Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
2.Ķēn.5:1-9. 3.svētdiena pēc Zvaigznes dienas. 24.01.2004.g. Katlakalnā (Māc.M.Ziemelis)

2.Ķēn.5:1-9. 3.svētdiena pēc Zvaigznes dienas. 24.01.2004.g. Katlakalnā (Māc.M.Ziemelis)

2.Ķēn.5:1-9. „Un Naamans bija Aramas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks, un viņš bija liels vīrs sava kunga priekšā, un viņam bija liela slava, jo caur viņu Tas Kungs bija devis Aramai uzvaru, un šis vīrs bija drošsirdīgs varonis, bet spitālīgs. No Aramas bija izgājuši sirotāji un no Israēla zemes atveduši līdzi mazu meiteni, tā bija kļuvusi kalpone Naamana sievai. Viņa sacīja savai pavēlniecei: "Kaut mans kungs būtu nonācis tā pravieša priekšā, kas ir Samarijā, tas viņu atbrīvotu no viņa spitālības." Tad Naamans gāja pie sava kunga un to pateica viņam, sacīdams: "Tā un tā ir runājusi šī meitene, kas ir cēlusies no Israēla zemes." Tad Aramas ķēniņš sacīja: "Tagad ej! Bet es sūtīšu vēstuli Israēla ķēniņam." Un tas devās ceļā un paņēma līdzi savās rokās desmit talentus sudraba un sešus tūkstošus seķeļu zelta, kā arī desmit kārtas drēbju. Viņš arī nonesa vēstuli Israēla ķēniņam, kura skanēja tā: "Kad šī vēstule nonāks pie tevis, tad zini, ka es savu kalpu Naamanu esmu pie tevis sūtījis, lai tu viņu atbrīvotu no viņa spitālības." Kad Israēla ķēniņš bija šo vēstuli izlasījis, tad viņš saplēsa savas drēbes un izsaucās: "Vai tad es esmu Dievs, ka varu nokaut un atkal atdzīvināt, ka viņš pie manis atsūta kādu vīru, lai es to atbrīvoju no viņa spitālības! Lūdzu, uzmaniet un ņemiet vērā, ka tas pie manis meklē kādu strīdus iemeslu!" Bet, kad Elīsa, šis Dieva vīrs, dzirdēja, ka Israēla ķēniņš bija savas drēbes saplēsis, tad tas deva ķēniņam ziņu, sacīdams: "Kāpēc tu esi savas drēbes saplēsis? Ļauj, lai tas vīrs atnāk pie manis un lai tas atzīst, ka patiesi vēl ir kāds pravietis Israēlā!" Un tā Naamans ar saviem zirgiem un ar saviem ratiem atbrauca un apstājās Elīsas durvju priekšā. Tad Elīsa sūtīja vēstnesi un lika tam pateikt: "Ej un mazgājies septiņas reizes Jordānā, tad tava miesa kļūs atkal vesela, un tu būsi šķīsts!" Bet Naamans sadusmojās, un viņš aizgāja un sacīja: "Redzi, es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā un stāvēs manā priekšā, un piesauks Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību. Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Israēla ūdeņi, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?" Un tas apgriezās un aizgāja dusmu pilns. Tad viņa kalpi piegāja pie viņa un sacīja viņam, teikdami: "Mans tēvs, ja pravietis tev būtu kādu lielu lietu uzlicis, vai tad tu to nedarītu? Vēl jo vairāk, kad viņš tev tikai ir sacījis: mazgājies, tad tu kļūsi šķīsts?" Kad viņš nobrauca pie Jordānas un ienira septiņas reizes, kā Dieva vīrs to bija sacījis, tad viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, un viņš bija šķīsts. Tad viņš ar visiem saviem pavadoņu pulkiem griezās atpakaļ pie Dieva vīra un gāja, nostājās viņa priekšā un sacīja: "Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē, vienīgi Israēlā! Un nu tagad, lūdzu, saņem dāvanu no sava kalpa!" Bet Elīsa atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs, kura priekšā es stāvu, ir dzīvs, es gan neņemšu." Un viņš uzstāja, lai ņem, bet tas liedzās. Tad Naamans sacīja: "Ja ne, tad ļauj tavam kalpam ņemt līdzi divu mūļu kravas zemes, jo tavs kalps vairs turpmāk neupurēs svešiem dieviem nedz dedzināmos, nedz kaujamos upurus kā vienīgi Tam Kungam. Un vienā lietā lai Tas Kungs piedod tavam kalpam: kad mans ķēnišķīgais kungs ies Rimona templī, lai tur pielūgtu un uz sava vaiga mestos pie zemes, un viņš atbalstīsies uz manu roku, un arī es nometīšos Rimona templī uz sava vaiga pie zemes, tad to, ka es metos zemē, - to lai Tas Kungs piedod tavam kalpam!" Un viņš tam atbildēja: "Ej ar mieru!"”

Vai ir cilvēki, kuriem nebūtu problēmu? Laikam jau tādu nav. Vieniem lielas, citiem mazas. Tomēr katram viņa augonis sāp visvairāk. Ir skumji, ja cilvēks ir gudrs, bagāts, ar labu stāvokli sabiedrībā un daudziem talantiem – bet kāda viena problēma laupa visu. Par tādu gadījumu stāsta šī Sv.Rakstu vieta. Sīriešu iekarotāju karavadonis bija slims ar spitālību, jeb šodienas valodā - ar lepru. Jūdu likumi noteica, ka tādam cilvēkam ir jābūt izolētam no visiem pārējiem, bet citu zemju likumi to tā nenoteica. Jo Naamans, kaut arī slims būdams, tomēr turpināja veikt savus karavadoņa pienākumus Sīrijas valstī. Viņa ķēniņš to zināja, bija žēl zaudēt tik labu un spējīgu palīgu, bet palīdzēt tur neko nevarēja.

Lepra ir hroniska infekcijas slimība, kam raksturīgi ādas bojājumi, jutekļu zudums, muskuļu atrofija, deformācijas, paralīze. 1999.g. pasaulē ar lepru slimoja ap 3 miljoni cilvēku, Latvijā bija 274 lepras infekcijas perēkļi.

Spitālība, jeb Lepra ir sastopama arī mūsdienās. Taču ja šodien lepra ir ārstējama, tad Bībeles laikā tas tā nebija. Ja cilvēks bija ar to saslimis, tad varēja uzskatīt, ka viņa dienas ir skaitītas.

Spitālība sākās organisma iekšienē bez īpaši redzamām ārējām pazīmēm. Beigu posmā tā izlauzās uz āru un slimnieks mocījās vairākus gadus līdz mira. Slimība skāra kaulus un smadzenes, roku un kāju saites zaudēja savu noturēšanas spēku elastību. Ķermeņa locekļi atmira un nokrita. Cilvēks izskatījās atbaidoši. Uz ķermeņa uzmetās ķermeni saēdošas čūlas, un uzauga arī liekā gaļa, kas klāta ar krevelēm. 

Šīs slimības paveidi bija dažādi. Daudziem no tiem nebija tik briesmīgas izpausmes. Un tomēr tā bija nolemtība.

Vecās Derības laikā to uzskatīja par īpašu Dieva sodu vai lāstu, ne tikai paša saslimšanas fakta dēļ, bet arī tādēļ, ka šī slimība simboliskā veidā attēlo grēka darbību cilvēkā. Tas sākotnēji ir neredzams, līdz tas pārņem cilvēku un izlaužas uz āru dažādās nepievilcīgās formās, sagandējot visu cilvēka dzīvi. 

Sākumā ir tikai iekāre, vai kas sīks un nepamanāms. Bet galu galā, kaut kas svarīgs un pilnvērtīgai dzīvei nepieciešamais atmirst. Piemēram, savas aplamās dzīves dēļ cilvēkam var izirt ģimene, viņš var pazaudēt draugus, pazaudēt veselību, labo slavu, darbu un darba spējas u.tml.

Mums var būt dažādas, lielākas vai mazākas problēmas. Var būt grūtības un dažādi sarežģījumi, bet mums visiem ir kāda liela, kopīga problēma – mēs visi esam slimi ar šo garīgo spitālību – ar grēku. Tas jau ir mūsu asinīs, mūs kaulos, mūsu zemapziņā. Tas ir laika jautājums, kad mūsu grēki mūs ievedīs postā vai laupīs kādu locekli. 

Tādēļ kopā ar Naamanu steigsimies arī mēs pie Jūdu svētā, kas var mūs izglābt.

Šīsdienas Svēto rakstu teksts stāsta par viena lepras slimnieka izdziedināšanu brīnumainā un pārdabiskā veidā. Ir runa ne tikai par miesīgo veselību. Šis notikums atstāja milzīgu iespaidu uz Naamana garīgo pasauli. Viņš pilnībā izmainījās. Aizbrauca uz Palestīnu ar vezumiem zelta un atbrauca atpakaļ ar pilnu vezumu smilšu – vienkāršas, parastas, bet viņam svētas zemes.

Sākas viss ar to. Naamans Sīrijas ķēniņa karavadonis bija slims. Viņam bija verdzene, kāda jūdu meitene no iekarotajām teritorijām, kas palīdzēja viņa sievai. Reiz šī meitene izteicās karavadoņa sievai: „Ja Naamans tiktu līdz Izraēla pravietim, tad Viņš noteikti viņam palīdzētu”. To sieva pastāstīja savam vīram un vīrs taisījās ceļā. Kā jau slimnieks, kurš ķeras pie pēdējā salmiņa, domājot – kas zina, varbūt, palīdzēs, varbūt izdosies. Zaudēt nebija ko.

Visi notikumi veda Naamanu cauri lielām iekšējām pārvērtībām. Būtībā Naamana stāsts ir stāsts par pazemību. Pie katra soļa viņam ir jānoliecas zemāk un zemāk, līdz arī viņa garīgā spitālība, šajā gadījumā – augstprātība - tika dziedināta līdz ar miesu.

Jau pašā sākumā - iekarotāji pakļautos neuzskatīja par līdzvērtīgiem. Tie bija vai nu vergi, vai zemākas kārtas cilvēki. Un nu Naamanam ir jāpieņem no vienas šādas verdzenes padoms, un turklāt no mazas meitenes. Viņam bija jāiet lūgt palīdzība pie tiem, kuru zemē bija sirojis un laupījis.

Austrumu etiķete paredzēja, ka augstu stāvošām personām ir jāpienes bagātas dāvanas. Tādēļ arī Naamans paņēma līdzi daudz zelta un taisnā ceļā devās pie Izraēla ķēniņa. Sīrijas ķēniņš bija uzrakstījis vēstuli Izraēla ķēniņam. Un šī vēstule bija pavēlošā tonī, kā mēdz rakstīts iekarotājs apspiestajam – un prasība bija jocīga – izdziedināt viņa karavadoni no lepras. Izraēla ķēniņu pārņēma izmisums – viņš saplēsa savas drēbes un sauca: „Vai tad es esmu Dievs, kas var nokaut un darīt dzīvu?!!” Izmisums bija pamatots, jo politiski šī vēstule izskatījās kā iegansta meklēšana, lai atrastu iemeslu uzsākt šajā zemē karadarbību. Izraēla ķēniņš skaidri sajuta šos draudus. Bet palīgā nāca pravietis Elīsa, kas sacīja, lai slimo sūta pie viņa. 

Tā nu izrādījās, ka Naamanam ir jādodas no Jeruzalemes pils projām un jāiet uz kādu nomali – uz Samariju.

Šis, konkrētais, stāsta fragments ļoti atgādina Zvaigznes dienas stāstu – par trīs austrumu gudrajiem, ķēniņiem, kuri devās uz Jeruzalemi, lai sveiktu jaunpiedzimušo jūdu ķēniņu. Taču ne Hērods, ne kāds cits neko nezināja un ļoti izbijās. Tad austrumu gudrajiem vajadzēja iet laukā no Jeruzalemes un doties uz nomali – Betlēmi, lai tur atrastu Dieva dēlu.

Līdzīgi arī šeit Naamanam bija jāiet jaukā no Jeruzalemes un jādodas uz Samariju pie Pravieša Elīsas. 
Nevis pravietis tika izsaukts uz pili pie augstā viesa, bet karavadonim pašam vajadzēja doties uz turieni. 

Kad iespaidīgā svīta piebrauca pie pravieša nama, Naamans sagaidīja, ka pravietis iznāks viņu sveikt, paklanīsies, pārmīs kādu vārdu, apskatīs slimās vietas un tad ar savu burvju maģijas prasmi izdziedinās. Vēl viens trieciens Naamana lepnumam bija tas, ka Elīsa neiznāca pat laukā, bet caur savu kalpu sūtīja karavadonis 7 reizes mazgāties Jordānas upē. Naamans bija sašutis par šādu izturēšanos. Viņš saprata šos vārdus tā – „Aizej un nomazgājies”. Vai tad viņš savā zemē jau nav mazgājies, vai gan Jordānas ūdeņi ir labāki par kādiem citiem ūdeņiem? 
Un viņš neapmierināts un dusmīgs devās mājās.

Tālāk mēs redzam, cik liela vērtība ir labi draugi. Viņa kalpi pierunāja, lai Naamans mēģina izdarīt to, ko pravietis licis. Ja nebūtu viņu ...
Arī šeit bija jāpārvar lepnība, lai ienirtu Jordānā. Draugu (savu kalpu) pierunāts – viņš to darīja. 

Tūdaļ notika brīnums. Viņa āda kļuva vesela un mīksta, kā bērna āda.

Naamana mazgāšanās Jordānas upē simboliski atgādina mums Svētās Kristības sakramentu. Ne jau ūdens viņu dziedināja, bet Dieva vārds. Viņš paklausīja Dieva vārdam un pazemojoties zem tā mazgājās 7 reizes.
Līdzīgi arī mums ir jāpaklausa Dieva vārdam. Kristus ir pavēlējis mums kristīties Trīsvienīgā Dieva vārdā ar ūdeni. Un kad mēs pieņemam kristības sakramentu, tad tas padara pie mums brīnumu. Mēs piedzimstam no jauna garīgajai pasaulei. Mēs sākam dzīvot nevis lai reiz iegultos kapos, bet lai reiz celtos augšām no kapiem.

Tas brīnumainākais, ko mēs varam ievērot pie Naamana nav tikai miesas izdziedināšana, bet lielas garīgas izmaiņas. 
Naamans dodas atpakaļ pie pravieša un vairs nedomā, ka pravieša īpašās spējas būtu viņam palīdzējušas. Naamans tūdaļ runā par Dievu, viņš slavē Dievu. Šī slavas dziesma nav tikai cilvēcisks prieks par atgūto veselību un cilvēcisks prāta secinājums, ka tā nebija burvju māksla, bet kas varenāks. Naamanu ir piepildījis Svētais Gars, kurš deva viņam gan miesas veselību, gan arī dziedināja viņa garu.

Svētā Gara klātbūtni mums uzrāda tas, ka brīnumainā veidā Naamans saka, ka nav neviena cita Dieva, kā vienīgi Izraēla Dievs. Naamans nāca no pagānu pasaules. Pagāniem katram bija savs Dievs. Vieni dievi bija spēcīgāki par otriem. Tā bija priekš viņa varena atziņa – cita Dieva nav, ka vienīgi Izraēla Dievs.

Otrkārt – viņš apņemas vairs nepielūgt nevienu citu Dievu, kā tikai vienīgo un patieso.

Bībele ir pārsteidzoši godīga un atklāta. Tā parāda arī paliekas no vecās domāšanas, kas ir Naamanā. 

Tā nenotiek, ka cilvēks vienā mirklī izmaina visus dzīvi. Saskaroties ar Dievu, daudz kas mainās tūdaļ, acu mirklī, bet citām lietām ir vajadzīgs laiks, vai pat gadi lai saprastu un izmainītu un daudz, kas paliek neizmainīts. Ja Dievs mums katram, vienā mirklī atklātu, kas mūsu dzīvē un domāšanā ir nepareizs, grēcīgs un ko Dievs vēlas redzēt savādāk, ja Dievs to atklātu visu uzreiz, tad mēs laikam sajuktu prātā, kristu dziļā bezcerībā. Tādēļ Dievs neatklāj visu uzreiz, bet pakāpeniski.

Jēzus sacīja saviem mācekļiem: „Šobrīd jūs visu nevarat nest, bet kad nāks Viņš, patiesības Gars, tas jums visu darīs zināmu.”

Bet ir svarīgi, ka Dievs izmaina galveno mūsu dzīves straumi, kas ar laiku izmainīs arī gultni un pārējās, sīkākās straumes.
To Svētais Gars dara nemitīgi katra patiesa un pazemīga kristieša dzīvē, ja mēs esam pazemojušies un pieņēmuši kādu vienu Dieva gribu un nosprausto ceļu, tad pēc tam, Dievs liek mūsu priekšā nākamo.

Šīs jocīgās lietas pie Naamana bija divas. 

Vispirms, Naamans lūdz atļauju paņemt zemi no Palestīnas, lai viņš uz tās savās mājās, Sīrijā varētu lūgt un upurēt Izraēla Dievam. 
Jūdiem bija stingri aizliegts pienest upurus ārpus Jeruzalemes tempļa. Mozus laikā par līdzīga rakstura nepaklausību daži censoņi samaksāja ar savām dzīvībām. Turklāt bija arī pagānu uzskats, ka katras tautas dievs ir jāpielūdz tās tautas zemē. Lai gan Naamans atzīst Izraēla Dievu par vienīgo patieso, viņš to tomēr grib pielūgt, ja tā drīkstētu teikt, pēc „pagānu kārtības”.

Un otrā lieta ir pavisam dīvaina – Naamans lūdz atļauju piedalīties elku dievkalpojumā – iet kopā ar savu ķēniņu Rimona templī, atļaut ķēniņam balstīties uz savas rokas un arī pašam noliekties pie zemes elka tēla priekšā. Jūdus šādu lietu dēļ Dievs smagi sita. Tas bija pārkāpums pret pirmo un augstāko bausli. Un nu, šeit viņš lūdz atļauju pārkāpt pirmo bausli.
Vecās derības komentārs skaidro, ka šeit no svara būtu bijusi brīvprātība. Izraēlieši paši pēc sava prāta meklēja un pielūdza elku dievus un tādēļ saņēma smagu sodu. Naamans būs spiests, ne savas vēlēšanās dēļ, piedalīties elkdievības ceremonijā un tādēļ viņa pārkāpums nav tik liels.
Drīzāk, šeit ir runa par Dieva Evaņģēliju un pacietību. Naamans nav gatavs visu savā dzīvē tūdaļ apgriezt kājām gaisā, vai pat maksāt ar savu dzīvību savas ticības dēļ, ja Sīrijas ķēniņš atteikumu ņem ļaunā un liek sodīt viņu ar nāvi.

Pravietis Dāniēls savulaik nebaidījās riskēt ar savu dzīvību un atteicās pildīt pavēli, kas aizliedza pielūgt jeb kuru Dievu, izņemot ķēniņu. Dāniēls nebaidījās nedz degošā cepļa priekšā, nedz no lauvu bedres.

Bet Naamans nebija tādām lietām vēl gatavs.  

Jebkurā gadījumā pārsteidzošais ir tas, ka viņš saprot, ka tas, ko viņam vajadzēs darīt, nebūs labi. Ka tas Dievam varētu nepatikt. Šī atziņa jau ir kas liels un norāda uz Dieva žēlastību, kas notikusi viena pagāna dvēselē.

Pravietis Elīsa nomierina Naamana satraukto sirdsapziņu un saka: „ej ar mieru”.

Naamana dziedināšana nesa līdzi viņa iekšējās pasaules pārveidi. Viņš no elku dievu pielūdzēja kļuva par īsteni ticīgo. 
Mums ir jāņem vērā vēl kādi svarīgi apstākļi – Naamans bija pagāns – sīrietis, nevis izredzētās tautas loceklis – bet viņš saņēma no Dieva dziedināšanu un Svēto Garu. Lūkas evaņģēlijs saka, ka neviens cits, pat no izredzētās tautas tajā laikā netika brīnumainā veidā dziedināts no lepras. Dievs izdarīja izņēmumu par labu vienam lepnam pagānam, svētās zemes sirotājam.

Jau šeit ieskanas kristīgā ziemassvētku vēsts, ka reiz Dieva žēlastība un gaisma atmirdzēs visai pasaulei – visām tautām. Ne vien jūdiem, bet arī pagāniem.

Dievs lika Naamanam braukt uz jūdu zemi, uz Samariju un tad 7 reizes mazgāties Jardānā. 
Vai Dievs nevarēja palīdzēt arī tur uz vietas – Sīrijā. Vai tad bija jāpārvar tāds attālums, lai nomazgātos. 
Vai tad Dievs nevar piedot grēkus ārpus Kristus?
Dievs var visu, bet viņš nedara visu. 
Ja Dievs sacīja 7 reizes mazgāties, tad nekādā citādā viedā Naamans netaptu šķīsts kā tikai tādā.
Tāpat šodien – Dievs grib piedot grēkus, dāvāt žēlastību un mūžīgo dzīvību vienīgi caur Jēzu Kristu. Tikai tad, ja mēs caur Kristu nākam pie Dieva. 

Naamans neizdomāja sev pieņemamāko dziedināšanas veidu, bet pieņēma to, ko Dievs bija devis.
Tāpat arī mēs neizdomājam veidus, kā tuvoties Dievam, bet pieņem to veidu, kuru Dievs jau ir nolicis.
Ar grēku piedošanu, ar Kristības ūdeni, ar Evaņģēlija pasludinājumu Svētajā Vakarēdienā mūsu dvēseles top tīra un baltas, kā pašam Kristum.

Viņš mums dāvā savu taisnību un tā ir tīra un pilnīga.

Āmen.


 
 Iesūtīts: 2009.02.25 23:42
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija