārši neēst gaļu, kā bieži domā. Gavēnī cilvēks cenšas pārspēt savu miesīgo dabu, ierobežojot sevi ēdienā, dzērienā, izklaidēs un mēģinot savaldīt savus ļaunos ieradumus un iegribas, kas viņu kalpina. Katrs pats zina, kas ir viņa vājība – saldumi, alkohols, laiskums, nesavaldība vai kas cits. Gavēnī ir svarīgāk uzveikt tieši to, turklāt ne tik daudz sasprindzinot gribasspēku, kā pievēršoties dvēseles attiecībām ar Dievu – lūgšanām, Svēto Rakstu apcerei, sirdsapziņas izmeklēšanai, grēksūdzei, sakramentiem. Gavēņa ieguvums ir piedzīvot gara pārākumu pār miesu.” 

Pie jūdu dievbijības prakses piederēja arī labdarība, jeb žēlastības dāvanu došana. Tajos laikos nepastāvēja sociālais darbs un pabalsti tā, kā tas ir šodien. Ja cilvēks nespēja pats strādāt un nebija neviens, kas viņu apgādā, tad viņu nolika pie tempļa, vai kādā citā vietā, kur apgrozās daudz ļaužu, lai viņš ubago sev iztikšanai. Palīdzēt un dot šādiem nabagiem bija labs un Dieva slavēts darbs. Arī kristietis var tādā veidā pavadīt savu atgriešanos un gavēni, veicot labdarību un dodot žēlastības dāvanas trūkumcietējiem. Tas nozīmē gan  tos nabagus, kuri pilsētās nāk ar izstieptu roku, gan arī daudzas garīgas lietas, kurām vajadzīgs finansiāls atbalsts.  Piemēram, draudzes nepieciešamības, kristīgais radio, kristīgu grāmatu izdošana, dažādi diakonijas projekti u.c.

Šodienas Dieva vārds māca, ka lūgšanas, gavēņi un labdarība var arī nebūt svētīgas lietas, bet būt pavisam kas cits. Ir svarīgi arī to praktizē un daudzreiz tieši šis – „kā” izrādās noteicošais. Tas ir jautājums par ticību un attieksmi.

Kā negatīvu piemēru Jēzus minēja farizejus, kuriem patika sinagogās un ielās izrādīties ļaužu priekšā kā lieliem lūdzējiem. Un ja vēl visi zināja, ka viņi gavē, tad šos farizejus uzlūkoja ar bijību un cieņu. Kā lai negodā tik ļoti garīgus un svētus cilvēkus! Viņus katrā ziņā ir jāgodā. Bet Jēzus saka, ka viņi ir liekuļi, jo nemeklē pašu Dievu, bet izlieto šīs svētīgās lietas, lai pirktu ļaužu apbrīnu. Šodienas situācijā tie varētu būt visi tie gadījumi, kad cilvēkiem ekonomiski, politiski, vai kā citādi ir izdevīgi izskatīties kā kristiešiem, un viņi to uzvelk kā apģērbu un izmanto. Ja kristīgums vairs nav izdevīgs, tad to arī vairs nelieto. Jēzus par viņiem saka: „Liekuļi, viņi neko labu nesaņems no Dieva.”

„Kad dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt. Lai tava labā roka nezina, ko kreisā dara.” Cituviet Dieva Vārds (Ap.d.5:4) saka, ka kristietis nav spiests ziedot un tas, kas viņam pieder, tas var arī viņējais palikt. Bet, ja esi nolēmis dot mīlestības dāvanas, tad nenožēlo, jo priecīgu devēju Dievs mīl, un nemeklē slavu un godu. Jēzus apsola: „Dievs, kurš redz slepenībā tev to bagātīgi atmaksās”. Ievērosim, ka Jēzus to šajā rakstu vietā atkārto trīs reizes: „Dievs atmaksās.” Atmaksa ir gan šajā pasaulē kā garīga un arī laicīga svētība, gan arī debesīs kā mūžīga svētība.
Reklāmas, kampaņas vai darījumi nav īsta labdarība, jo tie netiek darīti pašu labo darbu dēļ, bet tādēļ, lai ar tiem gūtu kādu laicīgu labumu. Protams, jebkurā gadījumā ir labi, ja trūkumcietēji tiek pabaroti, apģērbti, iepriecināti. Lai gan žēl, jo darītājs būtu varējis saņemt daudz vairāk, jo Dievs būtu daudz bagātīgāk atlīdzinājis. Bet nu viņam jāpietiek ar iegūto izdevīgumu, apbrīnu un cilvēku pateicības dziesmām.

Mēdz būt arī tā, ka labdaris vai lūdzējs nav gluži tēlotājs vai bijis vienpusīgs sava labuma meklētājs. Viņš patiesi tic, patiesi gavē un lūdz un patiesi dara labus darbus, bet kad tam klāt pienāk godkāre un iedomība, tad šīs labās lietas daudz ko zaudē no sava skaistuma. Kā viens darvas piliens var samitāt visu medu podu, tā vīzdegunība un lielīšanās samaitā daudz laba, ko viņš izdarījis.

Lepnība, iedomība un godkāre ir no tiem grēkiem, ko cilvēki reti kad pie sevis pamana un atzīst. Neviens farizejs nemūžam neatzītu, ka viņš ir godkārīgs. Ir ļoti nepatīkami atskārst pašiem pie sevis, ka daudz ko esi darījis, ir nevis vienkāršas ticības dēļ, bet godkāres dēļ. Tādēļ dažreiz ir jāpiedzīvo Dieva sūtīts vai pieļauts pazemojums, lai mēs saprastu un taptu dziedināti no šādām aplamībām. Psalmā ir sacīts: „Tas man bija par labu, ka mani pārbaudīja un pazemoja, lai es mācos Tavus likumus.” (Ps.119.:71)

Dievs vēlas lai mūsu dzīves pareizās un skaistās formas būtu piepildītas ar tik pat skaistu garīgu saturu. Lai ticīga lūgšana paceļas augšup debesīs un meklē un sastop Dievu. Lai labie darbi ir šķīsti, nevainīgi un kāpj augšup pie Dieva kā kvēpināma upura patīkamā smarža..

Ļoti iespējams, ka arī paši esam kaut kad piedzīvojuši cilvēku labestību un nesavtīgumu. Ja tas tā ir bijis, tas mēs to visu mūžu varam ar pateicību pieminēt un šīs atmiņas silda mūsu dvēseles kā gaiša uguns.
Jēzus stāstīja līdzību par žēlsirdīgo samarieti (Lk.10:30-35). 
Kāds cilvēks bija kritis laupītāju rokās un gulēja uz ceļa pusdzīvs. Levīts un priesteris pagāja viņam garām. Bet samarietis iežēlojās par piekauto, apkopa to, uzcēla uz sava ēzeļa un aizveda uz tuvāko viesnīcu un samaksāja par viņa ārstēšanu. Cik labi, ka bija tāds samarietis, kurš apžēlojās!

Ja ieskatāmies vērīgāk, tad jāatzīst, ka šīs labās lietas – labestība, labdarība, mīlestība un nesavtība raksturo Dieva attieksmi pret mums. Tajās mēs ieraugām Dieva attieksmi pret mums. Kristus bija kā šis žēlsirdīgais samarietis, kurš par mums apžēlojās un mūs izglāba. Dievs dāvāja savu Dēlu kā Pestītāju, kurš mirdams pie krusta Golgātā sagādāja mums grēku piedošanu un mieru. Viņa asinis arī šodien šķīstī un mazgā mūs no visiem grēkiem un dod mieru, ka reiz nāksim viņa mūžīgajā valstībā. Dievs piedod ne tādēļ, ka tas Viņam būtu izdevīgi, bet tādēļ, ka redz, ka tas mums ir vajadzīgs un ir mūsu vienīgā un pēdējā iespēja tapt pestītiem un izglābt savu dzīvi.

Mēs dzīvojam un pārtiekam no Dieva labdarības un nesavtības, pateicamies Viņam par to katru dienu un katru svētdienu un mācāmies paši būt patiesāki, pilnīgāki un nesavtīgāki mūsu lūgšanās, gavēņos un labajos darbos. Lai Dievs mums palīdz un svētī mūs šajās labajās lietās! 
Āmen.

 Iesūtīts: 2009.03.02 10:50
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija