Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Mt.3,1-12. 2.Adventa svētdiena 8.12.2007. Katlakalns (Māc.M.Ziemelis)

2.advents  8.decembris 2007.g. 
Jes.11:1-10 / Rom.15:4-13

Mt.3:1-12 „Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs un sludināja Jūdejas tuksnesī: "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Jo šis ir tas, par kuru pravietis Jesaja runājis, sacīdams: saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas." Bet Jānis valkāja kamieļu spalvas drēbes un ādas jostu ap saviem gurniem, viņa barība bija siseņi un kameņu medus. Tad pie viņa izgāja Jeruzāleme un visa Jūdeja, un viss Jordānas apgabals un tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus. Bet, redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: "Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Un neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus. Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni. Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni."”

Ir interesanti lasīt kristīgos žurnālos, vai klausīties kristīgās pārraidēs stāstus par cilvēku atgriešanos. Dažreiz tie ir ļoti dramatiski. Piemēram, ir rūdīts noziedznieks – un Dievs aptur viņa pacelto nazi un ļaundaris sāk raudāt un nožēlot ne vien, ko grasījies darīt, bet arī visus savus ļaunos darbus. Vai arī kāds narkomāns (dzērājs) stāsta – cik dziļi un bezcerīgi viņš bijis šajā purvā un ellē un tad nāca Dievs un viņu izglāba – atbrīvoja un atjaunoja – un kopš tās reizes šim nelaimīgajam pat riebjoties kādreiz dievinātās vielas un šķidrumi.

Kaut ko tik brīnumainu dzirdot, nevilšus iezogas šaubas, vai nav pielikta klāt kāda krāsa un dekorācija. Bet kādēļ gan lai neticētu cilvēkiem, ja viņi to tā stāsta. Ja tas tā ir patiešām noticis, tad lai ir gods, pateicība un slava Dievam.

Bet citu atgriešanās notikusi daudz klusāk. Tie parasti ir stāsti par dzīves tukšumu, bezjēdzīgumu un ilgām, kas tika piepildītas, atrodot Dievu. Citreiz stāsti vēstī nejauši atrastu ticību. Ka cilvēks ir nācis uz baznīcu pēc kaut kā cita (piemēram, kristīt bērnus vai laulāties), bet atradis tur arī to, par kā esamību nav zinājis – piemēram, ka dvēsele var būt tik dziļa, ka miers var būt tik liels un Dieva klātbūtne tik spēcīga ... tā ir jaunatklāta pasaule, par kuras esamību cilvēks līdz tam nebija nojautis.

Un arī šādos stāstos pienākas gods, pateicība un slava Dievam.

Bet tagad ir viss kārtībā – cilvēks ir kristīts, svētīts, izgājis mācības, zina baušļus, zina taisnošanas mācību - katru svētdienu nāk uz baznīcu. Mājās ir krustiņš un Bībele – un viss ir kā pie kristīgiem cilvēkiem. Jūdu tauta nebija neticīgie. Gluži otrādi – īpaši jūdu tauta jau daudzus gadsimtus izdzīvoja ļoti intensīvu reliģisko dzīvi – viņu tradīcijai piederēja pārdabīgas Dieva atklāsmes, praviešu darbi, rakstīta Bauslība, un jau kopš dzimšanas katrs bērns bija Dieva draudzes loceklis. Viņiem nebija nekas jāmeklē, nekur jāatgriežas – viņi jau piedzima un izauga Dieva tuvumā. Bet Jānis Kristītājs savus tautiešus – jūdus aicināja uz atgriešanos. Protams, katrā tautā ir savas pazudušās avis, Un šeit ir tieši pārsteigums, ka Jāņa visbargākie vārdi bija veltīti saduķejiem un farizejiem.

Viņš sacīja – nevis: „Dodieties ar mieru, jo jūs visu jau esat izpildījuši ko Dievs vēlā”, bet reliģiskajiem līderiem sacīja: "Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības?"

Cirvis ir jau pielikts kokam pie saknes.

Kādreiz gar mūsu balkonu auga vīnogulājs. Kupli zari un lapas stiepās no pašas zemes līdz ceturtajam un nedaudz līdz piektajam stāvam. Augšējie pēc kāda laiciņa pamanīja, ka zaļums nav kā kādreiz un vēl pēc laika tas pilnīgi nokalta un (gribot negribot) bija jāatbrīvo balkons no sakaltušiem žagariem. Tas bija tādēļ, ka otrā stāva kaimiņiem vairs nepatika zaļais dekors un viņi savā stāvā zariņus apgrieza.

Cirvis pielikts pie saknes – tas nenozīmē tūlītēju visaptverošu iznīcināšanu, it kā karaspēks iebruktu un postītu un dedzinātu. Cirvis vēl nav sācis pat cirst – tas ir pielikts. Un arī tad, kad tas būs atdalījis sakni no koka – arī tad vēl labu laiku koks paliks zaļš. Šeit pat nav uzsvērts, ka kāds nāks un cirtīs, bet gan, ka cilvēks pats savu garīgo dzīvi ir tā nolaidis, ka tā zaudē pamatu un spēku.

Ir runa par garīgām lietām - ja tas tā turpināsies, tad saikne ar garīgo avotu pārtrūks. Retie baznīcas apmeklējumi, slinkā ikdienas Sv.Rakstu lasīšana un lūgšana un tikai formālā piederība draudzei ... Bet Dievs grib, lai mēs dzīvojam ticības dzīvi. Lai dzīve ir dzīva. Lai ticība ir dzīva. Un ja tā ir, tad tā pati par sevi nes izmaiņas. Kā vasara un rudens nobriedina augļus – tā arī dzīva ticība veido mūsu personību, labos darbus, rada daudz ko jaunu. Sakne dod kokam visu, kas tam vajadzīgs.

Jānī Kristītājā mēs varam samanīt tādu kā reanimāciju. Viņš cenšas atdzīvināt tos, kuri vēl nav garīgi miruši. Jāņa valoda šeit ir barga. Bet pēc Jāņa nāks Jēzus, kurš būs laipns un bezgalīgi labs, kurš dos cilvēkiem vairāk kā viņi ir pelnījuši.

Dievs strādā abējādi – gan ar bardzību, gan ar mīlestību, – lai cilvēka dzīvi atdzīvinātu.

Dažreiz ir tā, ka kāda istabas puķe izskatās galīgi nonīkusi, bet mēs to pārvietojam citā vietā, uzliekam pareizu mēslojumu un tad gaidām. Pēc kāda laika ar prieku varam samanīt jauna dzīvīguma pazīmes. Tā atkal celsies, augs un ziedēs. Bet ir, protams, ka nekas nelīdz. Un tas ir skumji.

Jēzus sacīja līdzību par dārznieku – augļu dārzā bija koks, kurš vairākus gadus nedeva augļus – tikai lapas vien. Saimnieks sacīja – nocērtiet šo koku, lai tas velti neizsūc zemi un stādiet tā vietā citu. Bet dārznieks sacīja – atļauj, ka es vēl šogad viņu apmēslošu un ja tad nekas nenotiks, tad vari to nocirst.

Cirvis kokam pielīkts pie saknes – ikviens koks, kas nenes labus augļus, tiks nocirsts.

Ja mums šādi vārdi izliekas briesmīgi un biedējoši, tad tas nozīmē, ka mēs esam garīgi dzīvi un baidāmies zaudēt Dieva žēlastību un dzīvību. Mirušais nejūt, mirušajam nav bail. Viņam šie vārdi var pat izklausīties komiski, ka baznīca krata savu lielo pirkstu lai varētu valdīt pār vientiesīgiem cilvēkiem. Jo viņš zina, ka īstā dzīve notiek ārpus baznīcas – pasaulīgajā aizrautībā, līksmībā, kārībās, lepnībā, augstprātībā, bagātībā, sacensībā. Dievs garīgi mirušajam neko nenozīmē.

Ir tiesa, ka ar labiem darbiem pestīšanu iegūt mēs nevaram. Bet ar nekrietnu, nolaidīgu un grēcīgu dzīvi mēs varam pazaudēt pestīšanu. Nav kristieša, kurš nevarētu pazaudēt to, ko Dievs kā lielu žēlastību un dāvanu ir devis.

Jāņa valoda ir asa un nepatīkama. Bet saknei vienmēr jābūt dzīvai. Nervam vienmēr jāpaliek jūtīgam. Citiem vārdiem sakot – atgriešanās ir vajadzīga visiem, arī kristīgiem cilvēkiem. Katru dienu mēs atgriežamies no savas neticības, šaubām, bailēm, kūtruma, maldīguma, grēcīguma un lūkojamies uz Pestītāju Jēzu Kristu, kurš par mums cieta un mira, lai mēs varētu dzīvot.

Kristus mums dod dziedināšanu, spēku, mieru un drošību.

Āmen.


 
 Iesūtīts: 2008.12.08 11:13
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija